Neaprobežosim savu dzīvi ar tagadni, aizmirstot galvenos jautājumus: uz kurieni mēs ejam, kurp dodamies un kāpēc ir vērts dzīvot? Uzrunā pirms lūgšanas «Regina Caeli» pāvests atgādināja, ka mēs esam aicināti uz mūžīgo dzīvi. Dzīves ceļā mēs saskaramies ar grūtībām, nogurumu, slimībām un neveiksmēm, viņš atzina. Savās pārdomās Svētais tēvs atsaucās uz Jēzus pēdējo uzrunu pirms savas nāves. Tas ir aicinājums nebaidīties, jo Viņš aiziet, lai sagatavotu saviem mācekļiem vietu un paņemtu viņus sev līdzi, lai tur, kur ir Viņš, būtu arī viņi. Kristus norāda uz mūsu dzīves mērķi, kas ir tikšanās ar Dievu. Pāvests skaidroja, ka Jēzus šim nolūkam izmanto mājas tēlu, attiecību un tuvības vietu, sakot: «Mana Tēva namā mājokļu ir daudz, un jūs esat laipni gaidīti!» “Šie vārdi mums ir mierinājuma un cerības avots, - sacīja Svētais tēvs. - Jēzus mūs neatstāj vienus, bet paver mums ceļu uz dzīves patieso mērķi – tikšanos ar Dievu Tēvu, kura sirdī ir vieta katram no mums. Kad jūtamies noguruši, piedzīvojam neveiksmes, baiļu un satraukuma brīžus, tad padomāsim, uz kurieni ejam? Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam pazaudēt no redzesloka savas dzīves mērķi, pat ja šodien pastāv risks to aizmirst: aizmirst eksistenciālos jautājumus: kurp mēs ejam? Kāds ir mūsu mērķis? Kādēļ ir vērts dzīvot? Bez šiem jautājumiem mēs ierobežojam savu dzīvi tikai ar tagadni, domājot, ka mūs tā ir jābauda tik, cik vien iespējams, un galu galā dzīvojam no dienas uz dienu, bez mērķa, bez jēgas. Tomēr mūsu patiesā dzimtene ir Debesis. Vienmēr atcerēsimies šī mērķa diženumu un skaistumu!”
Uzrunas gaitā Francisks norādīja, ka pat tad, kad mēs redzam savas dzīves mērķi, bet, saskaroties ar daudzām grūtībām un pārbaudījumiem, pastāv sajūta, ka ļaunums ir spēcīgāks par labo. Pāvests uzsvēra, ka, meklējot atbildes uz jautājumiem, ko man darīt, kādu ceļu iet, nedrīkstam aizmirst Jēzus vārdus: «Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība». "Jēzus ir ceļš, pa kuru jāiet, lai dzīvotu patiesībā un iegūtu dzīvi pārpilnībā. Ticība Jēzum nav «ideju kopums», kam jātic, bet gan ceļš, pa kuru jāiet. Ticība ir ceļojums, ko jāveic; svētceļojums kopā ar Viņu. Tā ir sekošana Kristum, jo Viņš ir ceļš, kas ved uz svētlaimi. Tā ir sekošana Viņam, kas izpaužas sirsnības un žēlsirdības žestos pret citiem. Tas ir kompass, kas norāda virzienu uz Debesīm. Mūsu uzdevums ir mīlēt Jēzu, kļūstot par Viņa mīlestības zīmēm uz zemes. Brāļi un māsas, neļausim, ka mūs nospiež dzīves grūtības, bet pacelsim savu skatienu uz Debesīm, neaizmirstot, ka mēs esam aicināti uz mūžīgo dzīvi, uz tikšanos ar Dievu. Un šodien, ar Debesu priekšnojautu sirdī, atjaunosim savu apņemšanos mīlēt Jēzu un sekot Viņam! - aicināja pāvests. Vaticannews.va | 
