Pēc pirmo gadsimtu garīgās dzīves skolotāju domām, kas balstās uz personīgās pieredzes, kā arī citu cilvēku vērojumiem, nepārtraukti atkārtojas Radīšanas grāmatā aprakstītais notikums. Katram no mums pieder paradīze – personīgā sirds, katrs arī satiekas ar čūsku, kura tuvojas tikai tāpēc, lai maldinātu. Čūska pieņem ļaunas domas izskatu: „Katra grēka avots un sākums atrodas domās” – tā vienbalsīgi apliecināja pirmo gadsimtu garīgās dzīves tēvi. Viņi salīdzināja sirdi arī ar apsolīto zemi, kurā ienaidnieki dur savus šķēpus jeb ļaunās domas. Šīs miesīgās, velnišķīgās un nešķīstās domas nevar rasties pašā sirdī, jo tā ir Dieva veidota. Tātad tās pie mums ierodas no ārpuses. Izsakoties precīzāk – tās nav domas pašas par sevi, bet gan kādas iztēles vai priekšstati, ar kuriem saistās kāda ideja ļauni rīkoties. Sv. Maksims Apliecinātājs, VI un VII gs. mijas izcilais teologs un mistiķis, šo stāvokli izskaidro ar piemēriem no ikdienas dzīves. Lūk, mūsu spēja domāt nav kaut kas ļauns, kā arī pati doma nav ļauna. Sieviete nav ļaunums un arī pati domāšana par sievieti nav ļauna, tomēr vīrieša saprātā priekšstati par sievieti ļoti reti paliek tīri. Nauda un vīns nav slikti, tomēr tie viegli var kļūt par kritiena cēloni. Tā kā ļaunas domas nāk no ārpuses un nepieder dabiskā veidā mūsu domāšanas spējai, tāpēc tās sirdī neiekļūst citādāk kā tikai pamazām un pakāpeniski. Baznīcas tēvi šajā procesā uzskaita vismaz piecus posmus: 1. Sākumā sastopamies ar suģestijām (piedāvājumiem). Tas ir pirmais priekšstats, pirmā doma, impulss. Lūk, mantkārīgais redz naudu, un viņam rodas doma: „Varētu to paņemt un noslēpt.” Līdzīgi notiek ar miesīgām iedomām. Vēl neesam pieņēmuši lēmumu, bet vienkārši pamanām, ka mums ir iespēja izdarīt ļaunu un ka tas ir saistoši. Cilvēkiem, kuri ir iesācēji garīgajā dzīvē, šāda situācija daudzkārt var kļūt par traģēdiju. Viņi nepārtraukti sevi vaino par to, ka viņiem parādās ļaunas domas. Reiz sv. Antons (mūks, kurš miris IV gs. savā tuksneša mītnē pie Sarkanās jūras) lika savam māceklim uzkāpt uz jumta un ar rokām ķert vēju: „Kā nevari noķert vēju, tāpat arī nespēsi valdīt pār savām iedomām.” Šādā veidā viņš gribēja parādīt, ka pirmās idejas nav grēks un kamēr dzīvojam, no tām neatbrīvosimies. Tās ir kā odi, jo vairāk mēģinām tos aizdzīt, jo vairāk tie traucē. 2. Seko saruna jeb iekšējs dialogs. Atsauksim atmiņā stāstu no Radīšanas grāmatas trešās nodaļas: Ieva piekrīt sarunai ar čūsku. Ja nepievēršam uzmanību pirmajai iedomai, idejai, tad tā aizslīd garām kā mākonis debesīs. Bet parasti cilvēks ļauj sevi izprovocēt un sāk piedāvātās idejas pārdomāt. Kāds piemērs: minētais mantkāris sev saka: „Ja es iegūšu šo naudu, tad noguldīšu to bankā,” bet uzreiz sevi labo: „Varbūt labāk ne, lai šī lieta nekļūtu zināma citiem.” Viņš nav spējīgs pieņemt jebkādu lēmumu, bet domas saistībā ar naudu viņu neatstāj visu dienu. Līdzīgi var būt ar kādu, kurš dusmojas: viņš ilgi domā tikai par to, kurš viņu sakaitinājis. Iedomājas – ka tad, kad viņu noķers, tad viņam sados vai vismaz nežēlos viņam pāris nepatīkamu vārdu. Bet tad pēkšņi savās domās augstsirdīgi viņam visu piedod, bet pēc mirkļa atkal saniknojas. Spēj aizmirst par to visu tikai pēc ilgāka laika. Uz kā balstās šādu iekšējo diskusiju vaina? Tas, kurš neizvēlējās par labu ļaunumam – nesagrēkoja. Bet cik daudz laika un iekšējās enerģijas izšķieda šādos nejēdzīgos un nelietderīgos dialogos? 3. Laiks garīgai cīņai. Kad doma pēc ilgstošas diskusijas jau iemājo sirdī, tad vairs nav viegli no tās šķirties. Miesīgam cilvēkam ar netīrām domām ir viegli ietekmējama iztēle, tā, ka viņš pats nav spējīgs no tām atbrīvoties. Tomēr viņš tām vēl var iekšēji nepiekrist; viņš var un viņam vajadzētu uzvarēt, kaut ar lielu piepūli. Viņam ir jācīnās. 4. Nākošais solis ir iekšēja piekrišana. Tas, kurš ir zaudējis cīņā ar ļaunām domām, pie pirmās izdevības tās realizēs darbībā. Šajā posmā tiek izdarīts grēks pilnā vārda nozīmē. Kaut arī dažādu iemeslu dēļ nenonāk līdz realizēšanai, tad tomēr grēks paliek. Teoloģijā to sauc par grēku domās, kaut arī šeit ir runa par kaislību. Tas, kurš bieži pakļaujas ļaunām domām, garīgi kļūst arvien vājāks. Viņā aug nosliece uz ļauno, kas var pieņemt tādus izmērus, ka tai grūti pretoties. Kaislība cilvēku padara par ļaunuma vergu. 5. Līdz grēkam nonāk tikai piektajā posmā – iekšējās piekrišanas laikā. Tik ilgi, kamēr vēl diskutējam ar slikto domu, tikmēr vēl nav grēka. Negrēkojam arī garīgās cīņas posmā. Tomēr šajā iekšējā diskusijā zaudējam daudz laika un garīgās enerģijas. Laimīgs ir tāds cilvēks, kurš savlaicīgi spēj savaldīt ļaunās domas. Bet kā to var izdarīt? Mūks Evangrijs, kurš dzīvoja IV gs., uzrakstīja traktātu „Par kaislību un domu pazīšanu”. Šajā darbā viņš iekļāva daudz fragmentu no Svētajiem Rakstiem, kurus iesaka atkārtot brīdī, kad sāk uzmākties ļaunās domas. Tā rīkojās Jēzus, kad bija Ļaunā kārdināts: ar vienu vārdu atmeta velnišķīgo piedāvājumu tuksnesī atteikties no gavēšanas: „Ne no maizes vien dzīvo cilvēks, bet no ikviena vārda, kas iziet no Dieva mutes.” (Mt 4,4) Tādā pašā veidā uzvarēja kārdinājumu pasaulīgai valdīšanai: „Tev būs pielūgt Kungu savu Dievu, un Viņam vienam kalpot” (Mt 4,10). Mūki mācījās šos vārdus no galvas, lai tie vienmēr būtu azotē kārdinājuma brīdī. Bet dažreiz izteica tikai vārdu Jēzus, kurš „visiem dēmoniem liek bēgt” – kā paši par to daudzkārt pārliecinājās. Pestītāja vārda piesaukšana ticībā ir līdzeklis pret visām ļaunām domām. Prasmi stāties tām pretī sauc par garīgo modrību vai vienkārši – uzmanību. Katra patiesi cilvēciska rīcība prasa cilvēka pilnīgu apziņu; jo vairāk apziņa ir aptumšota, jo vieglāk cilvēks kļūst par melīgu un ļaunu priekšstatu upuri. Pat skolā mācīšanās sasniegumi ir atkarīgi no uzmanības. Tajā pašā laikā īpašas uzmanības stāvoklis ir lūgšana. Baznīcas tēvi izmantoja vārdu spēli, kuru burtiski ir grūti iztulkot. Grieķu valodā uzmanība – prosoché, bet lūgšana – proseuché. Ar to viņi gribēja pateikt, ka no pirmās izriet otrā. Bizantijas liturģijā katru svinīgu brīdi diakons uzsāk, dziedot uzsaukumu: Prosoché – esiet uzmanīgi! Tāpēc visi tie, kuri meklē iekšēju mieru, nevar būt pacifisti. Garīgā dzīvē pieredzējušiem meistariem nav cita miera, kā tikai tas, kas izplūst no nepārtrauktas cīņas. Askēts ir atlēts, viņa spēks pieaug, cīnoties ar garīgo ienaidnieku. Pr. Tomašs Špidliks
No poļu valodas tulkojusi m. Emanuēla Dimpere OP
Laikraksts “Nāc” Nr. 25, 2005.g. marts | 
