Tā bija adresēta valsts autoritātēm un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem. Viesis pakavējās pie vairākiem “pilsētas” aspektiem, jo īpaši pie Budapeštas kā vēstures, tiltu un daudzu svēto pilsētas. Vispirms – vēstures pilsēta. Ungārijas galvaspilsētai ir seni pirmsākumi, par ko liecina ķeltu un romiešu laika paliekas. Liela daļa no skaistuma, ko redzam šodien, ir radīta laikā, kad Budapešta bija Austroungārijas galvaspilsēta. Radusies miera laikā, vēlāk pilsēta iepazina sāpīgus konfliktus – ne tikai tālu zemju invāzijas, bet arī nacistu un komunistu diktatūras. Pāvests atzīmēja, ka II Pasaules kara laikā tika deportēti desmitiem tūkstoši iedzīvotāju, pārsvarā ebreji, bet atlikušie šīs tautības piederīgie ieslodzīti geto un pakļauti iznīcināšanai. Šajā kontekstā Francisks pieminēja taisnīgos starp tautām, to skaitā apustulisko nunciju Andželo Rotta. Budapešta ir dibināta pirms 150 gadiem, 1873. gadā, apvienojot trīs pilsētas – Budu, Obudu un Peštu. Pāvests teica, ka šīs lielās galvaspilsētas dzimšana Eiropas kontinenta sirdī atgādina par vienotu gājumu, kas tika uzsākts Eiropā. Taču, “pasaulē, kurā dzīvojam šodien, mīlestība uz kopīgu politiku un multilaterālismu šķiet tikai skaists pagātnes sapnis. Šķiet, ka esam liecinieki bēdīgam korī sapņota sapņa par mieru norietam, kamēr vietu sev izlauž kara solisti” teica Francisks. Viņš ar nožēlu konstatēja, ka tiek iezīmētas zonas, noteiktas atšķirības, atkal izpaužas nacionālismi, tiesāšanai un bargiem toņiem pakļauti citi. Starptautiskā līmenī šķiet, ka politika iededzina naidu, nevis risina problēmas, aizmirst par briedumu, kas tika sasniegts pēc kara šausmām un regresē līdz zināmam kara infantīlismam. “Taču miers nenāks no dzīšanās pēc savtīgām stratēģiskām interesēm, bet gan no politikas, kas spēj raudzīties uz visu kopumā, no visu attīstības: no uzmanības pret cilvēkiem, jo īpaši nabadzīgajiem, kā arī no domām par rītdienu, nevis tikai par varu, peļņu un tagadnes iespējām,” uzrunā Ungārijas valstsvīriem, diplomātiem un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem norādīja pāvests. Svētais tēvs apliecināja, ka šajā vēstures brīdī Eiropai ir būtiska loma, jo pateicoties savai vēsturei, tā liecina par “cilvēces atmiņu”. Tāpēc tā ir aicināta vienot tos, kas ir tāli, pieņemt savā iekšienē tautas un nepieļaut, lai kāds uz visiem laikiem paliek par ienaidnieku. “Ir svarīgi atkal atrast Eiropas dvēseli, tās dibinātāju entuziasmu un sapni, to cilvēku sapni, kuri prata raudzīties tālāk par savu laiku, tālāk par nacionālajām robežām un tūlītējām vajadzībām, radot diplomātiju, kas spēj vienot, nevis attālināt un šķirt ” teica pāvests. “Kur šodien ir radošie miera centieni,” viņš jautāja, pieminot arī karā izmocīto Ukrainu. Turpinot, Francisks pievērsās Budapeštai kā “tiltu pilsētai”. Viņš atzīmēja, ka šī Donavas pērle ir īpaša tieši ar tiltiem, kas harmoniskā veidā vieno dažādas tās daļas. Šī harmonija ar vidi pāvestu rosināja izteikt komplimentus par ekoloģiskajām rūpēm, kuras Ungārija ir uzņēmusies ar lielu pienākuma apziņu. “Taču, tilti, kas vieno dažādas realitātes, liek padomāt arī par to, cik svarīga ir vienotība,” teica Francisks, piebilstot, ka vienotība nenozīmē vienveidību. Pāvests citēja Ungārijas valsts Konstitūciju, kurā teikts, ka “individuālā brīvība var attīstīties tikai sadarbībā ar citiem” un “atzīstam, ka mūsu nacionālā kultūra ir bagātīgs pienesums Eiropas vienotajai daudzveidībai”. Svētais tēvs aicināja domāt par Eiropu, kas nebūtu kritusi par gūstekni atsevišķām pusēm, par laupījumu pašpietiekamiem populismiem, aizmirstot par tās tautām. Tas būtu “ideoloģisko kolonizāciju” ceļš, kas iznīcina atšķirības, kā tas ir, piemēram, tā dēvētajā “gendera kultūrā”, vai dzīves realitāti pretstata brīvību reducējošiem jēdzieniem, piemēram, par sasniegumu uzskatot “tiesības uz abortu”. “Cik skaisti, turpretim, būtu celt Eiropu, centrā liekot cilvēku un tās tautas, kur valda dzimstībai un ģimenei labvēlīga politika,” teica Ungārijas zemes viesis. Trešais un pēdējais “pilsētas” aspekts, ko atrodoties Budapeštā, izcēla pāvests, ir “svēto pilsēta”. Vispirms jau tas ir svētais Stefans – pirmais Ungārijas karalis, kurš dzīvoja laikā, kad kristieši Eiropā atradās pilnīgā vienotībā. Svēts ir arī viņa dēls Emeriks un svētīga ir sieva Gizela. Pāvests citēja vienu no svētā Stefana ieteikumiem savam dēlam Emerikam: “Esi laipns ne tikai pret savu ģimeni un radiem, vai pret tiem, kam pieder vara un manta, vai pret sev tuvajiem un saviem iedzīvotājiem, bet arī pret svešiniekiem”. Īsta kristieša garā svētais Stefans ir atzīmējis, ka “mīlestības praktizēšana ved pie augstākās laimes” un aicinājis: “esi lēnprātīgs, lai nekad nekarotu pret patiesību”. “Nav iespējams nosaukt visus Svētās Panonijas ticības apliecinātājus,” teica pāvests. Viņš vēlējās pieminēt vēl svēto Ladislavu un svēto Margaritu, kā arī pagājušā gadsimta lielos ticības vīrus – kardinālu Jozefu Mindsžentiju, svētīgos bīskapus mocekļus Vilmosu Aporu un Zoltanu Mešleniju, svētīgo Lāšlo Bathianī Stratmanu. Sākot savu apustulisko ceļojumu pa Ungāriju, pāvests šo zemi un tās iedzīvotājus novēlēja svēto un svētīgo aizbildniecībai, un pateicās par uzņemšanu un uzklausīšanu. “Dievs, svētī ungārus,” viņš lūdzās tikšanās ar valstiskajām un sabiedriskajām autoritātēm noslēgumā. Vaticannews.va
Foto: Vatican Media |
