Un savu muti atdarījis, viņš tos mācija, sacīdams:”Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība.” (Mt. 5:2-3)
Vispirms padomāsim, kas tad ir nabags. Manuprāt nabags ir tas, kam patiesībā nekas nepieder. Jeb arī varētu sacīt, nabagam it visa kā ir ļoti maz. Mūsdienās varētu teikt tā- maza alga, trūcīga iedzīve, daudz parādi. Jo nabadzīgam cilvēkam ir tik tiešām grūti savilkt, kā tautā saka, galus kopā. Dažreiz ir pat tā ka nabadzīgs cilvēks, dēļ savas nabadzības ir nonācis uz ielas, jo nav spējis nomaksāt par dzīvokļa īri. Un iemesli kāpēc cilvēks ir nabadzīgs, var būt daudz un dažādi. Mūsu laikos nabadzība diemžēl pieaug. Mēs taču katrs esam redzējuši cilvēkus, kas uz ielām ubago, vai tas ir dzērājs, vai tā ir izmisumā nonākusi pensionāre. Padomāsim kas vieno šos cilvēkus, kas ubago uz ielām, kas dodas uz sociālajiem dienestiem lūgt palīdzību? Šos cilvēkus vieno pazemība! Jo šaubos, vai lepns cilvēks ietu lūgt kādam palīdzību. Pazemīgus šos cilvēkus padara apstākļi, kādos tie ir nokļuvuši. Un cik man ir nācies sastapties ar šādiem cilvēkiem, es saprotu ka viņi ir nelaimīgi. Bet te arī ir viena ļoti svarīga nianse, šie cilvēki ir lielāko tiesu materiālajā ziņā nabadzīgi.
Bet Jēzus sāk savu runu ar to, ka cilvēks kas ir garā nabadzīgs, ir patiešām svētīgs. Rodas jautājums, kā to saprast? Ko Jēzus grib mums ar šo te pateikt? Un vēl kas ir svarīgi, Jēzus nerunāja ieteikuma formā, bet gan mācija. Mēs taču atceramies skolas laikus, kad mēs mācījāmies. Mēs taču mācijamies lietas lai iemācītos un tās iemācītās lietas varētu mums noderēt visas dzīves garumā. Nu kautvai tā pati matemātika, ja es nezinātu matemātiku, tad es neprastu saskaitīt naudu un visur mani varētu apkrāpt.
Tātad Jēzus mūs šajā kalna svētrunā māca:”Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība.” Vai kāds no mums varētu tā pavisam godīgi teikt:”Es esmu bagāts garā.” Es šaubos, vai kāds tā varētu teikt. Ja kāds tā teiktu, tad vai nu tāds cilvēks ir mazliet traks, jeb nu ļoti pašpārliecināts. Kā ir ar mums? Vai mēs varam teikt ka esam garā nabagi? Lai to atzītu, mums patiešām ir jābūt pazemīgiem Dieva priekšā. Un Jēzus mūs māca būt pazemīgiem. „Ņemiet uz sevi manu jūgu, mācaities no manis, jo es esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsit atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.” Redziet ņemt uz sevi Jēzus jūgu nozīme, pilnīgi nodoties Viņam. Kad visa mūsu dzīve ir nodota Kristus rokās, tad mēs tiekam mācīti savā ikdienā gan lēnprātībā, gan pazemībā. Un to visu dara Kristus. Ja mēs ļaujamies šai mācībai, tad arī mēs atrodam atvieglojumu savām dvēselēm. Redziet, ja mūsu dzīves vadītājs un Ķēniņš ir Jēzus Kristus, tad es domāju, ka mēs varam Viņa priekšā atzīties:”Es esmu garā nabadzīgs.” Jo kad nāk Svētais Gars mūsu sirdīs, tad mēs apjaušam cik nespēcīgi mēs esam un arī cik nabadzīgi esam. Jāņa evaņģēlija 15. nodaļā Jēzus arī saka tādus vārdus: „Es esmu vīna koks, jūs tie zari. Kas manī paliek, un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez manis jūs nenieka nespējat darīt.” Uzreiz varētu rasties jautājums: „Kā tad garā nabadzīgs cilvēks var nest daudz augļu?” Atbilde ir vienkārša- Ja cilvēks ir atzinis savu gara nabadzību, tāds sāks meklēt un lūgt piepildījumu savai gara nabadzībai. Kad mēs topam piepildīti ar Sv. Garu, tad mēs nesam daudz augļu, jo mēs esam vīna koka zari. Jā un Dieva vārdā mums ir aicinājums: „Bet dzenaties papriekšu pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas.” (Mt. 6:33) Tātad, vispirms jādzenas pēc Dieva valstības un tad arī visas pārējās mūsu vajadzības tiks piepildītas pēc Dieva labā prāta, jo Tēvs vislabāk zina kas mums ir vajadzīgs. Tad nu ja mēs atskārstam savu gara nabadzību, mēs sākam dzīties, kā izslāpuši pēc Sv. Gara atveldzējuma. Un mēs to darām pazemībā un galu galā saņemam no Kristus šo atveldzējumu. Mēs tiekam piepildīti ar Svēto Garu un nesam daudz augļu. Kā mēs noprotam, tas nav vienreizējs notikums, atzīt savu gara nabadzību, bet gan process visas dzīves garumā. Patiesībā pie katriem jauniem apstākļiem mūsu ikdienā, mums nākas atzīties savā nabadzībā un bezspēcībā. Šads sirds stāvoklis mums garantē patiešām svētīgas un prieka pilnas attiecības ar mūsu Pestītāju. Un nobeigumā vēlētos teikt. Ja mēs esam šādā stāvoklī Dieva priekša, tad mums pieder debesu valstība un mēs esam atzīti par svētīgiem. Un to mums apliecina pats mīļais Dievs, mūsu Kungs un Pestītājs, Jēzus Kristus. „Lai Dievs mūsu Kungs Jēzus Kristus dāva mums šo atziņu mūsu sirdīs.” Lai Dievs mūs visus uz to svētī!
