Evaņģelizēt nozīmē ar atvērtu sirdi tuvoties citiem, kā to darīja Jēzus, kurš gāja pie grēciniekiem, un mīlēt, lai viņi būtu laimīgi Dieva bērni. Ziemassvētku Evaņģēlija fragmentā Viņš tiek saukts par “Dieva Vārdu” (Jņ 1, 1). Tas, ka Viņš ir Vārds, norāda uz kādu būtisku Jēzus aspektu – skaidroja Francisks. Jēzus visu laiku ir “attiecībās”. Viņš “iziet”. Vārds tik tiešām pastāv tādēļ, lai tas tiktu nodots tālāk, komunicēts. Tāpat arī Jēzus, Tēva mūžīgais Vārds, ir vērsts uz mums, nodots mums. Kristus ir ne tikai dzīvības Vārds, bet Viņš savu dzīvi pārvērš Vārdā, tas ir, Viņš dzīvo, būdams vienmēr vērsts uz Tēvu un mums. Ielūkojoties Viņa dienas kārtībā, varam redzēt, ka pirmajā vietā Jēzum ir dziļā saikne ar Tēvu, lūgšana. Tieši, pateicoties šai saiknei, lūgšanai, Viņš atklāj savas eksistences pasaulē jēgu. Viņa darbības pasaulē atslēga meklējama sevis veltīšanā grēcinieku labā. Pabeidzis lūgties, Viņš katru dienu veltī savu laiku Dieva valstības sludināšanai cilvēkiem – īpaši nabagiem, vājajiem, grēciniekiem un slimajiem. Jēzus uztur saikni ar Tēvu un ar visiem cilvēkiem, rādot tiem ceļu uz Dieva valstību. Runājot par Jēzus dzīves stilu, turpinājumā pāvests pievērsās Labā gana tēlam. Labais gans atdod savu dzīvību par savām avīm (Jņ 10, 11). Gana darbs bija ne tikai darbs, bet dzīves veids. Jēzus ne tikai kaut ko dara mūsu labā, bet atdod visu sevi, atdod mūsu labā visu savu dzīvi. Viņa sirds ir “pastorāla sirds” (sal. Ez 34, 15). Viņš apietas ar mums visiem kā gans. Lai vienā vārdā apzīmētu Baznīcas darbību, bieži vien lieto jēdzienu “pastorāls”: pastorālā darbība, pastorālais darbs. Lai mēs izvērtētu savu pastorālo darbību, ir jāraugās uz Jēzu. Francisks aicināja mūs sev pajautāt: “Vai mēs Viņu atdarinām, dzerot no lūgšanas avota, lai mūsu sirds būtu vienota ar Viņa sirdi?” Saikne ar Viņu ir katra apustulāta dvēsele – uzsvēra pāvests, citējot abata Šotāra vārdus. Pats Jēzus to skaidri pateica: “Bez mani jūs neko nespējat izdarīt” (Jņ 15, 5). Ja mēs būsim kopā ar Jēzu, tad pamanīsim, ka Viņa pastorālā sirds pukst vienmēr priekš tā, kurš ir nomaldījies, pazudis, aizgājis tālu. Un kā ir ar mūsējo? Saskaroties ar cilvēkiem, kuri mums liekas mazliet smagi, mūsu attieksme nereti ir šāda: “Tā taču ir viņa problēma.. Lai pats tiek galā…”. Jēzus tā nekad neteica. Nekad. Viņš gāja meklēt. Gāja pretī visiem atstumtajiem, grēciniekiem. Vispārējās audiences sākumā, kas notika Pāvila VI zālē, Vatikānā, dažādās valodās tika nolasīta Līdzība par pazudušo avi, kas atrodama Lūkasa evaņģēlija 15. nodaļā. (sal. Lk 15, 4-7). “Ja mēs gribam vingrināties apustuliskajā dedzībā, Lūkasa [evaņģēlija] 15. nodaļai ir vienmēr jābūt mūsu acu priekšā”, teica pāvests. “Bieži to lasiet, tur mēs varam izprast, kas ir apustuliskā dedzība”, viņš mudināja. “Tajā mēs atklāsim, ka Dievs nenoraugās uz savu avju aploku, ne arī tām piedraud, lai tās neietu prom. Jā, kāda iziet un pazūd, Viņš to nepamet, bet meklē. Viņš nesaka: ‘Tā aizgāja, tā ir viņas vaina, viņas darīšana!’ Pastorāla sirds rīkojas citādāk. Pastorāla sirds ‘cieš’, pastorāla sirds ‘riskē’. Pāvests paskaidroja, ka Dievs cieš par katru, kurš aiziet prom, Viņš to apraud un mīl vēl vairāk. “Kungs cieš, kad mēs attālināmies no Viņa sirds. Viņš cieš par tiem, kuri nepazīst Viņa mīlestības skaistumu un Viņa silto apskāvienu.”
Tomēr Viņš nenoslēdzas, bet riskē. Kungs atstāj 99 avis, kas ir drošībā, un dodas meklēt pazudušo. Viņš izjūt nostaļģiju pēc tās, kura ir aizgājusi. Kad mēs dzirdam, ka kāds aiziet no Baznīcas, ko mēs gribam teikt? “Lai pats tiek galā.” Taču Jēzus māca, lai mēs ilgotos pēc tiem, kuri ir aizgājuši. Jēzus nedusmojas, netur sarūgtinājumu, bet ļoti ilgojas pēc mums.
Vai mēs izturamies ar līdzīgām sajūtām? – jautāja Francisks. Mēs varbūt sākam uzskatīt par pretiniekiem vai ienaidniekiem tos, kuri aiziet: “Viņš aizgāja…, pazaudēja ticību, viņu gaida elle…”. Varbūt tā mēs domājam. Pāvests norādīja, ka, satiekot šos cilvēkus, mums vajadzētu izmantot izdevību, lai viņus evaņģelizētu, tas ir, liecinātu, ka Tēvs viņus mīl un nekad nav aizmirsis. Kādā veidā evaņģelizēt? Svētais tēvs kārtējo reizi atgādināja, ka evaņģelizēt nenozīmē nodarboties ar prozelītismu, mēģināt pārliecināt citus, lai tie kļūtu par “mūsējiem”. Šāda rīcība nav kristīga. Tā ir pagāniska rīcība. Mums viņiem ir jāatklāj Jēzus Vārds ar savu nostāju un attieksmi. Jātuvojas tiem ar atvērtu sirdi. Mūsu sirdij ir jābūt saskaņā ar Jēzus Sirdi. Nodarboties nevis ar prozelītismu, bet mīlēt, lai tie, kurus satiekam skolā, darbā vai uz ielas, varētu būt laimīgi Dieva bērni. Pāvests aicināja lūgties, lai mums būtu pastorāla sirds, tas ir, atvērta visiem, mīloša, tāda, kas cieš un uzdrošinās riskēt, lai tādā veidā atklātu citiem Kunga Labo vēsti un ilgotos vest pie Jēzus. Vaticannews.va |
