Šāda tikšanās notiek reizi gadā jau kopš 2000. gada, kad pirmo reizi tā notika Vācijā un turpmākajos gados - Beļģijā, Somijā, Francijā un Dānijā.
Starptautiskas garīgo vadītāju organizācijas
Organizācija “Garīgie vadītāji Eiropā” ir izveidojusies 1999.gadā, lai veicinātu garīgo vadītāju sadarbību Eiropas reģionā un tā ir saistīta ar pasaules mēroga organizāciju - Starptautisko garīgo vadītāju tīklu (Spiritual Directors International), kas ir ekumeniska profesionāla kolēģu asociācija. Ideja dibināt Starptautisko garīgo vadītāju tīklu radās ASV katoļu aprindās 1989.gadā. Gadu vēlāk tika nodibināta arī pati organizācija. Tagad tā apvieno vairāk kā 4000 aktīvo biedru (no tiem gandrīz puse pieder pie Romas katoļu baznīcas), kuri sadalīti 119 reģionos, kas aptver visu pasauli – ASV, Kanādu, Centrālo un Dienvidu Ameriku, Eiropu, Indiju, Austrāliju un Jaunzēlandi. Kopš 1995. gada janvāra Starptautiskā garīgo vadītāju asociācija izdod arī savu žurnālu Klātbūtne (Presence: The Journal of Spiritual Directors International), kas atrodams lielākajās teoloģiskajās bibliotēkās.
Kas ir garīgā vadība?
Par garīgo vadību Rietumu kristietības tradīcijā sauc palīdzību, ko viens cilvēks sniedz otram ar nolūku veicināt otra cilvēka garīgo izaugsmi, un par garīgo vadītāju sauc personu, kas sniedz šo palīdzību otram. Ir svarīgi uzsvērt, ka garīgā vadība nav tādas attiecības, kur viens cilvēks “vada” otru un tāpēc mūsdienās pastāv tendence izvairīties ikdienas valodā lietot terminu ‘garīgā vadība’ (spiritual direction), jo te parādās autoritārisma pieskaņa. Tāpēc bieži vien šīs attiecības ikdienā tiek raksturotas ar tādiem vārdiem kā garīgais līdzgaitnieks, pavadītājs, garīgās dzīves liecinieks, uzklausītājs, vecmāte, dvēseles draugs vai ceļa biedrs un tamlīdzīgi. Neskatoties uz to, ka terminam ‘garīgais vadītājs’ piemīt trūkumi, tomēr tas joprojām tiek lietots profesionālajā jomā, galvenokārt, divu iemeslu dēļ. Šis termins, pirmkārt, ļauj uzturēt saikni ar tradīciju un, otrkārt, skaidri nodala un nošķir lomas, kur viens cilvēks vairāk runā, bet otrs – uzklausa. Tomēr garīgā vadība noteikti nav padomdošana vai terapija. Garīgā vadītāja loma ir būt par patiesu palīgu, lai atpazītu otra cilvēka individuālo Dieva aicinājumu un palīdzētu atsaukties uz dievišķo vadību. Īstais garīgais vadītājs ir Dievs jeb Svētais Gars. Lai arī garīgā vadība ir ļoti sena parādība, 20.gs beigās un 21.gs.sākumā notiek garīgās vadības kā atsevišķas kalpošanas atdzimšana, kas ir nošķirta no grēksūdzes jeb izlīgšanas sakramenta. Tāpēc šajā kalpošanā darbojas vīrieši un sievietes – gan ordinētas un konsekrētas personas, gan laji. Garīgās vadības kalpojuma pamatā ir Dieva aicinājums, kas izpaužas caur Dieva dotu dāvanu (harizmu). Cilvēki var brīvi izvēlēties sev garīgo vadītāju, neatkarīgi no viņa/viņas dzimuma un kristīgā dzīves stila vai kārtas. Mūsdienās vairs nepietiek tikai ar dotībām, tās ir arī jāizkopj. Tiek sagaidīts, ka garīgie vadītāji būs zinoši tādās jomās kā kristīgā tradīcija, būs kompetenti garīgās attīstības dinamikā, pazīs lūgšanu no personiskās pieredzes, būs spējīgi palīdzēt ar kristīgo izšķirtspēju, pārzinās galvenās psiholoģiskās teorijas un skolas, īpaši cilvēka attīstības psiholoģijas nozarē, kā arī būs apguvuši uzklausīšanas prasmes.
2005. gada tikšanās Druskininkos
 Šogad uz tikšanos Druskininkos bija ieradušies 38 dalībnieki no 12 Eiropas valstīm. Diezgan kuplā skaitā bija pārstāvēta Dānija, Lietuva un Somija, tāpat bija vairāki pārstāvji no Beļģijas, Holandes, un Lielbritānijas, divi cilvēki no Latvijas un pa vienam no Čehijas, Francijas, Itālijas, Norvēģijas un Rumānijas. Te bija iespēja satikties un dalīties pieredzē dažādu kristīgo tradīciju pārstāvjiem – katoļiem, luterāņiem, anglikāņiem u.c. Starp šiem dalībniekiem bija Lietuvas-Latvijas Jēzus Sadraudzības provinciālis Aldonas Gudaitis, S.J., un jezuītu tēvs Gintaras Vitkus, S.J., kā arī pasaulē pazīstami garīgu grāmatu autori, piemēram, Gideons van Dams no Holandes, kas ir pazīstams protestantu aprindās, Henrijs Morgans un Pīters Bols, abi no Lielbritānijas – anglikāņu aprindās.
Par tradīciju ir kļuvis, ka dalībnieki tiek iepazīstināti ar tās valsts kultūru un garīgumu, kurā tiek rīkota tikšanās. Šoreiz dalībniekiem bija iespēja M.K.Čurļoņa (1875-1911) muzejā dzirdēt mūziķa Rokas Zubovas stāstījumu par Čurļoni kā lietuviešu tautas dvēseles izteicēju, iepazīties ar viņa gleznām un dzirdēt vairāku Čurļoņa darbu atskaņojumu pianistu Rokas Zubovas un Sonatas Deveikites-Zubovienes izpildījumā. Ļoti vērtīgi bija tas, ka tikšanās laikā dalībnieki varēja dalīties savā pieredzē par savu darbu garīgās vadības jomā. To veicināja dažādas strukturētas aktivitātes, kur dalībnieki tikās gan pa pāriem, gan trijatā, gan nelielās grupās pa seši cilvēki, kā arī neformālas sarunas pārējā laikā. Savstarpēja dalīšanās atklāja, ka dažās Eiropas valstīs ir lielāka pieredze šajā kalpošanā nekā citās, kur garīgā vadība kā atsevišķa kalpošana ir maz vai gandrīz nemaz nav sastopama. Nereti ir valstis, kur garīgie vadītāji strādā vienatnē un jūtas izolēti. Tam pretstatā ir valstis, kur garīgie vadītāji regulāri tiekas, lai pārrunātu savus garīgās vadības gadījumus un, saņemot kolēģu ieteikumus, varētu augt profesionāli. Interesanti bija iepazīties arī ar dažādām rekolekciju programmām. Izrādās, ka Somijā luteriskajā baznīcā ir neparasti daudz garīgo vadītāju un tur ir ļoti dažādas rekolekciju programmas. Piemēram, Somijā jau astoņu gadus tiek piedāvāta unikāla programma, kurā, izmantojot agrīno kristiešu dziedāšanas praksi, tiek pievērsta uzmanība cilvēka veselumam. Tajā var piedalīties ikviens un nav nepieciešams, lai cilvēkam būtu īpašas dziedāšanas dotības, tāpat te netiek izmantotas notis. Tāpat Somijā notiek arī Ignācija rekolekcijas. Savukārt, Dānijā ļoti aktīvi darbojas Romas katoļu baznīcas sv. Jāzepa kongregācijas māsas, kuras savā rekolekciju mājā piedāvā dažādas programmas, tajā skaitā, arī Ignācija rekolekcijas un liturģiskās dejas programmu. Tā kā Dānijā ir salīdzinoši maz katoļu, tad šajos pasākumos vairums dalībnieku ir protestanti. Tikšanās noslēgumā tika apspriests organizācijas “Garīgie vadītāji Eiropā” misijas formulējumu un vadlīnijas, kuras jāņem vērā, lai organizācijā uzņemtu jaunus biedrus. Šis pasākums bija laba iespēja savstarpēji bagātināties, kopīgi lūgties un dzīvot Dieva klātbūtnē. Tikšanās beidzās, bet katrs no dalībniekiem paņēma sev līdzi organizatoru sagatavoto Lietuvā plaši izplatīto īpašu kokā grieztu Rūpju Sagrauztā Kristus figūriņu. Tā atgādinās par Tikšanos Lietuvā, kas notikusi katra sirdī. Marika Zelča-Čerāne, 2005. gada 3. marts | 
;)