Kā teica svētais Augustīns: “Jo vairāk mēs dzīvojam Garā, jo lielāka ir mūsu pašaizliedzība.” Jo vairāk nesam Gara augļus, jo vairāk tas palīdz veidot un stiprināt ģimenes, draudzes un tautas kopību. Kāda ir Svētā Gara loma Baznīcas dzīvē? Katoliskās Baznīcas katehismā (737) tiek runāts par četriem Svētā Gara darbības veidiem. Pirmkārt, Svētais Gars mūs sagatavo Kristus pieņemšanai. Ar savu žēlastību Viņš iet mums pa priekšu un īsteno Debesu Tēva labvēlīgo lēmumu. Ticība vienmēr ir atbilde uz Dieva vārdu, uz Viņa aicinājumu. Otrkārt, Svētais Gars mums atklāj Kristu. Bez Dieva Gara gaismas mēs nevaram saprast ne Kristus mācību, ne arī kristīgo dzīves veidu. Gars atver mūsu prātu, gribu, sirdi un palīdz ticēt Dievam, kas sevi atklāja Jēzū Kristū, un pieņemt Viņa dāvāto pestīšanu. Treškārt, Svētais Gars dara klātesošu Kristus noslēpumu mūsu vidū, īpaši Euharistijā, kā arī citos sakramentos, Svētajos Rakstos, lūgšanā, Baznīcas kopienā, lai mēs tiktu samierināti ar Dievu un Kristū saņemtu šo izlīgumu. Ceturtkārt, Svētais Gars vieno mūs ar Dievu, lai pateicoties tam mēs varētu nest augļus. Līdzībā par vīnakoku un zariem Jēzus sacīja: “Kas manī paliek un es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs neko nespējat darīt” (Jņ 15,5). Būt par Kristus mācekli nozīmē palikt Viņa mīlestībā un nest daudz augļu. Kādi ir Svētā Gara augļi? Esmu pamanījis, ka daudzi kristieši jauc Svētā Gara dāvanas ar Gara augļiem. Baznīcas Tradīcija māca, ka ir septiņas Svētā Gara dāvanas: gudrība, saprāts, padoms, zinību dāvana, drosme, dievbijība un Dieva bijāšana. Pateicoties tām, Svētais Gars mūs apvelta ar īpašu spēku, kas pārsniedz mūsu dabiskās spējas, un dara mūs spējīgus kļūt par šīs pasaules īpašiem Dieva instrumentiem (YouCat, 310). Viņš dod mums savas dāvanas un harizmas, lai, daloties tajās ar līdzcilvēkiem, mēs varētu nest augļus. Savukārt Gara augļi ir īpašības, kuras Kunga Gars rada mūsos kā “mūžīgās dzīves pirmos augļus” (KBK, 1832). Atšķirībā no dāvanām, kuras Dievs dod dažādiem cilvēkiem dažādās pakāpēs, Gara augļi ir mūsu ciešas sadarbības ar Svēto Garu rezultāts. Tos mēs iegūstam ar sakramentālās dzīves, lūgšanas, kristīgās formācijas un pastāvīgas atgriešanās palīdzību. Baznīcas Tradīcija nosauc pavisam divpadsmit Gara augļus, kurus apustulis Pāvils uzskaita Vēstulē galatiešiem: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labvēlība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieticība, atturība, šķīstība (Gal 5,22-23). Ir jāpiebilst, ka mūsdienu Jaunās Derības tulkojumi nosauc tikai deviņus Gara augļus, taču Baznīcas Tradīcija ir pārņēmusi divpadsmit augļu sarakstu no Vulgātas, kas ir sens latīņu tulkojums. Pārdomāsim tagad divpadsmit Gara augļus, kurus var iedalīt trīs veida attiecību kategorijās. Pirmā kategorija - Svētā Gara augļi saistībā ar Dievu Kur ir Svētais Gars, tur ir mīlestība, prieks, miers. Mīlestība Dievs ir radījis mūs pēc sava tēla un līdzības un vēlas, lai mēs būtu Viņa bērni. Mēs esam radīti, lai mīlētu. Mēs esam Dieva mīlestības atspulgs. Šī mīlestība ir “ielieta mūsu sirdīs ar Svēto Garu, kas mums ir dots” (Rom 5,5). Jēzus mācībā mīlestība ir pāri visiem likumiem tāpēc, ka tā iedvesmo un iedzīvina visus pārējos tikumus, piepildot tos ar dievišķo dzīvi. Mīlestība ir pirmā dāvana, kas ietver sevī visas pārējās. Šī mīlestība maina visu, īpaši mūsu attiecību pasauli. Vatikāna II koncila tēvi uzsvēra, ka “cilvēks sevi pilnībā var atklāt, tikai nesavtīgi sevi dāvājot.” Mīlestības būtība pastāv tanī, ka tā tiecas sevi nesavtīgi dāvāt. Bez šīs nesavtīgas dāvāšanas mēs nevaram īstenot savu aicinājumu, nevaram saprast sevi un nevaram būt laimīgi. Patiesībā, mēs nevaram dzīvot bez mīlestības. Prieks Dažkārt kristietība tiek attēlota kā dzīves veids, kas apslāpē mūsu brīvību un ir pretrunā mūsu vēlmēm pēc laimes un prieka. Bet tā nav patiesība! Saskaņā ar Jēzus mācību prieks izriet tieši no mīlestības, no apziņas, ka Dievs mani mīl, ka es Viņam esmu vajadzīgs un ka Viņš ir visu laiku kopā ar mani, pat ciešanu un grūtību vidū. Mēs būsim priecīgi un patiesi laimīgi, kad zināsim, ka nekad neesam vieni un ka pēdējais vārds pieder nevis ļaunumam, bet gan Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai. Katru dienu mēs piedzīvojam neskaitāmi daudz vienkāršu prieka pieskārienu, kas ir Dieva dāvana – dzīvesprieku, prieku par dabas skaistumu, prieku par labi padarītu darbu, prieku, kas rodas, palīdzot citiem, patiesas mīlestības prieku. Kā teica kardināls Ranjero Kantalamessa: “Ja mēs gribam runāt par Jēzu, tad mums jālūdz prieka dāvana. Prieks visvairāk pārliecina un pievelk cilvēkus.” Šie Kantalamessa vārdi atgādina, ka priekā ir jādalās ar citiem! Miers Jēzus sacīja: “Es jums atstāju mieru, Es jums dodu savu mieru; ne tā, kā pasaule dod, Es jums dodu” (Jņ 14,27). Miers nenozīmē vienīgi to, ka nenotiek karš, un tas neaprobežojas ar līdzsvara nodrošināšanu starp naidīgiem spēkiem, bet pilnīgi pamatoti mieru sauc par “mīlestības augli”, kas pārsniedz visu to, ko spēj sniegt taisnīgums (KBK, 2304). Jēzus ir mūsu miers! Viņš atklāj sevi kā Miera Valdnieku, kurš sapulcina pie sevis šķietami tālus cilvēkus, jo Viņš savā miesā ir noārdījis šķērsli – ienaida sienu, kas mūs šķīra (Ef 2,14). Šis miers ir gan Dieva dāvana, gan arī mūsu uzdevums. “Laimīgi miera nesēji” (Mt 5,9) – lūk, misija, kuru savā augšāmcelšanās dienā Viņš uzticēja saviem mācekļiem! Man prātā nāk vārdi, kurus teica svētais Šarbels Maklufs no Libānas: “Ja reiz Dieva miers ielaidīs tevī saknes, tad tu nesīsi šo mieru cilvēkiem un tos pasargāsi vai arī dziedināsi no bailēm un šaubām.” Atcerēsimies, ka tieši mīlestībā mēs gūstam mieru! Otrā - Svētā Gara augļi attiecībās ar tuvāko Kur ir Svētais Gars, tur ir pacietība, laipnība, labestība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība. Pacietība Nesen lasīju svētās mātes Terēzes no Kalkutas vārdus, kas mani uzrunāja un lika aizdomāties par to, ka pacietība mums netiek dāvināta gatavā veidā, bet to iegūstam, izejot cauri pārbaudījumiem. Māte Terēze sacīja: “Es lūdzu Dievam dāvāt man pacietību. Un Dievs man atbildēja: “Nē!” Pacietību nedod, bet to iegūst pārbaudījumos.” Jā, tieši pārbaudījumos mums tiek dota iespēja vingrināties pacietībā, bet mēs bieži vien paši sevi pieviļam. Ķīniešiem ir tāda sena paruna: “Tam, kurš prot gaidīt, laiks atvērs jebkuras durvis.” Pacietība atklāj to, ka mums ir garīgs spēks, kas nāk no Dieva. Tur, kur citi atkāpjas un padodas, mēs nepadodamies, jo Kungs ir ar mums un mūs stiprina. Svētais Augustīns bieži lūdza Dievu ar vārdiem: “Kungs, dod man spēku, lai es varētu izdarīt visu, ko Tu no manis prasi. Un tad prasi no manis, ko vien Tu vēlies.” Ir vērts paturēt prātā, ka neviens nav piedzimis ideāls un mēs visi pieļaujam kļūdas. Tas palīdzēs ar sapratni un iecietību raudzīties uz savu tuvāko. Laipnība Tai piemīt vienojoša dimensija, jo tiek būvēti tilti starp cilvēkiem. Tā ir taisnība, ka vieglāk ir celt tiltus, nevis jaukt mūrus. Laipnība liecina ne tikai par mūsu personīgo kultūru, bet arī par cieņu un atvērtību. Tā efektīvi bruģē ceļu uz izlīgšanu un strīdu pārtraukšanu. Laipnība ir arī atslēga uz tuvākā sirdi, sevišķi konflikta brīžos. Daudz ko izsaka smaids un trīs šķietami vienkārši vārdi: lūdzu, piedod, paldies. Jo dzīvē tik svarīgi ir veidot harmonijas un vienotības tiltus! Labestība Kādā kristīgā dziesmā tiek atkārtots refrēns: “Dievs ir ļoti, ļoti labs!” Mūsu labestība izriet no attiecībām ar Dievu. Tā ir gatavība “uz jebkuru krietnu darbu” (Tit 3,1). Taču labestība nav tikai krietnu darbu darīšana, bet arī spēja saskatīt labumu otrā cilvēkā pat tad, kad emocijas man saka: “Nīsti viņu!” Labestību, kas nāk no dvēseles dziļumiem, sajūt citi, tā rada ap mums atmosfēru, kas pievelk un dāvā prieku visiem mūsu ceļabiedriem. Par to lieliski teicis svētais brālis Alberts: “Cilvēkam jābūt labam kā maizei, jābūt kā maizei, kas ir uzlikta uz galda visiem, un no kuras katrs var paņemt kādu kumosiņu sev un paēst, ja ir izsalcis.” Labestību mēs piedzīvojam sastopoties ar labestību. Katram cilvēkam vajag satikt kādu, kas viņam palīdzēs atklāt sevī labāko daļu, jo labestība izsauc jeb rada labestību. Atcerēsimies, ka tas, kurš dara labu, pats kļūst labs! Tādēļ ir labi būt labam! Augstsirdība Tā ir vispilnīgākā tuvākmīlestības forma. Pateicoties tai, kristietis uzlūko visus ar labestību, kā arī žēlsirdīgi raugās uz citu trūkumiem. Augstsirdību raksturo neatlaidība un pastāvība, darot labu neatkarīgi no apstākļiem. Augstsirdība ir iekšēja nostāja, kas pastāvīgi meklē visu to labāko, kas ir otrā cilvēkā. Lēnprātība Kalna svētībās Jēzus saka: “Svētlaimīgi lēnprātīgie, jo viņi mantos zemi” (Mt 5,5) Lēnprātība nozīmē, ka mūsos ir vēlēšanās darīt labu bez skaļiem vārdiem ne tikai tiem, kurus mīlam, bet arī tiem, kuri ar savu uzvedību to nav pelnījuši vai kurus mēs vienkārši nepazīstam. Tādēļ lēnprātība ir cieši saistīta ar piedošanu un izlīgšanu. Uzticība Dieva uzticība ir mūsu uzticēšanās pamats. Dievs ir nemainīgs, tādēļ varam Viņam uzticēties par visiem simts procentiem, pat ja Viņš dažreiz mūsu lūgumus izpilda pēc sava prāta. Viņš ir mums uzticīgs, pat ja mēs Viņu nemitīgi nododam. Tāds ir uzticīgā Dieva patiesais tēls. Uzticība parādās tad, kad mēs, par spīti dažādām grūtībām un problēmām, paliekam pie saistībām, kuras apzināti un brīvprātīgi esam uzņēmušies. Cik tas ir svarīgi – būtu līdz galam uzticīgam sev, citiem cilvēkiem un Dievam! Trešā kategorija - Gara augļi attiecībā uz sevi Kur ir Svētais Gars, tur ir pieticība, atturība, šķīstība. Pieticība Pieticību mēdz iedalīt divās kategorijās: iekšējā un ārējā. Pieticīgu cilvēku raksturo iekšējs līdzsvars, kas izriet no vienkāršības un sakārtotības. Kristietis, kas pieticīgi dzīvo, apzinās, ka viss, ko viņš spēj darīt un kas viņam pieder, ir Dieva dāvana, tādēļ viņš nepārvērtē savas spējas, un par citu uzslavām pateicas viņiem un arī Dievam. Savukārt ārējo pieticību raksturo uzvedība, smalkjūtība, cieņa, runas veids un arī atbilstošs apģērbs. Atturība Tā nozīmē paškontroli, mērenību vai atturēšanos no kaut kā. Šis Gara auglis ļauj saprātīgi lietot mums uzticētos materiālos labumus, atbilstoši to mērķim. Tas arī ļauj jēgpilni lietot atļautās izpriecas un, vadoties pēc mīlestības likuma, dažkārt atteikties no tām cēlāku mērķu labā. Ir vērts praktizēt atturību attiecībā uz lietām, kas mums rada vislielākās problēmas, piemēram, pārēšanās, smēķēšana vai pārmērīga alkohola lietošana. Šķīstība Tā attiecas uz visu cilvēku un izriet no fakta, ka mēs esam Svētā Gara templis (1 Kor 6,19-20). Apustulis Pāvils pat mudināja kristiešus “neapbēdināt Svēto Garu”, tas ir, nerīkoties pretrunā ar Viņa iedvesmām, negraut to harmoniju, ko Viņš ienes mūsos un Baznīcā. Kalna svētībās Jēzus norāda: “Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs” (Mt 5,8). Tas ir pestīšanas nosacījums. Morālā šķīstība nozīmē brīvību no egoisma, patmīlības, grēka, sātana viltībām. Tā prasa pastāvīgu darbu. Šķīstība nav kaut kas tāds, ko iegūst reiz un uz visiem laikiem. Tā ir jākopj, bet, ja tā ir zaudēta, tad jāatgūst! Tie, kuri dzīvo saskaņā ar Gara augļiem, ar savu dzīvi redzamā veidā atklāj Debesu Tēva mīlošo un labestības pilno vaigu. Svētie ir vislabākā liecība Dieva Gara esamībai un darbībai. Ja mēs ļausimies Svētā Gara vadībai, tad arī mūsu dzīvēs notiks Dieva darbi. Kristus mācekļi tika pilnīgi pārveidoti, kad Vasarsvētkos pār viņiem nonāca Svētais Gars. Tad viņi kļuva par autentiskiem Jēzus lieciniekiem. Noslēgumā ieklausīsimies savā sirdsapziņā, uzdodot sev dažus jautājumus: “Vai mana sirds ir atvērta Svētajam Garam? Vai es lūdzu no Kunga atvērtas sirds žēlastību? Vai tiecos klausīties, ko man saka Svētais Gars? Vai es paklausu Viņa iedvesmām? Vai es virzītos uz priekšu savā kristīgajā dzīvē un liecinu, ka Jēzus ir Kungs un Pestītājs?” 2017. gada Vasarsvētku liturģijas laikā pāvests Francisks piedāvāja ticīgajiem vienkāršu un skaistu lūgšanu, ar kuru vienmēr var lūgties uz Svēto Garu: “Nāc, dievišķais Gars! Nāc, Kungs, kurš esi manā un Baznīcas sirdī! Nāc, Tu, kurš vadi Baznīcu uz priekšu, veidodams to daudzveidībā! Tu esi mums vajadzīgs kā ūdens, lai mēs dzīvotu: nonāc atkal pār mums un māci mums vienotību, atjauno mūsu sirdis un māci mūs mīlēt tā, kā Tu mūs mīli, un piedot tā, kā Tu mums piedod. Āmen.” (Francisks, Homīlija, 04.06.2017). Katedrāle.lv
Foto:Cathopic.com/@fanuel |
