Uzrunājot Kinšasas katedrālē sapulcējušos priesterus, diakonus, konsekrētās personas un semināristus, Francisks pauda prieku par iespēju kopā svinēt Kunga prezentācijas svētkus. «Mēs visi gribētu piedzīvot to, ko piedzīvoja Simeons – turēt Jēzu savās rokās. Kad Jēzus ir mūsu dzīves centrā, mēs jūtamies Viņa gaismas ieskauti, Viņa Gara mierināti, Viņa mīlestības stiprināti. Šīs pārliecības atslēga, kas mūs pavada arī pārbaudījumos, ir Dieva uzticība,» skaidroja Francisks. Citējis pravieša Isaja vārdus: «Es darīšu ceļu stepē un upi tuksnesī» (Is 43,19), pāvests norādīja, ka priesteri un tie, kas veltījuši savu dzīvi Dievam, ir aicināti būt par šī apsolījuma zīmi, aicināti kalpot cilvēkiem kā Dieva mīlestības liecinieki. Romas bīskaps pateicās kardinālam Ambongo par apsveikuma uzrunu, kurā Kinšasas arhibīskaps norādīja uz lielajiem izaicinājumiem, ar kādiem nākas saskarties tiem, kuri izdzīvo aicinājumu šajā zemē, ko raksturo «sarežģīti un bīstami» apstākļi un ciešanas. Kardināls atzina, ka, neskatoties uz grūtībām, Baznīca priecājas par aicinājumiem uz priesterību un konsekrēto dzīvi. «Dārgie priesteri, konsekrētās personas un semināristi! Caur jums Kungs šodien vēlas svaidīt savu tautu ar mierinājuma un cerības eļļu,» sacīja pāvests. «Kristus ir mūsu patvērums un spēka avots pārbaudījumu brīžos. Nesīsim Viņa vēsti visiem cilvēkiem, kalpojot saviem brāļiem un māsām! Ja kalpošana cilvēkiem pārvēršas par viņu izmantošanu, tad priesterība un klosterdzīve kļūst par nastu. Runa nav par darbu, lai nopelnītu naudu, ne arī par sociālā statusa iegūšanu, bet gan par misiju – būt par Kristus klātbūtnes, Viņa beznosacījuma mīlestības un piedošanas zīmēm mūsdienu pasaulē,» sacīja pāvests, norādot uz dažiem kārdinājumiem, kas jāpārvar, lai veiktu šo misiju. Viņš runāja par garīgo viduvējību, pasaulīgo komfortu un paviršību. Lai neiekristu garīgajā viduvējībā, ir jāizkopj dziļas attiecības ar Kristu, uzsvēra pāvests. Viņš skaidroja, ka Austrumu Baznīcā Kunga prezentācijas svētki tiek saukti par «tikšanās svētkiem». Šīs tikšanās noslēpums ir lūgšana. Svētais tēvs sniedza vairākus ieteikumus, lai daudzo pastorālo pienākumu vidū netiktu atstāta novārtā lūgšana. Viņš ieteica ievērot noteiktu ritmu Svētās Mises svinēšanai, breviāra lūgšanai, regulārai grēksūdzei un ikdienas adorācijai. Turklāt arī pastorālā darba laikā mēs varam izmantot sirds lūgšanu, izsakot slavas vai pateicības vārdus. Svētais tēvs atzina, ka pastorālais kalpojums nogurdina, atņem spēku un laiku lūgšanai. Tomēr jāapzinās, ka ikdienas Svētā Mise ir priestera dzīves pulsējošā sirds. Stundu liturģija palīdz mums lūgties kopā ar visu Baznīcu. Vēl viens kārdinājums, pret kuru jācīnās, ir tiekšanās pēc ērtas dzīves, sacīja Francisks. Pastāv liels risks, kas saistās ar pasaulīgo mentalitāti, īpaši nabadzības un ciešanu kontekstā, proti, risks izmantot savu stāvokli, lai īstenotu savas intereses un radītu sev ērtības. Ir skumji, kad garīdznieki koncentrējas uz sevi un kļūst par gara birokrātiem. Tā vietā, lai kalpotu Evaņģēlijam, tie nodarbojas ar finanšu pārvaldīšanu vai kāda izdevīga biznesa vadīšanu. Cik svarīgi ir būt iekšēji brīviem, lai spētu priecīgi izdzīvot evaņģēlisko nabadzību un kalpot nabadzīgajiem. Pāvests brīdināja, lai nenotiek tā, ka netikumi, kurus vēlamies izskaust citos un sabiedrībā, ir dziļi iesakņojušies mūsos pašos. Trešais kārdinājums saistās ar virspusējību. Lai Dieva Vārds varētu sasniegt un mierināt cilvēkus, ir nepieciešami labi sagatavoti priesteri. Mūsu rokās ir ielikta liela dāvana. Būtu pārdroši domāt, ka mēs varam īstenot Dieva uzticēto misiju bez darba pie sevis un bez garīgās formācijas. Ticīgajiem ir vajadzīgi nevis eksperti kulta lietās, zinātņu doktori un «svētuma pārvaldnieki», bet gan priesteri, kas ir iedziļinājušies kristīgajā noslēpumā un ir atvērti mūsu laiku problēmām. Pastāvīga priesteru formācija nav izvēles iespēja, bet gan pienākums, un tai jānotiek līdz dzīves beigām. Francisks uzsvēra, ka pastorālais kalpojums ir efektīvāks tad, kad tas ir vienots ar dzīves liecību. “Dārgie brāļi un māsas, skatoties uz jums, es pateicos Dievam, jo jūs esat Jēzus klātbūtnes zīmes. Viņš staigā pa jūsu zemes ceļiem un pieskaras cilvēku dzīvei un viņu brūcēm. Šodien ir vajadzīgi jauni cilvēki, kuri drosmīgi pateiks Viņam jā. Ir vajadzīgi jauni priesteri un konsekrētās personas, kas ļaus Viņa gaismai atmirdzēt savā dzīvē.”
Pāvests atzina, ka Kongo Demokrātiskajā Republikā, kas ir bagāta ar dabas skaistumu un resursiem, kas cieš korupcijas, netaisnības un vardarbības traģiskās sekas, nav viegli izdzīvot savu aicinājumu. «Lai mēs kļūtu par brāļiem un māsām visiem cilvēkiem, tādiem mums vispirms ir jābūt savā starpā. Esiet brālības, piedošanas un miera liecinieki! Jūs esat vajadzīgi! Baznīcas vārdā es jums saku: jūs esat vērtīgi un svarīgi. Esiet Dieva mierinājuma vēstneši un Evaņģēlija prieka sludinātāji, miera pravieši un Mīlestības mācekļi, vienmēr gatavi aprūpēt nabadzīgo un cietošo brūces,» aicināja Svētais tēvs. Vaticannews.va | 
