Satikuši Jēzu Galilejas ezera krastā, tie nekavējoties visu atstāja un sekoja Viņam. Francisks norādīja, ka tā bija izšķiroša satikšanās ar Jēzu un šo brīdi mācekļi atcerēsies visu savu dzīvi. Uzrunājot Svētā Pētera laukumā sanākušos svētceļniekus un ticīgos visā pasaulē, pāvests viņus mudināja prast sadzirdēt Kunga aicinājumu un nesavtīgi tam atbildēt. Viņš paskaidroja, ka daži no mācekļiem jau iepriekš bija satikuši Jēzu, pateicoties Jānim Kristītājam, un Dievs viņos jau bija ielicis ticības sēklu. Taču Jēzus atgriežas un uzmeklē viņus tur, kur viņi dzīvo un strādā. “Kungs vienmēr meklē”, uzsvēra Svētais tēvs. “Kungs mums vienmēr tuvojas, vienmēr”. Šajā reizē Jēzus vēršas pie viņiem ar tiešu aicinājumu: “Seko man!” (Mt 4, 19). Un viņi tūlīt atstāja tīklus un sekoja Viņam. Lai sekotu, mācekļi atstāj. Ar Jēzu tā ir vienmēr – turpināja pāvests. Mēs varam kaut kādā veidā sākt saskatīt Viņa pievilcību, varbūt pateicoties citiem. Pēc tam mēs varam jau personīgāk Viņu iepazīt un mūsu sirdī var iedegties gaisma. Tas kļūst par kaut ko skaistu, ar ko gribam dalīties ar citiem, sakot: “Zini, tas Evaņģēlija fragments mani uzrunāja, tas kalpojums mani aizkustināja”. Ir kaut kas, kas aizskar tavu sirdi. Tā bija arī ar pirmajiem mācekļiem (sal. Jņ 1, 40-42). Taču agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad ir jāatstāj, lai sekotu (sal. Lk 11, 27-28). Francisks piebilda, ka tur jau ir vajadzīga izšķiršanās jeb lēmuma pieņemšana. Vai es atstāšu savu komforta zonu un metīšos jaunā piedzīvojumā, vai arī palikšu tāds, kāds biju? Tas ir izšķirošs brīdis katram kristietim, jo uz spēles tiek likta visa pārējā jēga. Ja mums pietrūks drosmes doties ceļā, tad pastāvēs risks palikt savas dzīves vērotājiem no malas un izdzīvot savu ticību tikai pa pusei. Tātad, lai varētu būt ar Jēzu, ir vajadzīga drosme atstāt, doties ceļā. Kas mums ir jāatstāj? – jautāja pāvests. Noteikti tie ir mūsu netikumi, grēki, kas ir kā enkurs, kas mūs aiztur krasta tuvumā un traucē doties dziļāk. Lai sāktu atstāt, būs pareizi sākt ar piedošanas lūgšanu. Lūgt piedošanu par savu nepiedienīgo rīcību un atstāt pie malas visu slikto un iet uz priekšu. “Taču mums ir jāatstāj arī tas, kas mums traucē pilnvērtīgi dzīvot, piemēram, savas bailes, egoistiskos aprēķinus, drošības garantijas, sava laika izniekošanu ar to, kas galīgi nav vajadzīgs.”
Labi to visu atstāt, lai dzīvotu tam, kas sniedz gandarījumu, tas ir, lai kalpotu citiem, veltītu laiku lūgšanai un tādā veidā aizvien vairāk padziļinātu draudzību ar Jēzu. “Es domāju par jauno ģimeni”, teica pāvests, “kura atstāj savu mierīgo dzīvi un atveras nezināmajam – skaistajam mātišķības un tēvišķības piedzīvojumam. Tas ir upuris, taču pietiek paskatīties uz bērniem, lai saprastu, ka bija pareizi atstāt savu ierasto ritmu un dažas ērtības, lai piedzīvotu šo prieku.” Francisks minēja arī dažas profesijas, piemēram, ārstus vai veselības aprūpes darbiniekus, kuri atteicās no sava brīvā laika, lai studētu un gatavotos, un tagad dara labu, veltot daudzas stundas dienā un naktī, patērējot lielu fizisko un garīgo enerģiju slimnieku labā. Tāpat Svētais tēvs pieminēja strādniekus, kuri atstāj savas ērtības, smagi strādā, lai nestu mājās maizi. Vārdu sakot, lai piepildītu dzīvi, mums ir jāpieņem izaicinājums atstāt – viņš piebilda. Uz to Jēzus aicina katru no mums. Uzrunas noslēgumā pāvests aicināja mūs pārdomāt dažus jautājumus: Vai es atceros kādu ‘īpaši izteiktu brīdi’, kad jau satiku Jēzu? Katrs no mums var atskatīties un padomāt par savu dzīvi. Vai manā dzīvē ir bijis kāds īpašs moments, kurā es satiku Jēzu? Vai manā dzīvē notika kaut kas skaists un nozīmīgs, kā dēļ es atstāju citas mazāk svarīgas lietas? Vai arī šodien ir kaut kas tāds, no kā Jēzus man prasa atteikties? Kādas materiālās lietas, kādus domāšanas veidus un ieradumus man būtu jāatstāj, lai teiktu Viņam īstu ‘jā’? Francisks novēlēja, lai Dievmāte mums palīdz teikt pilnīgu ‘jā’ Dievam, kā to darīja viņa, un no kaut kā atteikties, lai labāk sekotu Jēzum. Viņš piekodināja nebīties kaut ko atstāt, ja vien tas jādara, lai sekotu Jēzum, jo tad mēs vienmēr dzīvosim labāk un paši būsim labāki. Vaticannews.va | 
