Rakstu, jo ļotu lūdzu padomu, kā man rīkoties situācijā, kurā esmu nonākusi! Patiesībā ir tā, ka tikai tagad es saprotu, cik tas viss ir šausmīgi... Ēs bērnība netiku kristīta. Tomēr cik vien sevi atceros, vienmēr esmu ticējusi, ka Dievs ir un Viņš mani ļoti mīl un pie Viņa var gūt patvērumu. Nokristījos katoļu baznīcā, kad biju pilngadīga, jo sapratu, cik tas ir svarīgi. Sākšu ar to, kāda bija mana dzīve pirms kristībām. Kad nebiju vēl kristīta, man bija sveša bībele un baznīcas dzīve. Nezināju absolūti neko par lūgšanām, par baušļiem u.c. Taču Dievam ļoti ticēju. Tad manā dzīvē nāca melns periods - daudzi manu mīļo traģiski nāves gadījumi, neveiksmes, nelaimes, trūkums, bezcerība un izmisums. Zaudēju draugus, darba centību, bet saņēmu tikai pārmetumus, noniecinājumu. Tagad, kad par to iedomājos, man acīs saviešas asaras. Un tad tas notika... Viena sieviete man pateica, ka manas nelaimes noteikti esot saistītas ar lāstu, un ka ir kāda tantiņa, kas šādiem cilvēkiem palīdzot. Toreiz es pat nenojautu, ka dziednieces, zīlnieces un astroloģija ir liels grēks. Kādā tumsonībā es dzīvoju!!! Un es aizgāju pie tās tantiņas. Viņa likās tik jauka, istabā pie sienas Jēzus bilde. Pateica kaut kādus vārdus, lika šo to vēl izdarīt, iedeva man par nelielu samaksu krustiņu un teica, ka tagad mana dzīve uzlabosies, un novēlēja Dieva aizsardzību. Jāpiebilst, ka viņa lietoja arī kārtis, kurā pateica dažus faktus par manu nākotni. Kaut kas no tā visa piepildījās, bet man tas likās mazsvarīgi. Galvenais, ka tiku vaļā no tām nelaimēm, kas pārņēmušas manu dzīvi. Es sajutos pacilāta jau pirmajā mirklī. Man likās tik jauki, ka satiku cilvēku, kas tik tuvs Dievam un man palīdzēs. Un patiesi pēc tā visa mana dzīve strauji kāpa uz augšu. Pagāja kāds laiks un es nolēmu, ka nepietiek ar to visu, ka es tikai ticu Dievam. Vajag nokristīties un sākt kristieša dzīvi. Tā es nonācu katoļu baznīcā un sāku apmācības, lai kristītos. Tad es arī uzzināju, ka dziedināšana un zīlēšana ir nāves grēks. Bet manu prātu tā bija pārņēmis tas straujais dzīves uzlabojums pēc tantiņas apmeklēšanas, ka es nolēmu, ka šī tantiņa noteikti ir izņēmums, un ka baznīca kļūdās par to. Ka slikti ir tikai tad, ja dziedinašanu un zīlēšanu izmanto ļaunos nolūkos, bet ja labos - tas nav grēks. Un dzīvoju tālāk. Nokristījos. Biju priecīga, ka saņemot nokristīšanu, nomazgāja arī manus grēkus, un es nejutos vainīga, ka biju aizgājusi pie tās tantiņas. Kristību diena bija mana mūža laimīgākā diena. Es atceros, kā es raudājo no laimes, ka manu dzīvi pārņēmis Dievs. Taču... Kādu dienu man atkal sāka neveikties. Šis un tas, ne tik traģiski kā toreiz, bet tomēr. Sajutos tā it kā kaut kas nav labi. Ilgi domāju, var būt vajag atkal aiziet pie tās tantiņas un pajautāt, vai viss labi! Un aizgāju. Šoreiz viņa man teica, ka viss ir labi, ka es tikai pārspīlējot notiekošo un lai nesatraucos. Dievs mani sargājot. Pagāja kāds laiks. Un atkal nelaimes saasinājās. Man jau bija kauns pie viņas iet. Tāpēc kaut kā atradu citu sievieti. Viņa bija pavisam savādāka. Neminēja Dievu nevienā vārdā. Pateica, ka vajag lasīt kaut kādas grāmatas (ne jau sliktas, bet ne kristiešu) un kaut ko lika dzert un ēst. Jāmin, ka lietoja kārtis, lai "izdibinātu", kas ar mani ir. Taču man jau sākumā likās, ka viņas vārdi nav īsti patiesi. Bet noklausījos un aizgāju, bet īpaši par pilnu neņēmu. Un tad sākās vēl ļaunāk. Uznāca šausmīga depresija. Pilnībā zuda dzīvesprieks, vēlme strādāt, rūpēties par tuviniekiem utt. Domas aizplūda pat līdz pašnāvībai...tikai domās. Aizgāju pie ārsta. Izrakstīja antidepresantus. Tas palīdzēja. Dzīve atkal uzlabojās. Taču līdz galam mana psihe laikam nebija vesela. Un tad domāju - ja jau, tad jau - izmēģināšu vēl vienu dziednieci! Atradu citu pie kā aiziet. Šī sieviete pateica, ka man kāds vēlot ļaunu un uzlicis lāstu. Ar kāršu palīdzību mēģināja noteikt, kā man rīkoties, un kas mani sagaida, ja darīšu tā vai citādi. Lai noņemtu nelaimes, viņa teica, ka vajag iet uz baznīcu, lūgties, lasīt bībeli, dedzināt mājās baznīcas sveces u.c. Izdarīju 100% kā viņa lika. Lūdzos ,cik vien spēka. It kā palika labāk. Taču manā dzīvē vēl joprojām nebija pietiekamas laimes. Likās, ka nu vairs nav izredzes dzīvot lamīgu dzīvi. Un tā es sāku pārdomāt no jauna kā rīkoties. Jāpiebilst, ka negāju uz grēksūdzēm, jo sapratu, lai cik man tas liktos nevainīgi, iet pie dziedniecēm, kuras vēl izmanto kārtis, ir grēks. Man bija kauns to stāstīt. Un tad es sāku ļoti daudz lasīt grāmatas un rakstus par šīm tēmām. Jo vairāk lasīju, jo vairāk sapratu, cik šausmīgu nāves grēku esmu pastrādājusi. Gāju uz baznīcu katru svēdienu. Tā ir vienīgā vieta vēl, kas man dot prieku, cerību un spēkus cīnīties tālāk. Lūdzu Dievu, lai viņš man rāda ceļu, kā rīkoties. Un sapratu, ka vajag iet uz grēksūdzi un izstāstīt visu to, ko esmu sastrādājusi. Taču es lasīju, ka esot gadījumi, kad cilvēks atdzīstās, ka bijis pie dziedniecēm - zīlniecēm, viņam aizliedz rādīties baznīcā. Mani tas šausmīgi biedē. Es eju svēdienās uz baznīcu, kur izjūtot Dieva klātbūtni, lūdzoties jūtos daudz labāk. Bet ja man aizliegs iet uz baznīcu, man būs zudis pēdējais patvērums, kur meklēt palīdzību. Baidos, jo nesaprotu, vai manu grēku var piedot? Es apzinos, cik tas bija briesmīgi. Man gribas to izstāstīt grēksūdze. Bet man tik ļoti bail nesaņemt piedošu. Lūdzu, lūdzu Jūsu padomu! Es tik ļoti vēlos tuvināt savu dzīvi pie Dieva. Taču tas, ko esmu izdarījusi ir tik šausmīgi grēcīgi, ka liekas, ka neesmu pelnījusi piedošanu un tāpēc man uz visiem laikiem ir aizvērtas durvis pie Dieva.
Zizija pievienojies: 11.04.2006 Komentāri: 16
Re: Vai man var piedot?
28.11.2009 01:08
Datsīt,nekad ,nekad,nekad neesmu dzirdējusi,ka ar šādu grēku kādam aizliedz turpmāk iet baznīcā! Pašā baznīca iekšā iet var pat ateistsi:) Cita lieta-pie komūnijas...Pie tam,ja Tu nāc to izsūdzēt un lūdz Dievam to piedot!!! Tas,ko esi dzirdējusi,varētu tikt izskaidrots,teiksim,ja kāds izsūdzējis šo grēku,bet tomēr slepenībā spītīgi turpina to darīt,zinādams,ka smagi grēko pet Kungu. Bet tad jau pats cilvēks kaut ko nav pareizi sapratis par grēksūdzes "sistēmu". Un tāda grēksūdze,kad speciāli melo vai nemaz netaisās pārtraukt smagu grēku,ir atkal jauns grēks un ir nederīga. Un,pat ja Tu pēc savas grēksūdzes vēlāk atkal kāda iemesla pec aizietu pie zīlnieces,bet pēcāk atkal to nožēlotu,izsūdzētu- Jēzus to atkal piedos...Viss būs ok,traucies ar savu atzīšanos uz grēksudzi pie Kunga,kurš Tevi jau sen gaida ar atplestām rokām! :)
moonflower pievienojies: 29.04.2007 Komentāri: 41
Re: Vai man var piedot?
20.12.2009 16:54
ja ir liela nedrošība par grēksūdzi, varbūt sākumā vari vienkārši piezvanīt kādam priesterim, sarunāt tikšanos un nesteidzīgi izrunāties.
moonflower pievienojies: 29.04.2007 Komentāri: 41
Re: Vai man var piedot?
20.12.2009 16:56
domāju, ka grēki ir daudzi un dažādi, bet neviens jau projām nedzen. un apzināties grēku - tas jau ir apsveicami.
moonflower pievienojies: 29.04.2007 Komentāri: 41
Re: Vai man var piedot?
20.12.2009 16:56
domāju, ka grēki ir daudzi un dažādi, bet neviens jau projām nedzen. un apzināties grēku - tas jau ir apsveicami.
European pievienojies: 25.03.2012 Komentāri: 46
Re: Vai man var piedot?
27.03.2012 03:09
man bija līdzīga problēma. Astroloģija, numeroloģija un viss pārējais. Klāt tam visam nāca "piejaukumi" no citām reliģijām - budisms utt. reinkarnācijas un visas pārējās lietas, kas ap to saistītas. Es pat noticēju un sapratu, ka tas tiešām parāda dzīvi tāda kāda tā ir, bet tad es sapratu, ka daudzas lietas tiek pateiktas tā kā mēs to nedrīkstam saprast - no vienas puses pilnīgākā taisnība, bet no otras puses vislielākais traucēklis un grūdiens bedrē, prom no Dieva, es nevarēju no tā atrast izeju. Sapratu, kādēļ tas ir tik liels grēks. Jo viss, ko cilvēkam ir jāzina ir pateikts Bībelē. Tādēļ lūdzu, lūdzu, lai kā jums liktos, ka tā ir patiesība, cik tas ir labi utt., nekad nesekojiet nekam citam, izņemot Jēzum. Lūdzoties es sapratu, kas ir Jēzus, ko viņš mums patiešām dot. Es sapratu, ka tās visas lietas strādā tikai līdz brīdim, kad nedzīvojam saskaņā ar Dievu un labāk ir to nezināt, jo cilvēks pats var norakstīt savu dzīvi. Dzīvojot Dievā un paliekot viņā, šīs visas lietas aiziet nebūtībā, tās neeksistē. Un tas arī ir pats jaukākais. Pilnīga paļāvība tikai uz Dievu, jo viņš ir patiesība. Un pilnīga ticība Jēzum, kas ir ceļš patiesība un dzīvība. Tā ir atslēga. Tas ir galvenais. Tā arī es tiku no tā visa ārā.
