Mareks Dzeveckis dzimis 1954. gadā Polijā, ieguvis doktora grādu izglītības zinātnēs Romā, ir Kardināla Stefana Višinska universitātes docents, vairāku izglītības psiholoģijas, atkarību profilakses un terapijas, ģimenes dzīves jomu grāmatu autors. "Politnekorektais" dzimums
Autors grāmatā min, ka itin bieži mums nākas sastapt vīriešus, kuri ir nenobrieduša cilvēka karikatūras. Priesteris Mareks Dzieveckis skaidro: “Pie tāda tipa vīriešiem pieder tie, kuri izpauž un apstiprina savu vīrišķību ar alkoholismu, brutalitāti, noziedzību vai neapvaldītu seksualitāti. Ir arī tādi, kuri paliek slimīgi emocionālā un finansiālā atkarībā no mātes vai sievas vai bēg no dzīves kādā hobijā. Mūsdienu sabiedrībā aizvien mazāk ir sastopami nobrieduši, atbildīgi un laimīgi vīrieši, kas brīvi no atkarībām. Lai izskaidrotu šo satraucošo situāciju, jāizprot termins “dzimums” un jāizskaidro valdošās tendences attiecībās starp vīrieti un sievieti. Vispirms pamēģināsim atklāt, kas ir dzimums.” Grāmatā tas tiek minēts kā fakts, ka cilvēks, kas nav ne vīrietis, ne sieviete, vienkārši neeksistē, autors turpina: “Tātad ikviens no mums eksistē vai nu kā vīrietis, vai kā sieviete. Un tas ir tik svarīgi, ka tas tiek ierakstīts mūsu personas dokumentos. Tātad ir svarīgi apzināties, kas es esmu vai kuram dzimumam piederu, ņemot vērā, ar ko esmu apdāvināts. Jo gan sievietes, gan vīrieša eksistence ir liela vērtība un bagātība sabiedrībai, un nobriedusi saikne starp divu dzimumu personām nes augļus ne tikai viņu savstarpējai izaugsmei, bet ļauj nodot dzīvību nākamajai paaudzei, bez kā nebūtu sabiedrības nākotnes.” Mūsdienu sarežģītajā kultūrā var novērot, ka vīrietis pamazām zaudē savu identitāti, tā iemesls var būt meklējams “gendera” ideoloģijā. Saskaņā ar M. Dzevecka skaidrojumu bēgšana no patiesības par cilvēka dzimumu ir feministiskā domāšanas veida spiediena sekas, kā arī efekts spiedienam no netradicionāli orientētu cilvēku un viņu atbalstītāju puses: “Feministes cenšas izcīnīt dzimumu “līdztiesību”, padarot sievieti par vīrieša kopiju, citiem vārdiem sakot, noliedzot savu sievišķību. No tā izriet, ka viņas vairs netic tam, ka vīrieši viņas var mīlēt un cienīt kā sievietes. Par visu varu šādas sievietes cenšas sevi “realizēt” tā, it kā būtu vīrieši. Šeit atkal palīdz netradicionāli orientēti aktīvisti, kuri cenšas pārliecināt vai pat uzspiest pārliecību, ka cilvēka izaugsmei nebūt nav nepieciešama otra dzimuma persona. Šādai rīcībai par iemeslu var būt psihiska bloķēšanās, kuras pirmsākumi parasti meklējami jau bērnībā un ko bez terapijas palīdzības nav iespējams atbloķēt. Šī iemesla dēļ šādi cilvēki nav spējīgi uz starpdzimumu attiecībām. Rezultātā aizvien biežāk mūsu sabiedrībā sastopam nogurušas sievietes, kurām blakus redzamas vīriešu karikatūras.” Kā otru vīriešu identitātes krīzes iemeslu M. Dzeveckis min patiesa prieka nomaiņu pret izdevīgumu un atbildības nomaiņu pret egoismu, viņš turpina: “Sekas ir tādas, ka veidojas cilvēku paaudze, kas nav spējīga uz patiesu mīlestību. Turpretī vīrieša skaistums un vienreizīgums – līdzīgi kā sievietes skaistums un vienreizīgums – ir atklājams tikai tad, ja konkrēta persona spēj mīlēt ar nobriedušu mīlestību. Vīrieša un sievietes eksistence ārpus mīlestības zaudē jēgu. Tādēļ var teikt, ka pasaule bez patiesas un nobriedušas mīlestības ir pasaule bez vīrieša un sievietes. Būt par vīrieti vai sievieti nozīmē būt spējīgam uz konkrētajam dzimumam specifisku mīlestības izpausmi. Pat egoisms, psihiskie traucējumi vai pārkāpumi, kas grauj pēc Dieva attēla radīto cilvēku kā sievieti un vīrieti, izpaužas sievietēm un vīriešiem raksturīgos veidos. Dzimums Dieva plānā kalpo savu ierobežojumu atklāšanai, palīdz ieraudzīt to, ka neesam pašpietiekami un ka pilnīgai izaugsmei mums ir nepieciešams kontakts ar cita dzimuma personu. Otra dzimuma persona mums šķiet pievilcīga tieši tādēļ, ka būtiski atšķiras. Nav nejaušība, ka pāvests sv. Jānis Pāvils II bieži runāja par sievietes unikalitāti. Cilvēka izprašana un rūpes par viņa audzināšanu ir grūtāks un svarīgāks uzdevums par funkcionēšanu lietu pasaulē. Protams, ir arī vīrieša ģēnijs unikalitāti. Vīrieši parasti ir emocionāli stiprāki par sievietēm. Tāpat vīrieši daudz biežāk darbojas kā labi organizatori. Viņi daudz vieglāk spēj mīlēt grūtās situācijās, bet sievietēm tādās situācijās ir tendence pakļauties mirkļa noskaņojumam un galu galā viņas daudz biežāk sajauc mīlestību ar līdzjūtību un pat naivu iemīlēšanos.” Kristus – vīrieša paraugs Grāmatas turpinājumā autors pievēršas patiesas vīrieša identitātes meklējumiem, kas atrodami Kristus patiesībā. Apskatot identitātes krīzi, M. Dzeveckis atzīst, ka pirmajā mirklī var šķist, ka tā draud vīriešiem, kuri pakļaujas mūsdienu pasaules kultūras strāvojumiem un ieradumiem, kas nāk no Rietumiem. Viņaprāt, tā tomēr ir tikai daļa patiesības: “Islāma pasaulē nav iespējama feminisma ideoloģija, kas liek sievietei atteikties no sievišķības, nedz arī netradicionāli orientēto ideoloģija, kuri noliedz attiecību nozīmi ar cita dzimuma personu. Tomēr arī tur dominējošais vīrieša modelis ir tāls no tā, kāds tas būtu saskaņā ar Dieva nodomu. Tam par piemēru var kalpot kaut vai tas, kāds ir vīrieša ideāls šajās zemēs: fanātisks un nežēlīgs karotājs vai arī kāds, kuram ir augstāka cieņa un vairāk pilsonisko tiesību nekā sievietei. Patiesa un būtiska vīrieša identitātes izpratne ir rodama tikai Evaņģēlija gaismā. Visaugstākais vīrieša paraugs ir Dieva Dēls, kurš cilvēka dabā bija tieši vīrietis. Sekošana Viņa vārdiem un darbiem, kā arī Viņa attieksmei pret sievietēm garantē ikvienam vīrietim – lajam vai garīdzniekam – savas identitātes atpazīšanu un izaugsmi līdz nobriedušam vīrietim.” Pēc M. Dzevecka uzskatiem vīrietis, kurš neseko Kristum, piedzīvo lielas grūtības ceļā uz briedumu kļūt par vīru, tēvu vai priesteri. Viņaprāt, ja cilvēks ir šķirts no Kristus, tad piedzīvo lielākas grūtības pieņemt lēmumu jebkurā jomā, kā arī izpildīt savas apņemšanās, nodomus. Balstoties grāmatas autora uzskatos, tāda nostāja neizbēgami ved pie krīzes dzīvē, jo neizlēmība ir sliktākā lēmuma pieņemšanu: “Vīrieši, kuri nespēj pieņemt lēmumu attiecībā uz savu dzīves aicinājumu, “mūžīgie puišeļi”, kuri spēlējas ar dzīvi, agrāk vai vēlāk piedzīvo vilšanos un tukšuma sajūtu. Viņi nespēj veidot padziļinātas attiecības, saikni ar sievietēm, nespēj priekš sevis definēt vērtību hierarhiju, drastiskā veidā apspiež un noniecina savus sapņus un ilgas. Sekas ir nespēja reāli domāt, būt nobriedušam mīlestībā un solīdi strādāt. Tas tālāk aizved pie atkarībām, agresijas, vardarbības, autodestrukcijas un vilšanās. Cik gan nepiepildītam jābūt vīrietim, lai īslaicīgas baudas dēļ upurētu savu cilvēcisko cieņu, brīvību, veselību un dzīvību, iekrītot alkoholismā, narkomānijā vai erotomānijā! Cik daudz pārestību un ciešanu sagādā tāds vīlies un nelaimīgs vīrietis saviem tuvākajiem?!” No poļu val. tulkojis
Liepājas bīskaps Viktors Stulpins
"Nāc", Nr.131
Foto: Pixabay.com/Matan Ray Vizel | 
