Aplūkojot minēto tematu, pāvests savā katehēzes mācībā pievērsās dažiem apustuļa Pāvila vēstuļu fragmentiem. Ņemot vērā savu pieredzi, Pāvils neignorē to, ka izkropļota dedzība saistās ar risku un noved pie nepareizas rīcības. To viņš pats piedzīvoja pirms sastapšanās ar Kungu uz Damaskas ceļa, kad, būdams dedzīgs jūdu likuma aizstāvis, vajāja kristiešus. Dažkārt mums ir darīšana ar nepareizā gultnē ievirzītu dedzību, spītīgi turoties pie tīri cilvēciskām un kristīgajai kopienai novecojušām normām – atzina Francisks, citējot vārdus no Vēstules galatiešiem: “Tie rūpējas par jums, bet ne labā nolūkā” (4, 17). “Mēs nevaram ignorēt rūpību, ar kādu daži nododas nepareizām nodarbēm pat pašā kristiešu kopienā”, teica Svētais tēvs. “Mēs varam lielīties ar viltus evaņģēlisko dedzību, patiesībā dzenoties pēc tukšas slavas vai patmīlības”. Turpinājumā pāvests jautāja: “Kādas, saskaņā ar Pāvila mācību, ir īstas evaņģēliskās dedzības īpašības?” Šajā sakarā viņš atsaucās uz vispārējās audiences sākumā nolasītu fragmentu no Vēstules efeziešiem: “Tāpēc tveriet Dieva bruņas, lai jūs ļaunajā dienā spētu pretoties un pastāvēt visā pilnībā! Tātad stāviet, apjozuši savus gurnus patiesībā; tērpušies taisnības bruņās; un kājas apāvuši miera Evaņģēlija sludināšanai” (6, 13-15). Apustulis norāda uz virkni “ieroču”, kas vajadzīgi garīgajai cīņai. To vidū varam saskatīt gatavību sludināt Evaņģēliju, ko daži tulko kā “dedzību” – skaidroja pāvests. Dedzība te ir saistīta ar kāju apaušanu. Kāpēc? Tāpēc ka tam, kurš dodas sludināt, ir jākustas. Viņam jāsoļo. Turklāt ir svarīgi labi apavi. Evaņģēliskā dedzība ir pamats, uz kā balstās sludināšana, un sludinātāji savā ziņā ir kā Kristus Miesas, kas ir Baznīca, kājas. Sludināšana nepastāv bez kustības, bez “iziešanas”, bez iniciatīvas. Tas nozīmē, ka kristietis, kurš neatrodas ceļā, nav kristietis. Ja viņš neiziet no sevis, lai dotos ceļā un sludinātu, viņš nav kristietis. Mēs nevaram sludināt Evaņģēliju, stāvot uz vietas, esot ieslēgti birojā, pie rakstāmgalda vai datora, strīdoties kā “tastatūras lauvas” un radošo momentu, kas vajadzīgs sludinot, aizstājot ar šur un tur sagrābstītu ideju kopēšanu un ielīmēšanu. Evaņģēlijs jāsludina kustoties, soļojot, ejot. Termins, ko Pāvils izmantoja, lai apzīmētu Evaņģēlija sludinātāja apavus, ir grieķu vārds, kas izsaka gatavību, sagatavošanos, veiklību. Tas ir pretstats “pašplūsmai”, kas nav savienojama ar mīlestību. “Neesiet kūtri centībā! Esiet dedzīgi garā! Kalpojiet Kungam” (Rom 12, 11). Evaņģēlija sludinātājs ir gatavs doties ceļā un zina, ka Kungs var iet garām pavisam negaidītā veidā – atgādināja pāvests. Tāpēc viņam jābūt brīvam no shēmām un gatavam negaidītai un jaunai darbībai. Viņam jābūt sagatavotam pārsteigumiem. Tas, kurš sludina Evaņģēliju, nevar dzīvot pārakmeņojies šajā “tā vienmēr tika darīts” būrī, bet viņam ir jābūt gatavam rīkoties saskaņā ar gudrību, kas nav no šīs pasaules. Katehēzes noslēgumā Francisks uzsvēra to, cik svarīgi ir izrādīt iniciatīvu un nebēgt no iespējām sludināt miera Evaņģēliju. Runa ir par mieru, ko var dot tikai Kristus. Svētais tēvs mudināja ticīgos būt tādiem sludinātājiem, kuri kustās, nebaidās, iet uz priekšu, lai atklātu Jēzus skaistumu un novitāti, kas visu izmaina. Vai tu esi gatavs ļaut Jēzum izmainīt tavu sirdi? – jautāja pāvests. Vai varbūt tu esi remdens kristietis, kurš nekustās? Vai tu esi Jēzus entuziasts? Vaticannews.va | 
