Intervija notika Svētās Martas mājā, rezidencē, kurā Francisks dzīvo, un bija veltīta pontifikāta desmitgadei. Francisks nedomā par atkāpšanos, tomēr pastāsta, kas viņu galu galā varētu uz to pamudināt. “Tāds nogurums, kas neļauj lietas skaidri saskatīt. Sapratnes trūkums, nespēja novērtēt situāciju,” viņš saka. Francisks desmit gadus nav apmeklējis Buenosairesu. No Argentīnas laika viņam pietrūkstot “iešanas, gājiena pa ielu”. Bet Romā viņš jūtas labi, “vienreizēja pilsēta”, kaut arī netrūkst rūpju. “Notiek pasaules karš,” viņš saka. Šis karš ir pa daļām sācies, “un tagad vairs neviens nevar pateikt, ka tas nav aptvēris visu pasauli”. Lielvaras ir cita citu iepinušas. Un kaujas lauks ir Ukraina. “Katrs tur cīnās.” Pāvests piebilst, ka Putins zina, ka viņš to labprāt satiktu, “bet tur ir visas imperiālistiskās intereses, ne tikai krievu impērijas, bet arī citu impēriju”. Svēto tēv, vai daudz kas ir šo desmit gadu laikā mainījies? Esmu kļuvis vecs. Miesas izturība ir gājusi mazumā, man bija nopietna ceļgala trauma, kaut gan tagad tas ir labi sadzijis. Vai jūs apgrūtina braukšana ratiņkrēslā? Es mazliet kautrējos. Daudzi sauc jūs par pāvestu vismazākajiem. Vai jūs arī tā jūtaties? Taisnība, ka es visvairāk mīlu izstumtos, bet tas nenozīmē, ka es citus izstumju. Nabadzīgie ir Jēzus mīluļi. Bet Jēzus neatraida arī bagātos. Jēzus lūdz pie Viņa galda pievest katru. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka neviens nav izslēgts. Kad svētku viesi nenāca, Viņš teica: ejiet krustcelēs un sauciet visus, slimos, labos un ļaunos, mazos un lielos, bagātos un nabagus, visus. To mēs nedrīkstam aizmirst: Baznīca nav mājas dažiem, tā nav selektīva. Tā ir Dieva svētā, ticīgā tauta: visiem. Kādēļ daži cilvēki viņu dzīves apstākļu dēļ jūtas no Baznīcas izslēgti? Grēks ir vienmēr te. Ir Baznīcas vīrieši, Baznīcas sievietes, kas distancējas. Un tā ir daļa no pasaules iedomības – justies taisnīgākam nekā citi, bet tas nav pareizi. Mēs visi esam grēcinieki. Patiesības stundā jūs liksiet galdā savu patiesību un redzēsiet, ka esat grēcinieks. Kā jūs iedomājaties patiesības stundu, dzīvi pēc nāves? Es nevaru to iedomāties. Nezinu, kāda tā būs. Es tikai lūdzu Dievmāti būt pie manis. Kādēļ jūs izšķīrāties dzīvot namā “Santa Marta”? Divas dienas pēc vēlēšanām es apmeklēju apustulisko pili. Tā nav ļoti grezna. Tā ir labi celta, bet milzīga. Man bija sajūta, ka tā ir kā apgriezta piltuve. Psiholoģiski es nevarēju to izturēt. Nejauši gāju garām istabai, kurā es dzīvoju, un teicu: “Palikšu šeit.” Tas ir viesu nams, četrdesmit cilvēku, kuri strādā kūrijā, te dzīvo. Un ļaudis šeit ierodas no visurienes. Vai jums kā pietrūkst no jūsu iepriekšējās dzīves? Iešana, gājiens pa ielu. Agrāk es bieži staigāju. Braucu ar metro, autobusu, vienmēr ar cilvēkiem. Ko jūs domājat par Eiropu? Šobrīd te ir daudz politiķu, valdības vīru vai jaunu ministru. Es vienmēr viņiem saku: runājiet cits ar citu. Tas tur ir no kreisajiem, tu esi no labējiem, bet jūs abi esat jauni, runājiet viens ar otru. Ir jaunu cilvēku dialoga laiks. Ko jaunu ienes pāvests teju no pasaules malas? Tas man atgādina argentīniešu filozofes Amēlijas Podeti teikto: realitāti vislabāk aplūkot no vistālākā skatpunkta, nevis no vidus. No tāluma saprot universālo. Tas ir sociāls, filozofisks un politisks pamatlikums. Ko jūs atceraties no izolācijas mēnešiem, no jūsu vientuļās lūgšanas Sv. Pētera laukumā? Lija, un nebija neviena cilvēka. Jutu, ka Kungs bija te. Kungs vēlējās ļaut mums aptvert traģēdiju, vientulību, tumsu un krustu. Pasaulē notiek vairāki kari. Kādēļ ir tik grūti izprast traģēdiju? Mazliet vairāk nekā 100 gadu laikā bijuši trīs pasaules kari: 1914–1918, 1939–1945 un tagad, kas arī ir pasaules karš. Tas sākās pamazām, un šodien neviens vairs nevar apgalvot, ka tas nav kļuvis globāls. Visas lielvaras ir tajā iesaistītas. Kaujaslauks ir Ukraina. Katrs tur cīnās. Tas iesaista ieroču ražošanu. Kāds tehniķis man teica: ja vienu gadu pārtrauktu ražot ieročus, tad bada problēma pasaulē būtu atrisināta. Tas ir tirgus. Karo, vecos ieročus pārdod, jaunos pārbauda. Pirms konflikta Ukrainā jūs vairākkārt tikāties ar Putinu. Ja jūs viņu satiktu šodien, ko jūs teiktu? Es runātu ar viņu tikpat skaidri, cik es to atklātībā daru. Viņš ir izglītots cilvēks. Otrajā kara dienā es devos uz Krievijas vēstniecību pie Svētā Krēsla, lai pateiktu, ka esmu gatavs braukt uz Maskavu, ja Putins man dotu iespēju sarunai. Lavrovs (Krievijas ārlietu ministrs – red. piez.) man atrakstīja un pateicās, bet tagad neesot īstais laiks. Putins zina, ka esmu pieejams. Bet tur ir imperiālistiskas intereses, ne tikai no krievu impērijas, bet arī citu impēriju. Tieši impērija noliek nācijas otrajā vietā. Kādi vēl kari, jūsuprāt, ir vistuvākie? Jemenas konflikts, Sīrija, nabaga Ranguna Mjanmā. Kādēļ šis ciešanas? Kari nodara sāpes. Tur nav Dieva Gara. Es neticu svētajiem kariem. Jūs bieži runājat par tenkošanu. Kādēļ? Tenkas izposta kopdzīvi, ģimeni. Tā ir slēpta slimība. Tas ir mēris. Kādi bija Benedikta XVI desmit gadi “Mater Ecclesae” mītnē? Labi, viņš ir Dieva vīrs, es viņu ļoti mīlu. Pēdējoreiz redzēju viņu Ziemassvētkos. Viņš tik tikko varēja parunāt. Viņš runāja klusi, klusi. Viņa vārdi bija jātulko. Izteicās skaidri un gaiši. Viņš uzdeva jautājumus: kā tas ir? Un problēma tur? Viņš par visu bija lietas kursā. Bija prieks ar viņu runāt. Es lūdzu viņu izteikt savu viedokli. Viņš to darīja, bet vienmēr nosvērti, pozitīvi, gudrs cilvēks. Tomēr pēdējo reizi varēja redzēt, ka viņa dzīves ceļš ir galā. Apbedīšanas ceremonija bija pieticīga. Kāpēc? Ceremonijmeistari lauzīja galvu, kā apbedīt pie varas neesošu pāvestu. Tas bija grūti – ieviest atšķirību. Es tagad teicu, ka viņiem jāizstudē visu nākošo pāvestu, visu pāvestu, apbedīšanas ceremonijas. Viņi studē un nedaudz vienkāršo, atmet to, kas liturģiski neiederas. Pāvests Benedikts ir nolīdzinājis atkāpšanās ceļu. Jūs teicāt, ka tāda iespēja ir, tomēr šobrīd to neapsverat. Kas varētu jūs pamudināt nākotnē atkāpties no amata? Nogurums, kas novestu pie tā, ka lietas vairs nesaredzētu skaidri. Skaidrības, spēju trūkums novērtēt situāciju. Varbūt arī miesīgas problēmas. Es vienmēr par to jautāju un lūdzu padomu. Kā būtu, ja notiktu tā? Liekas, ka man būtu jādara tas vai šis? Par to es esmu pateicīgs cilvēkiem, kas mani pazīst, pat dažiem inteliģentiem kardināliem. Jo viņi saka man patiesību: tas būtu labi. Bet lūdzu: pievērsiet tam laikus manu uzmanību. Kad jūs sveicināt, tad lūdzat visus par jums lūgties. Kādēļ gan? Esmu drošs, ka katrs lūdzas. Neticīgajam es saku: lūdziet par mani, un, ja jūs nelūdzaties, sūtiet man labus viļņus. Draugs ateists man raksta: …un es sūtu Tev labus viļņus. Tas ir pagānisks veids, kā lūgties, bet tas ir mīlošs. Un mīlēt otru ir lūgšana. Vaticannews.va/vācu redakcija
Foto: pāvests uz Svētā Pētera bazilikas lodžijas 2013.g.13.martā | 
