Pastāv izplatīts uzskats — tik izplatīts, ka vairs nav jāpierāda —, lai laulība būtu kvalitatīva un ilgstoša, vispirms ir jāpabeidz koledža, jāsāk veiksmīga karjera un tad jāmeklē partneris ar tādu pašu kvalifikāciju. Neraugoties uz šķiršanās vieglumu, laulību joprojām uztver kā tādu, kam raksturīga ekskluzivitāte, uzticība un pastāvība. Līdz ar to vēl viena ideja, kas ir kļuvusi plaši izplatīta un popularizēta pirms šādas galīgas apņemšanās, ir vispirms piešķirt attiecībām “izmēģinājuma braucienu” – kopdzīves periodu –, lai redzētu, kā kopā būšana vienās sienās darbojas, kad vajag iepirkties un veikt mājsaimniecības darbus, strādāt un varbūt jau audzināt bērnu. Patērātāja pieeja Mēs gribot vai negribot esam aizņēmušies šo populāro pieeju laulībai no patērētāju domāšanas: pirms apstiprināt pirkumu, jāpārbauda, vai produkts un tā pakalpojums atbilst manām cerībām. Bet socioloģiskie pētījumi liecina, ka tā nav labākā pieeja, runājot par laulību. Vairāk partneru – mazāk uzticēšanās Psiholoģe Galēna Rodasa, kas pēta attiecības starp jauniešiem, norāda, ka: „Mēs parasti domājam, ka, jo vairāk pieredzes, jo labāk (…). Bet tas, ko mēs atrodam attiecībās, ir tieši pretējs. Lielākas pieredzes iegūšana vēlāk tika saistīta ar mazāk laimīgu laulību. Piemēram, mēs atklājām, ka cilvēki, kuri iepriekš bija precējušies, cilvēki, kuri pirms tam dzīvoja kopā ar draugu vai draudzeni un kuriem pirms laulībām bija vairāki seksuālie partneri, pēc tam pieredzēja zemāku laulības kvalitāti.” Viņa nosauc dažādus iespējamos iemeslus, kas var vājināt apņemšanos, piemēram, pastāvīga salīdzināšana un iepriekšējo neveiksmīgo attiecību traumējošā pieredze. Vilkokss un Stouns: vecais modelis ir visefektīvākais Arī socioloģijas profesors un Nacionālā laulību projekta (Virdžīnijas universitāte) direktors V. Bredfords Vilkokss kopā ar demogrāfu Laimanu Stounu pētījumā parādīja, cik daudz efektīvāks ir tā dēvētais tradicionālais un daudz noniecinātais modelis. Citējot Vilkoksu: „Daudzi jaunie cilvēki šodien uzskata, ka kopdzīve ir arī veiksmīgu laulību balsts, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc vairāk nekā 70% no tiem, kas šodien apprecas, dzīvo kopā pirms laulībām. Taču ierastā gudrība šeit neder: amerikāņi, kuri pirms laulībām dzīvo kopā, retāk ir laimīgi precējušies un biežāk šķiras. Pāriem, kuri dzīvoja kopā, bija par 15% lielāka iespēja šķirties nekā tiem, kas nedzīvoja kopā, liecina mūsu novērojumi. Stenfordas pētījumā tika citēts cits pētījums, kurā konstatēts, ka saikne starp kopdzīvi un šķiršanos bija īpaši spēcīga sievietēm, kuras dzīvoja kopā ar kādu citu, nevis savu nākamo vīru...” „Laicīgo” jauniešu vidū izplatīts uzskats, ka daudz ērtāk ir apprecēties ap 30 gadu vecumu, ja gribas mazāku šķiršanās risku. Tomēr laulības šķiršanas risks ievērojami samazinās viņu vienaudžiem ar reliģisku pārliecību (ne tikai kristietību), kuri apprecas pirms 30 gadu sasniegšanas. Vilkokss saka: „Vispārpieņemtā gudrība paredz, ka laikā līdz 30 gadu vecumam vispirms jākoncentrējas uz izglītību, darbu un izklaidi, bet jāprecas pēc tam. Tas esot labākais ceļš, kā maksimāli palielināt izredzes veidot spēcīgu un stabilu ģimenes dzīvi. Taču pētījums atklāj pavisam citu ainu, vismaz reliģioziem pāriem: kopdzīves novērtēšana un savu attiecību apveltīšana ar svētu nozīmi, šķiet, maksimāli palielina izredzes būt stabili un laimīgi precētiem. Taisnība, ka reliģiskā laulība, kas tika izdzīvota tikai saskaņā ar sociālajām normām, bez jebkādas apziņas par ideālu, ko tā iemieso, arī pagātnē bija apspiešanas veids. Reducēta līdz obligātai paražai, līdz bezatbildīgai konvencijai, tai draudēja reducēšanās līdz liekulīgai uzticības šķietamībai.” Patiesības jautājums Bet tagad esam tikuši tālāk par 20. gs. 60. gadu revolūciju. Konvencijas noraidīšanai vairs nav jābūt argumentam; vairs nav pienākuma, it īpaši jaunām sievietēm, apprecēties, jo cieš no kauna, ko rada dēka, vai steigties precēties, jo esat stāvoklī. Attiecību dinamika, laulības dzīve un autentiskākas personiskās vajadzības tagad var atkal parādīties bez tik daudziem aizspriedumiem. Uzticība ir nepieciešamība, ko mēs atklājam sevī, neskatoties uz vājībām un neveiksmēm. Ekskluzivitāte un pilnīga uzticība vienām attiecībām ir tas, kas visvairāk atbilst mūsu pamatvēlmēm būt mīlētiem un pieņemtiem bez nosacījumiem. Tam nav nekāda sakara ar Disneja pasakām, bet gan ar to, kā mēs esam radīti un kāds dzīvesveids visvairāk atbilst mūsu tik sarežģītajai un prasīgajai dabai. Varbūt pat Katoļu baznīcas balss tagad ir dzirdama skaidrāk un svaigāk. Un tomēr tā vienmēr ir viena un tā pati balss, mātišķa un meistarīga, kas parāda cilvēcei tās būtību, norāda uz briesmām, norāda uz tikumiem un piemēriem un piedāvā veidu, kā tos sasniegt. Aleteia.org
Foto: Unsplash.com//Natalie Runnerstrom | 
