Lūdzu, pastāstiet par sevi, ģimeni, kurā esat augusi. Esmu no Polijas, mana ģimene dzīvoja netālu no Lodzas (Łódź). Studēju ekonomiku Lodzas universitātē. Man ir divi brāļi, kas arī studēja šajā universitātē. Pēc studijām strādāju statistikas centrā, bet pēc pusgada sajutu aicinājumu iestāties Jēzus un Marijas dominikāņu māsu misionāru kongregācijā. Manu aicinājumu palīdzēja atpazīt saleziāņu brāļi, kuri kalpoja Lodzā. Tētis ir jau mūžībā, bet mamma vēl dzīvo dzimtajās mājās, bet tur tagad ir uzcelta liela automaģistrāle un vairs neizskatās kā agrāk. Kāda nozīme jūsu ģimenē bija ticībai? Mana ticība veidojās ģimenē, kas bija vidēji ticīga. Savukārt mana vecmāmiņa un viņas māsa, kura arī kādreiz gribēja stāties klosterī, abas bija ļoti ticīgas un dziļas lūgšanas cilvēki. Mana ticības dzīve veidojās tā, kā lielākoties poļiem, – skolā apguvām katoļticības pamatus, tikām sagatavoti sakramentu saņemšanai. Tā kā dzīvoju uz laukiem, tad līdz baznīcai bija diezgan tālu un vidusskolas posmā baznīcu neapmeklēju vairs tik bieži kā iepriekš. Manā ticības dzīvē liels pagrieziens notika, uzsākot studijas. Piedalījos saleziāņu brāļu vadītajā garīgās aprūpes kopienā jauniešiem, kur arī sāku atpazīt savu aicinājumu un domāt par klosterdzīvi. Īsajā darba pieredzē sapratu, ka tas nav mans ceļš, bet mans patiesais aicinājums ir klosterdzīve. Pateicoties saleziešu brāļiem, iepazinos ar dominikāņu māsām un klosterī esmu kopš 1987. gada. Kā šo gadu laikā jūsos ir nobriedusi ticība Dievam? Kopš iestājos klosterī, mana reliģiskā dzīve visu laiku ir padziļinājusies. Ar katru gadu vairāk pārliecinājos, ka man tur ir jābūt. Pirms iestāšanās klosterī studēju tikai ekonomiku, bet nebiju studējusi teoloģiju. Man bija nepieciešamas šīs studijas, lai apmēram 23 gadus varētu strādāt skolā, bērniem mācot katehēzi. Paralēli studijām strādāju, tāda tajā laikā bija nepieciešamība. Pēc tam pieņēmu citu kalpošanas veidu mūsu kongregācijā, un tas bija saistīts ar manām ekonomikas studijām. Arvien vairāk atklāju, ka Dievs man dāvā jaunu pieredzi un jaunus izaicinājumus, kurus nekad nebiju gaidījusi un pat par tiem iedomājusies. Manā ticības ceļā Dievs arvien no jauna mani pārsteidz. Tāpat kā pirms 35 gadiem, man joprojām dažādās situācijās ir jāveic izvēle. Ja vienreiz esmu Dievam pateikusi “jā”, tas nenozīmē, ka tas ir “jā” automātiski visam pārējam manā dzīvē. Šī izvēle man ir jāatkārto vairākkārt, sastopoties ar jaunu pieredzi, realitāti, situāciju, kuru Dievs dāvā. To, ko studēju, un to, ko pēc tam bija iespējams turpināt klosterī, šeit – Kuldīgā – vajadzēja atstāt un sākt kaut ko pilnīgi jaunu, uz ko Dievs mani aicināja. Tas ir gan skaisti, gan grūti. Pārsteidzoša pieredze un arī pārliecība, ka Dievs to no manis sagaida. Jau vairāk nekā 2 gadus kalpojat Latvijā, kādu esat iepazinusi šo zemi, tās cilvēkus? Iepriekš šad tad biju ciemojusies Latvijā, Liepājā vai Kuldīgā, bet tas bija īslaicīgi. Tas bija saistībā gan ar atpūtu, gan kongregācijā uzticētajiem pienākumiem. Ļoti pozitīvi uztvēru cilvēkus, kurus šeit satiku. Tajās reizēs man palīdzēja saprasties krievu valoda un daži cilvēki saprata un zināja arī poļu valodu. Vienmēr Latvijā sastapos ar ļoti lielu viesmīlību un laipnību. Biju situācijā, kad man vajadzēja divas nedēļas vasarā Kuldīgā pavadīt vienai, bez citām māsām, jo viņas bija izbraukušas. Nebija dienas, kad kāds no draudzes cilvēkiem man nepajautātu – vai man kaut kas nav nepieciešams. Sajutu lielas rūpes un jūtīgumu uz to, kas man varētu būt vajadzīgs, nepieciešams. Arī, kad ciemojos Liepājā, redzēju, kā cilvēki māsām nes dažādas dāvanas, ir ļoti atvērti un laipni. To visu varēju novērot gan viņu acu skatienā, gan smaidā, un tas man bija liels pārsteigums. Tagad, kalpojot Kuldīgā, palīdzu sakristejā un vēroju cilvēkus, kuri ikdienā nāk uz baznīcu, viņi mani uzrunā un arī viņu skatiens ir pilns patiesas intereses – kā jūtos, kā man iet? Cilvēki vienmēr grib pienākt, aprunāties. Tad, kad man klājas grūtāk un sliktāk jūtos, ko reizēm var redzēt arī no malas, cilvēki vienmēr izrāda vēlmi palīdzēt. Kāds jums ir bijis šis gavēņa laiks, un ko sagaidāt no Lieldienām? Man katrs Lielais gavēnis ir liels izaicinājums. Domāju, ka katrā gavēnī cilvēki cīnās ar savām vājībām, grūtībām, un tā ir arī man. Baznīcā vēroju, ka cilvēku paliek arvien mazāk. Lūgšanā, gan viena, gan kopā ar māsām, uz to aicinot arī pazīstamos, pieminu cilvēkus, kuri ir attālinājušies no Baznīcas. Man ir tāda cerība, ka cilvēkus, kurus esmu iepazinusi Kuldīgas draudzē, bet viņu šobrīd nav baznīcā, es atkal kādreiz sastapšu baznīcā. Tas ir mans gavēņa ceļš – katru dienu lūgties par cilvēkiem gan Latvijā, gan Polijā, kurus pazīstu, lai viņi atgrieztos pēc pandēmijas laika Baznīcā. Es lūdzos un ticu, ka augšāmcēlies Jēzus palīdzēs augšāmcelties ticībā arī tiem, kuri ir attālinājušies. Kad baznīcā veidoju noformējumu dažādos liturģiskā laika posmos, tad manī mājo cerība, ka cilvēkus, kuri te ienāk, bet nepaliek, lai piedalītos liturģijā, uzrunās kāds dekorāciju elements un pamudinās iet ticības ceļu caur lielāku paļāvību uz Dievu. Noformējot baznīcu, lūdzos, lai tas nav tikai skaistums, ko apbrīnot ar acīm, bet lai redzētais palīdz cilvēkiem ticības ceļā. Es ticu, ka šis gavēnis kādam noteikti palīdzēs, vai kādam manā ģimenē, kurā arī ir cilvēki, kas attālinājušies no Baznīcas, vai šeit – Kuldīgas draudzē – atgriezties pie Dieva. Jēzus augšāmceļoties arī manā sirdī atklāj savu godību, spēku un varenību. Foto: māsa Elizabete Popčiņska OP (pirmā no labās) un Katrīna Kučera OP, baudot Latvijas dabu Intervēja Ieva Liede
"Nāc", Nr.131 | 
