Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Pasaulē

Kardināls Kantalamessa: Evaņģelizācija nesākas ar morāli
13.03.2023 pl. 12:40
Ko darīt, lai cilvēkā iedegtos ticības liesma, lai viņš ietic Jēzum? – atbildi uz šo un citiem jautājumiem sniedza kardināls Ranjero Kantalamessa (attēlā), piektdienas, 10. marta, rītā uzrunājot pāvestu un Romas kūrijas darbiniekus.

Viņa sagatavotās Lielā gavēņa laika otrās pārdomas bija veltītas evaņģelizācijai.

Iesākot savu uzrunu, kardināls atzina, ka evaņģelizācijas temats pāvestu mācībā ieņem centrālo vietu. Visīsāko un viskodolīgāko evaņģelizācijas definīciju mums sniedz apustulis Pēteris. Viņš savā Pirmajā vēstulē apustuļus sauc par tiem, “kuri jums sludināja Evaņģēliju Svētajā Garā” (1, 12). Šeit ir pateikts galvenais par evaņģelizāciju, tas ir, izteikts tās saturs (un tas ir Evaņģēlijs) un metode (“Svētajā Garā”).

Lai sniegtu Evaņģēlija definīciju, kardināls Kantalamessa izmantoja apustuļa Pāvila Vēstules romiešiem fragmentu: “Es nekaunos Kristus evaņģēlija dēļ, jo tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.” (1, 16) Lai evaņģelizācijas pūliņi vainagotos panākumiem, ir jābūt skaidrībā ar kristīgās vēsts sludināšanas pašu kodolu, ko neviens cits nav tik labi atklājis kā svētais Pāvils Vēstules romiešiem pirmajās trīs nodaļās. Kā tiks izprasta viņa sludinātā vēsts un kā tā tiks piemērota mūsdienu situācijām, no tā būs atkarīgs, vai mūsu pūliņu rezultātā dzims Dieva bērni.

Balstoties uz minētās vēstules pirmo nodaļu, kardināls norādīja, ka lielākais grēks, kas izsauc Dieva dusmas, ir bezdievība, kas ir nekas cits kā atteikšanās godināt Dievu un Viņam pateikties. Citiem vārdiem sakot, runa ir par Dieva atmešanu, Viņa ignorēšanu. Turklāt ignorēt Viņu ne tik daudz nozīmē “nezināt, ka Viņš ir”, cik “dzīvot tā, it kā Viņa nebūtu”. Grēks pastāv tanī, ka cilvēks savā lepnībā noraida šo bezgalīgo atšķirību, kāda pastāv starp radību un Radītāju. Tādā ziņā grēks skar lietu pašu sakni; tā ir “patiesības apslāpēšana netaisnībā” – sacīja kardināls Kantalamessa. Un tas ir kaut kas daudz briesmīgāks nekā mēs varam iedomāties. “Ja cilvēki zinātu, ko nozīmē atmest Dievu, tikpat labi vēl būdami dzīvi kā viņi to uzzinās nāves brīdī, tad tie nomirtu no izbīļa,” viņš sacīja, tālāk paskaidrojot, ka šāda atmešana īstenojas elkdievībā, kad Radītāja vietā tiek godināta radība.

Kardināls Ranjero Kantalamessa piebilda, ka morālā nekārtība, saskaņā ar Pāvila mācību, ir nevis Dieva dusmu cēlonis, bet sekas: “Tāpēc Dievs viņus atstājis viņu siržu kārībām un nešķīstībai…. Jo tie, pazinuši Dievu, negodināja Viņu kā Dievu un nebija Viņam pateicīgi..” (Rom 1, 21.24). Protams, Dievs to nevēlas, bet “pieļauj”, lai cilvēks saprastu, kur noved Dieva atmešana.

Kur slēpjas apustuļa Pāvila mācības aktualitāte? – jautāja kardināls. Tā slēpjas līdzeklī jeb risinājumā, ko piedāvā Evaņģēlijs. Viņš norādīja, ka runa nav par to, lai sāktu cīņu par sabiedrības morālo reformu, par to, lai izravētu tās netikumus. To varētu pielīdzināt koka lapu vai zaru apgriešanai tā vietā, lai izrautu koku ar visu sakni, vai, piemēram, temperatūras nosišanai tā vietā, lai ārstētu tās cēloni.

Lietojot mūsdienu izteiksmes veidu, tas nozīmē, ka evaņģelizācija sākas nevis ar morāli, bet ar kerigmu – uzsvēra kardināls Ranjero Kantalamessa. Tā sākas nevis ar likuma baušļiem, bet ar Evaņģēliju. Un kāds ir tā saturs jeb kodols? Ko Pāvils domā ar vārdu “Evaņģēlijs”, sakot, ka “tas ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic”? Uz ko tic? Runa ir par ticību Jēzum Kristum. Mēs esam glābti nevis pateicoties “žēlastībai” vispārīgā nozīmē, bet pateicoties Jēzus Kristus žēlastībai. Mēs esam attaisnoti nevis “caur ticību” vispārīgā nozīmē, bet caur ticību uz Jēzu Kristu. Jau iepriekš pieminētais līdzeklis jeb risinājums ir nekas cits kā Jēzus Kristus paveiktās atpestīšanas pieņemšana – paskaidroja kapucīnu tēvs Kantalamessa. Atgriezties nenozīmē tikai sākt ievērot baušļus, bet vispirms tas nozīmē ticēt Evaņģēlijam. Akvīnas Tomas savā laikā rakstīja: “Pirmā atgriešanās pastāv ieticēšanā”.

Pāvesta nama sprediķotājs norādīja, ka ir svarīgi ievērot pareizo kārtību. Vispirms ticība, Dieva valstības pieņemšana. Pāvests Gregors Lielais ir sacījis, ka cilvēks nonāk pie ticības, nevis sākot ar tikumiem, bet nonāk pie tikumiem jeb kļūst tikumīgs, kā izejas punktu izvēloties ticību. “Ikviena evaņģelizācijas iniciatīva, ko gribētu sākt ar sabiedrības ieradumu reformu, vispirms nemēģinot izmainīt cilvēku sirdi, ir lemta beigties ar neko vai, vēl sliktāk, ar politiku,” sacīja Kantalamessa.

Raugoties pozitīvi, viņš atgādināja, ka jāsāk ar Kristus personu. Sekularizētā pasaule dara visu, lai turētu Jēzus vārdu pa gabalu vai to apklusinātu, un diemžēl tai tas izdodas. Mums ir jādara viss iespējamais, lai Jēzus vārds vienmēr būtu klātesošs, jo Viņš ir Baznīcas spēks un dzīvība. Ne velti pāvests Francisks aicina kristiešus šodien pat atdzīvināt savu personīgo satikšanos ar Jēzu Kristu. Skaidrojot, ko ietver šāds aicinājums atjaunot personīgo saikni ar Kristu, kardināls Kantalamessa norādīja, ka ticība vairs nav pašsaprotams fakts, kas tiek iegūts bērnībā ģimenē vai reliģijas mācības stundās, bet gan personīga lēmuma auglis. Ticība ir personīga lēmuma rezultāts.

Par to, vai misija ir izdevusies, liecina nevis uzklausīto grēksūdžu skaits vai izdalīto komunikantu skaits, bet to cilvēku skaits, kuri no formāliem kristiešiem ir kļuvuši par īstiem kristiešiem, tas ir, pārliecinātiem un aktīviem ticīgajiem. Kardināls Kantalamessa paskaidroja, ka “personīgi satikt” Kristu būtu tas pats, kas satikt kādu klātienē pēc tam, kad gadiem ilgi būtu pazinuši šo cilvēku tikai pēc fotogrāfijas. To var salīdzināt arī ar iemīlēšanās brīdi. Sieviete var pazīt vīrieti (vai arī otrādi), zināt par viņu visu, zināt, kā viņu sauc, cik viņam ir gadu, ko viņš ir studējis, no kādas ģimenes nāk utt. Taču tad kādu dienu iedegas liesma un viņa viņā iemīlas. Līdz ar to mainās viss. Viņa grib būt kopā ar šo cilvēku, pavadīt laiku, baidās viņu sarūgtināt utml.

Ko darīt, lai cilvēkā iedegas ticības liesma, lai viņš ieticētu Jēzum? – jautāja kardināls Kantalamessa. Šī liesma Evaņģēlija vēsts klausītājā iedegsies tikai tad, kad tā jau pirms tam būs iedegusies pašā sludinātājā – viņš uzsvēra, piebilstot, ka, protams, pastāv izņēmumi un Dieva vārds var darboties un darbojas savā spēkā, taču normāli Dievs darbojas ar sava instrumenta starpniecību. Misionāram vismaz ir jārada apstākļi, lai cilvēkos var iedegties ticības gaisma. Noslēgumā kardināls atgādināja par laju lielo lomu evaņģelizācijas laukā.

Vaticannews.va