Cik svarīgi ir paturēt krustu mūsu lūgšanas centrā. Svētais Leons Lielais mums apliecina, ka "caur krustu ticīgie saņem spēku no vājuma, slavu no negodības, dzīvību no nāves”. Savā dienasgrāmatā sv. māsa Faustīne raksta: „Jēzus man teica, ka es Viņu vislabāk iepriecinu, kad pārdomāju par Viņa drūmajām ciešanām, un caur šādu meditāciju pār manu dvēseli nāk daudz gaismas. Ikvienam, kurš vēlas apgūt patiesu pazemību, ir jāpārdomā Jēzus ciešanas. Kad es meditēju par Jēzus ciešanām, es gūstu skaidru izpratni par daudzām lietām, kuras agrāk nevarēju saprast.” Mēs varam tuvoties Kristus ciešanām lūgšanā ar cerību un lielu mieru. Jozefa Ratcingera vārdiem sakot, “tas, kas uz mums raugās no krusta, ir labestība, kas dzīves šausmu vidū dod jaunu sākumu”. Un svētais Jānis Pāvils II piebilst: "Krusts ir kā mūžīgas mīlestības pieskāriens cilvēka zemes eksistences sāpīgākajām brūcēm." Viens praktisks veids, kā meditēt par Kunga ciešanām, ir lūgties krucifiksa priekšā, jo “cilvēka sirds atgriežas, raugoties uz To, kuru caurdūra mūsu grēki.” (KBK 1432) Grāmata „Sekošana Kristum” mums saka: "Ja nezini, kā meditēt par debesu lietām, novirzi savas domas uz Kristus ciešanām un labprātīgi apceri viņa svētās brūces." Tāpat, protams, lūdzoties meditē par Rožukroņa sāpīgajiem noslēpumiem. Dominikānis pr. Saimons Tugvels mūs iedrošina: "Tas ir krusts un tikai krusts, kas nodrošina pastāvīgu atskaites punktu mūsu pasaules haosā, jo visa mūsu nabadzība, bezpalīdzība un sāpes, visas mūsu skumjas un visa mūsu savstarpējā netaisnība, uzņemta Dieva mūžīgās mīlestības klusumā un padarīts par Viņa nemainīgās gribas instrumentu un atklāsmi." Aleteia.org
Foto:Cathopic.com/Matías Medina | 
