Francisks atgādina, ka Pasaules lūgšanu dienu par aicinājumiem iedibināja svētais Pāvils VI 1964. gadā, Vatikāna II koncila laikā. Šīs providenciālās iniciatīvas mērķis bija palīdzēt katram Dieva tautas loceklim personīgi un kopienā atbildēt uz aicinājumu un veikt misiju pasaulē ar tās brūcēm un cerībām, izaicinājumiem un sasniegumiem. Kunga aicinājums ir žēlastība, nepelnīta dāvana, ko esam saņēmuši par velti. Aicinājums ir arī apņemšanās iziet, lai sludinātu Evaņģēliju. Mēs esam aicināti apliecināt ticību, kas cieši saista žēlastības dzīvi caur sakramentiem un ekleziālo vienotību un apustulātu pasaulē, vēstījumā raksta pāvests. Svētā Gara stiprināti, kristieši pieņem izaicinājumu doties uz eksistenciālām perifērijām, vienmēr paturot prātā, ka misija ir Dieva darbs, kas netiek veikts vienatnē, bet gan ekleziālajā kopienā, kopā ar brāļiem un māsām, savu ganu vadībā. Tāds ir Dieva sapnis: lai mēs dzīvotu ar Viņu mīlestības kopībā. Svētais Pāvils mums atver brīnišķīgu horizontu: Dievs Tēvs «mūs ir izredzējis pirms pasaules radīšanas, lai mēs mīlestībā būtu svēti un nevainīgi Viņa priekšā. Viņš savā labprātībā nolēma mūs pieņemt par saviem bērniem caur Jēzu Kristu» (Ef 1,4-5). Tautu apustuļa vārdi palīdz mums atklāt savas dzīves jēgu, tās nozīmi: Dievs ir radījis mūs pēc sava tēla un līdzības un vēlas, lai mēs būtu Viņa bērni. Mēs esam radīti, lai mīlētu. Kunga aicinājums, kas ierakstīts mūsu būtības šķiedrās un kas nes sevī laimes noslēpumu, Svētā Gara spēkā sasniedz mūs arvien jaunā veidā, apgaismo mūsu prātu, stiprina mūsu gribu, piepilda mūs ar apbrīnu un liek kvēlot mūsu sirdīm. Pāvests atceras 1953. gada 21. septembri, kad, dodoties uz ikgadējiem studentu svētkiem, viņš sajutis vēlmi ieiet baznīcā un atzīties grēkos. Šī diena pilnībā izmainīja viņa dzīvi. Francisks norāda, ka aicinājuma veltīt savu dzīvi Dievam atklāšana notiek pakāpeniski: caur lūgšanu, skaidru Evaņģēlija liecību, labu grāmatu, Dieva Vārda klausīšanos, kā arī caur slimībām un dzīves grūtībām. Dieva, kurš mūs aicina, iztēle ir bezgalīga, raksta Francisks. Dieva aicinājums gaida cilvēka atbildi. Aicinājums ir Dieva izvēles un cilvēka brīvības auglis. Aicinājums ir kā sēkla, kas dīgst mūsu dzīves augsnē, atver mūs Dievam un atver mūs citiem, lai mēs dalītos ar viņiem saņemtajā dārgumā, lasām vēstījumā. Svētā Terēze no Bērna Jēzus, kad viņa skaidri saprata šo realitāti, iesaucās: «Es beidzot esmu atradusi savu aicinājumu! Mans aicinājums ir mīlestība!» Dieva aicinājums ir arī misija, uzdevums. «Bēdas man, ja es Evaņģēliju nesludinātu!» – saka svētais Pāvils. Pirms pieciem gadiem izdotajā apustuliskajā pamudinājumā Gaudete et exsultate pāvests uzsvēra, ka «mums ir jāizprot savas dzīves kopums kā sūtība» (23). Ikviens no mums, nevienu neizslēdzot, var teikt: «Es pats esmu misija šajā pasaulē, tieši tādēļ es esmu šajā pasaulē», citējot apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium, skaidro pāvests. Kristiešu kopīgā misija ir ar saviem darbiem un vārdiem priecīgi liecināt par to, ko mēs piedzīvojam, esot kopā ar Jēzu un Viņa kopienā, kas ir Baznīca. Tas izpaužas žēlsirdības darbos pret tuvākā miesu un dvēseli, līdzjūtībā un maigumā pret citiem, atmetot vienaldzību. Būt tuvākajam, līdzīgi labajam samarietim, ļauj mums izprast kristīgā aicinājuma kodolu – atdarināt Jēzu Kristu, kurš nāca, lai kalpotu, nevis lai Viņam kalpotu (sal. Mk 10.45). Vēstījumā Pasaules lūgšanu dienā par aicinājumiem pāvests skaidro, ka misionārā degsme nerodas no mūsu spējām, nodomiem vai plāniem, pat ne no mūsu gribas vai centieniem praktizēt tikumus, bet gan no ciešās saiknes ar Jēzu Kristu. Tikai tad mēs varam kļūt par Viņa lieciniekiem, un Viņš mūs padarīs par «apustuļiem». Tāpēc varam atzīt, ka esam ar uguni iezīmēti šai misijai apgaismot, svētīt, dzīvināt, pacelt, dziedināt un atbrīvot. Visiem Baznīcas locekļiem – kristīgajiem lajiem, konsekrētajām personām un ordinētiem kalpotājiem ir svarīga loma Evaņģēlija izplatīšanas misijā. Baznīca ir aicinājumu «simfonija», kas izstaro prieku par Dieva valstību. Vaticannews.va | 
