Baznīca, Svētais Gars, laipnība, tiesāšana – bija galvenie uzrunas atslēgas vārdi. Iesākot uzrunu, kardināls Kantalamessa paskaidroja, ka viņa mērķis šoreiz un arī nākošajās četrās Lielā gavēņa laika tikšanās reizēs būs iedrošināt mūs ierādīt Svētajam Garam centrālo vietu visas Baznīcas dzīvē un īpaši Sinodes darbos. Viņš savos sprediķos grib atgādināt Augšāmcēlušā Kristus aicinājumu: “Kam ausis, tas lai dzird, ko Gars saka Baznīcām” (Atkl 2, 7). Pirmajā reizē Pāvesta nama sprediķotājs parādīja, ko varam mācīties no pirmatnējās Baznīcas kopienas, citiem vārdiem sakot, kā Svētais Gars vadīja apustuļus un kristiešu kopienu pirmo soļu speršanā. Apustuļu darbos mums tiek atklāta Baznīca, ko soli pa solim vada Svētais Gars. Šis Gars mudināja jauno Baznīcu iziet no Āzijas un veikt misiju darbu Eiropas kontinentā. Tas nebija taisns ceļš. Jau pašā sākumā tika piedzīvota lielā krīze jautājumā par pagānu pieņemšanu Baznīcā. Ar Svētā Gara starpniecību tā tika atrisināta: “Jo Svētajam Garam un mums labpatika…” (Apd 15, 28). Apustuļa Pētera motivācijai atvērties pagāniem varam pielīdzināt Vatikāna II koncila tēvu motivāciju pārdefinēt laju lomu Baznīcā un līdz ar to harizmu doktrīnu. Citējot konstitūcijas Lumen gentium paragrāfu (sal. LG 12), kardināls Kantalamessa norādīja, ka mēs atklājam ne tikai hierarhisko, bet arī harizmātisko Baznīcu. Svētais Jānis Pāvils II definēja Baznīcu kā “hierarhiju” un kā “koinonia”. Sākotnējā Baznīca ar savu piemēru mums sniedz un izgaismo ne tikai doktrinālos principus, bet arī praksi. Tā māca, ka ne visu var atrisināt ar sinodē pieņemtiem lēmumiem vai ar kādu dekrētu. Šādus lēmumus ir jāīsteno praksē. Un tam ir vajadzīgs laiks, pacietība, dialogs, tolerance. Jautājumā par pagānu pieņemšanu Baznīcā apustulis Pāvils pārmeta apustulim Pēterim liekulību. Arī Pāvila rīcība Listrā varēja tikt uzskatīta kā liekulīga. Taču kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa paskaidroja, ka ne viens, ne otrs īstenībā nerīkojās liekulīgi. Runa bija par pielāgošanos situācijām, par tādu izvēli, kas noteiktā situācijā veicinātu vienotību, kas ir augstāks labums nekā citi labumi. Tuvojoties pārdomu noslēgumam, viņš pievērsās tam, ko var attiecināt ne tikai uz visu Baznīcu, bet arī ģimeni un mūsu pašu garīgo dzīvi. Baznīcas tēviem patika izcelt kādu Dieva prerogatīvu no Bībeles. Runa ir par “laipnību”. Svētais Jānis Zeltmute to uzskatīja par atslēgu visas Bībeles lasīšanai. Dieva Iemiesošanās ir visspožākā Viņa laipnības izpausme. Kardināls norādīja, ka laipnību šodien varētu dēvēt arī kā “pieklājību”, kas tomēr atšķiras no labestības kā tādas. Dievs ir labs un laipns ar mums. Laipnība ir viens no Svētā Gara augļiem (sal. Gal 5, 22), svarīga tuvākmīlestības sastāvdaļa (sal. 1 Kor 13, 4), cēlas dvēseles īpašība. Svētais Pāvils Vēstulē kolosiešiem mudina kristiešus cita starpā ietērpties arī laipnībā (sal. Kol 3, 12-13). Pāvesta nama sprediķotājs atgādināja, ka šogad atzīmējam svētā Franciska no Sales nāves atceres 400. gadskārtu. Laikā, kad valdīja asas kontroversijas, viņš bija izcils šī tikuma paraugs. Šajā ziņā mums visiem vajadzētu kļūt “saleziāņiem”, tais ir, laipniem un tolerantiem – sacīja Kantalamessa. Mums vajadzētu atcerēties, cik gan bieži mums ir nācies sev atzīt, ka kļūdījāmies savos spriedumos par kādu cilvēku vai situāciju, un nereti pašiem nācās pielāgoties kādai situācijai. Par laimi, attiecībās Baznīcā nenotiek pretinieka nicināšana kā tas notiek politiskajās debatēs. Kardināls uzsvēra, ka patiešām ir kāds, pret kuru mums pienākas izturēties nepiekāpīgi, un šis kāds esmu es pats. Mums ir nosliece būt prasīgiem pret citiem, bet “mīkstiem” pret sevi. Taču vajadzētu būt otrādi. Mums vajadzētu būt stingriem pašiem pret sevi, bet iecietīgiem pret citiem. Jau ar šo pašu apņemšanos pietiktu, lai mēs svētdarītu savu Lielo gavēni. Tad mēs varētu ikvienā Baznīcas jomā darboties mierīgāk un ar lielākiem panākumiem. Šajā ziņā kā labs treniņš būtu centieni būt godīgiem savā sirdsapziņā, godīgiem pret otru cilvēku, ar kuru neesam vienisprātis. Kad pamanu, ka savā sirdī kādu tiesāju, man jāuzmanās, lai es nenostātos “savā pusē”. Kad notiek kādas asas politiskās debates, mums ir tendence nostāties vienā vai otrā pusē. Mēs gribam, lai pretinieks zaudē. Tas, protams, nenozīmē, ka mēs nedrīkstētu izrādīt priekšroku. Taču mēs nekad nedrīkstam pretendēt uz to, lai Dievs nostātos mūsu pusē pret pretinieku. Tas būtu tas pats, kas prasīt tēvam, lai izvēlas starp diviem dēliem. Dievs ir ar visiem, Viņš ir visu Tēvs. Līdz ar to man jābeidz visu laiku cilāt un pārcilāt savus it kā pamatotos apsvērumus un jāmēģina iejusties “otra ādā”, lai saprastu viņa pamatojums un sadzirdētu, ko viņš grib man teikt. Kardināls atzīmēja, ka šāds treniņš būtu vajadzīgs ne tikai attiecībā uz atsevišķiem cilvēkiem, bet arī attiecībā uz domu strāvojumiem, kuriem es nepiekrītu. Kā piemēru viņš minēja svēto Akvīnas Tomu, kurš katrā savā tēzē atļāvās iekļaut pretinieka argumentus, nekad viņu nebanalizējot un nenonicinot. Viņš ņēma tos vērā nopietni un atbildēja tiem ar savu “Sed contra”, tas ir, ar saviem argumentiem, kurus uzskatīja esam saskanīgākus ar ticību un morāli. Vai arī mēs tā rīkojamies? – jautāja sprediķotājs. Noslēgumā atgādinājis Jēzus prasību netiesāt, lai mēs paši netiktu tiesāti (sal. Mt 7, 1-3; Lk 6, 37), kapucīnu tēvs uzdeva jautājumu, vai mēs varam dzīvot, izvairoties no tiesas spriešanas. [Mateja un Lūkasa evaņģēlijā lietotajam vārdam “tiesāt” ir atšķirīga nokrāsa.] Vai spēja spriest nav mūsu garīgās struktūras sastāvdaļa un vai tā nav Dieva dāvana? Nav runa par sprieduma izskaušanu no savas sirds, bet gan par indes izņemšanu no sava sprieduma, tas ir, lai mēs neturētu naidu, nenosodītu, neizstumtu. Bērnu vecāki, priekšnieki, biktstēvi, tiesneši un visi tie, kuri ir atbildīgi par citiem, nevar iztikt bez iztiesāšanas. To pat pienākas darīt. Taču jāatceras, ka kristīgās mīlestības spēks slēpjas tanī, ka tā ir spējīga izmainīt pat pašu spriedumu un mīlestības trūkuma aktu pārvērst par mīlestības aktu. Tas nenotiek ar mūsu pašu spēkiem, bet, pateicoties tai mīlestībai, kas ir ielieta mūsu sirdīs caur Svēto Garu, kas mums dots (sal. Rom 5, 5). Kardināls Kantalamessa noslēdza uzrunu ar svētajam Asīzes Franciskam piedēvēto lūgšanu, kurā viņš lūdz Kungu darīt viņu par mieru instrumentu un nest mīlestību tur, kur valda naids… Vaticannews.va | 
