Sanāksmē referātu nolasīja kardināls Kurts Kohs. Vatikāns iepazīstina ar vairākiem izvilkumiem no viņa teiktā: Pēc tam, kad Ukrainā ir izcēlies briesmīgais, Krievijas gribētais karš, arī Baltijas valstis – Igaunija, Latvija un Lietuva, aizvien vairāk atrodas sabiedriskās uzmanības centrā. Izvirzot reālu hipotēzi par to, ka prezidents Putins arī Baltijas valstis varētu uzskatīt par daļu no Lielkrievijas teritorijas, šajās zemēs pastāv bailes no Krievijas invāzijas arī to teritorijās. Šīm bailēm ir divi galvenie iemesli. Pirmais ir ģeogrāfiskais izvietojums, jo Baltijas valstis robežojas ar Poliju Rietumos un ar Krieviju un Baltkrieviju Austrumos. PSRS okupācijas laikā šajās valstīs tika pieredzēti līdzīgi noziegumi un šausmas, kādus šodien pieredz ukraiņu tauta. 2018. gadā, preses konferencē, lidojot no Tallinnas, pāvests Francisks Baltijas valstu vēsturi definēja kā “invāziju, diktatūru, noziegumu, deportāciju vēsturi”. Pāvests šīs valstis apmeklēja sakarā ar 100. gadskārtu, kopš neatkarības pasludināšanas. Savu neatkarību tās sasniedza laikposmā starp diviem pasaules kariem, un tad atkal 1991. gadā, pēc briesmīgā padomju okupācijas laika. Protams, mans uzdevums nav runāt par politisko situāciju šajās zemēs, bet gan sniegt ieskatu ticības, un tātad, arī ekumeniskajā Baltijas valstu dzīvē. Katrā no tām situācija ir atšķirīga. Austrumu Baznīcā vēl arvien pastāv “saskaņotība” ar valsti. Tomēr, to arvien vairāk nospiež smagas nodevas, gluži tāpat, kā to rāda Krievijas pareizticīgo patriarha Kirila problemātiskā attieksme pret Putina karu Ukrainā, kā arī viņa pareizticīgie atbalstītāji Ukrainā un dažās Baltijas zemēs. Johana Adama Molera vārdā nosauktā Padebornas Ekumeniskā institūta direktoram Johannesam Eldemanam tas ir licis uzdot jautājumu, vai līdz ar karu Ukrainā šis tradicionālais modelis ir sasniedzis savas vēstures beigas. ““Bizantiešu saskaņotības modeli” starp valsti un Baznīcu Krievijas Baznīcas galvas attieksme ir diskreditējusi tik lielā mērā, ka nākotnē tas var izrādīties vairs nepraktizējams,” pauž Eldemans. Katrā ziņā, šis jautājums ir jārisina ekumeniskajos dialogos, ne tikai ar pareizticīgajām Baznīcām, bet arī ar Baznīcām un ekleziālajām kopienām, kas ir izveidotas Reformācijas rezultātā, jo īpaši, kad tās sevi redz kā valsts Baznīcas, kā tas ir Anglikāņu Baznīcas un dažu Ziemeļeiropas Luterisko Baznīcu gadījumā. Līdzīgas situācijas ir Baltijas valstīs. Piemēram, Baznīca Igaunijā, sākot ar XVI gadsimtu līdz XVIII gadsimta beigām, ir bijusi gandrīz vienīgi Luteriskā Baznīca, jo zviedru kundzības laikā luterānisms bija valsts reliģija. Pirms II Pasaules kara vairāk nekā 80% igauņu bija luterāņi un dzīvoja valsts ekleziālajās struktūrās. Arī cara režīma laikā pirms 1918. gada Igaunijas Luteriskā Baznīca bija otrā valsts Baznīca līdzās Krievijas Pareizticīgajai Baznīcai. Tāpēc, pirmajā acumirklī var likties pārsteidzoši, ka Igaunijas Luteriskā Baznīca bija viena no pirmajām, kas 1917. gadā pasludināja sevi par neatkarīgu un brīvu. Tās ienākumi vairs nenāk no valsts iekasētajiem nodokļiem, bet tikai no brīvprātīgo ziedojumiem. Igaunijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas arhibīskaps Urmass Viilma šādu pozīciju izskaidro ar zīmīgiem vārdiem: “Esam ļoti gandarīti, ka neesam valsts Baznīca. Mēs nevēlamies būt valsts mājdzīvnieki”. Šie piemēri tiek izmantoti, lai parādītu, ka dažādas Baznīcas ir attīstījušas ļoti atšķirīgas tradīcijas savās attiecībās ar valsti. Bieži vien tai pašā ekleziālajā kopienā valda nesaskaņas, kā tas ir daudzu konfliktu gadījumā starp dažādām pareizticīgo Baznīcām vienas nācijas ietvaros. Dažreiz tas notiek uz teoloģisko, un jo īpaši, uz eklezioloģisko diskusiju fona, kas iespaido arī ekumeniskās attiecības. Un tomēr, jautājums par attiecībām starp Baznīcu un valsti ir viens no vismazāk izskatītajiem jautājumiem ekumeniskajos dialogos. Šis jautājums prasīs īpašu ekumenisko uzmanību gan mūsdienu pasaules situācijas un Baznīcu misijas pasaulē kontekstā, gan arī ticamas sadarbības kontekstā starp Baznīcām un kristīgajām ekleziālajām kopienām. Tas ieilpst arī Starptautiskās apvienības “Politiskā žēlsirdība” uzdevumos. Pats par sevi ir saprotams, ka šāda diskusija jāveic reliģiskās brīvības zīmē. Ekumeniskās atvērtības garā katra Baznīca ir aicināta apzināties, vai tās attiecības ar valsti tiek regulētas atbilstoši reliģiskās brīvības principam. Kristīgās kopienas ekumeniskajā kopībā var ticamā veidā iestāties visu kristiešu, visu ekleziālo kopienu, kā arī visu reliģiju reliģiskās brīvības labā tikai tad, ja to attiecības ar valsti atbilst reliģiskās brīvības principam, kā to uzsvēra pāvests Jānis Pāvils II savas vizītes laikā Baltijas valstīs 1993. gadā. Viņš cildināja Lietuvu kā “dedzīgas mīlestības uz reliģisko brīvību kluso liecinieci”. Tātad, ir vēlams, lai arī un jo īpaši Baltijas valstis turpina izstarot ticamas liecības par praktizētu reliģisko brīvību, kas ir tik svarīgas mūsdienu pasaulē, kurā, diemžēl, sastopamies ne tikai ar reliģijas skaistumu un patiesību, bet arī ar tās pārkāpumiem un politisko instrumentalizāciju. Karš, ko Krievija ir izprovocējusi Ukrainā, ir fundamentāls izaicinājums arī reliģijai, tas ir pamudinājums pārskatīt savu pašizpratni un savu misiju sabiedrībā. Vaticannews.va
Foto: Feeworldmaps | 
