"Taču Konservatīvās Bībeles projekta autori [..] ir pārliecināti, ka mūsdienu pētnieki Bībeles tekstā iekļāvuši liberālus uzskatus un nevēsturiskus iestarpinājumus, pārvēršot Jēzu par personu, kas nav nekas vairāk kā labu nolūku vadīts sociālais darbinieks, kurš bārstās ar pliekanām banalitātēm." (LETA, 2009. gada 4. decembrī)
Teksta pārnešana pāri valodu robežām – no vienas valodas otrā – vienmēr notiek ar lielākiem vai mazākiem zudumiem. Parasti uz robežas pārejas pietiek ar ierasto “muitas nomaksāšanu”, t.i., jāatsakās no kādām niansēm, kuras veido oriģinālvalodas semantiskā specifika un kuras nav iespējams adekvāti pārnest citas valodas vidē. Tas, protams, mazina preces, t.i., teksta, sākotnējo vērtību, taču vairums preces patērētāju to pat nepamana; turklāt jāņem vērā, ka lielākā daļa no literārās preces ir “vienreizējas lietošanas”, – arī tas ļauj īpaši neuztraukties par zudumiem. Daudz sarežģītāk ir ar aktuāliem un plaši pieprasītiem reliģiskiem tekstiem. Tie atstāj ļoti lielu ietekmi uz sabiedrību, tādēļ viena vai otra reliģiska vai sekulāra ideoloģija mēģina šos tekstus cenzēt. Bet, tā kā tas nav izdarāms attiecībā uz teksta oriģinālo versiju (jo tā parasti ir plaši pieejama dažādām, arī savstarpēji konkurējošām reliģiskām grupām), tad parasti to mēģina īstenot ar tulkojuma palīdzību.
Rietumu kultūras areālā īpaši nozīmīgi ir Bībeles teksti. Neviens cits teksts vai tekstu kopums nav atstājis tik dziļu iespaidu uz vēsturi kā jūdu un kristiešu Svētie Raksti. Iespējams, tieši tāpēc sagrozīšanas precedenti ir atrodami jau pašos pirmajos šī teksta tulkojuma variantos.
Pirmais mums zināmais plašākais Bībeles tekstu tulkojums ir apmēram 3. gadsimta pr. Kristus vidū veiktais Vecās Derības tulkojums no senebreju valodas uz sengrieķu – tā sauktā Septuaginta. Zīmīgs piemērs, ko tur atrodam, ir pravieša Jesajas grāmatas 9. nodaļas 5. panta teksts, kas pravietiski vēstī par Mesijas jeb Kristus dzimšanu. Latviešu tulkojums (Londona, 1965) (red.piez.: Latviski visu Bībeli pirmoreiz iztulkoja Ernsts Gliks, Alūksnes luterāņu draudzes mācītājs, 1685. gadā. Šis tulkojums publicēts daudz reižu, vairākkārt rediģēts. Par pēdējo šā tulkojuma redakciju var uzskatīt 1965. gada Londonas tulkojumu (tulkojums tika iesākts jau Latvijā 1931. gadā), tā galvenais valodas redaktors bija prof. Ernests Blese. Šis tulkojums pēc Latvijas neatkarības atgūšanas publicēts arī Latvijā 1997. gadā) pietiekami korekti atveido senebreju tekstu: “Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” Septuagintā šī panta otrā daļa tiek tulkota: “.. Viņa vārds ir: Lielās Padomes eņģelis. Jo es nesīšu mieru pār valdniekiem, mieru un veselību caur Viņu.” Septuagintas un arī vēlāko laiku jūdu tulkotājiem licies pilnīgi neiespējami kādu no sievietes dzimušu cilvēkbērnu apveltīt ar vārdiem "Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks", tāpēc tie tulkojot ņēmuši talkā lielu izdomu un patvaļīgi sagrozījuši tekstu, līdz kamēr "Varenā Dieva" un"Mūžīgā tēva" vietā sanāk "eņģelis".Labi, ka vismaz kādas mistiskas un, domājams, ļoti svarīgas "Lielās Padomes eņģelis"; paldies par to pašu!
Interesanti, ka šai tradīcijai daļēji seko arī mūsdienu jūdu veiktie šī panta tulkojumi uz modernajām valodām. Tie gan vairs neuzdrošinās izmainīt tekstu, bet vienkārši atsakās to tulkot. Tādējādi mūsdienu jūdu manierē šis teksts latviski būtu lasāms apmēram šādi: “Viņa vārds ir: Pelejoēsēlgiborabiadsaršalom”. Citiem vārdiem sakot: “Ko vēl ne – mēs taču nesāksim tulkot personvārdus! Vienu sauc par Mozu, citu – par Dāvidu, bet šo – par Pelejoēsēlgiborabiadsaršalom. Ja kāds grib saprast, ko tas nozīmē, lai tulko pats!”
Līdzīgas tendences ir pamanāmas arī latviešu Bībeles tā sauktajā Londonas 1965. gada izdevumā. Kāds piemērs no Jaunās Derības, kuras tulkojums no sengrieķu valodas bija tapis jau pirms Otrā pasaules kara. Tā veicēji bija teologi, kas sekoja jaunākajiem tālaika liberālās teksta kritikas pieņēmumiem, tai skaitā arī par to, ka mācība par Jēzus Kristus dievišķumu nav atrodama apustuļa Pāvila t.s. īstajās vēstulēs (dažas Pāvila vēstules tika uzskatītas par neīstajām, jo Pāvils tās neesot varējis sarakstīt), bet radusies vēlākos laikos – pēc apustuļa. Lielākās problēmas šīs tēmas sakarā liberālajiem teologiem radās ar kādu Pāvila izteikumu, kas atrodams Vēstulē romiešiem 9:5, bet Vēstuli romiešiem pat visi liberāļi uzskatīja par īstu, no paša Pāvila nākušu.
Valodas ziņā ļoti vienkāršais un skaidrais sengrieķu teksts visos iepriekšējos dažādu valodu tulkojumos skanēja apmēram šādi: “.. no kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas, kas ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi! Āmen.” Teksts skaidri un nepārprotami pasaka, ka Jēzus Kristus "ir Dievs pār visiem, augsti slavēts mūžīgi", turklāt šis apgalvojums vēl tiek apstiprināts ar svinīgu "āmen".
Latviskā tulkojuma veicēji, demonstrēdami liberālās skolas oriģinālteksta emendācijas virtuozitātes kalngalus, pavērš tekstu sev vēlamā gultnē: “No kuriem arī Kristus cēlies pēc miesas,– lai visos mūžos slavēts Dievs, kas ir augstāks par visiem! Āmen.” – Nu! kurš gan tagad, to lasīdams, iedomāsies apgalvot, ka Pāvils nosaucis Jēzu Kristu no Nācaretes par Dievu?
Jāteic, ka liberālajiem teologiem ir ne vien kādas liberālās akadēmiskās vērtības, kas ir jāsargā no robustā un neakadēmiskā Bībeles teksta, bet tiem ir arī savas liberālās morālās vērtības, kas no skarbā un tiešā Svēto Rakstu teksta cieš ne mazāk; arī tās ir izmanīgi un pašaizliedzīgi jāsargā. Piemēram minēšu kādu traģikomisku gadījumu no jaunā, tikko tapušā, latviešu Bībeles tulkojuma vēstures.
Darbs pie jaunā Bībeles tulkojuma visumā ritēja raiti, un vietējie speciālisti diezgan veiksmīgi tika galā ar daudzajiem visai sarežģītajiem tulkojamo tekstu fragmentiem. Pavisam negaidīti komisijas darbs “iestrēga” pie valodas ziņā samērā vienkārša teksta Pāvila 1. vēstulē korintiešiem 6:9. Tas ir kāds fragments no daudzajiem Pāvila t.s. "grēku katalogiem", kas Londonas 1965. gada revidētajā izdevumā tulkots šādi: “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne malaki, ne vīriešu piegulētāji”. Pie nesaprotamā vārda malaki bija zemsvītras piezīme: “Burtiski: mīkstie; prieka zēni.”
Ar šo tekstu tiktu galā jebkurš sekmīgs Teoloģijas fakultātes pirmkursnieks, bet cienījamā komisija iestrēga. Pēc komisijas priekšsēdētāja, toreizējā Teoloģijas fakultātes dekāna Jura Cālīša prasības šis teksts kā pārāk grūts tika atlikts malā, lai galīgo tulkojuma variantu pieņemtu tad, kad Latvijā ieradīsies augsti kvalificētu konsultantu komisija no projekta virsvadības – Apvienotās Bībeles biedrības (USB – United Bible Societies). Kad augsti kvalificētā komisija ieradās, iesākās īsts riņķa dancis ap pavisam vienkāršo tekstu, kurā Pāvils savam laikam un videi ierastā veidā nosoda gan “aktīvos”, gan “pasīvos” homoseksuāļus. Pēc vētrainas diskusijas kvalificētie USB speciālisti “silti” ieteica tulkot abas Pāvila nosodītās homoseksuāļu kategorijas pavisam neitrālā veidā, nespecifizējot, kādi grēki tad īsti tiek minēti šajā tekstā. Augsto speciālistu ieteikums patiesībā bija gaužām komisks: “Jeb vai jūs nezināt, ka netaisni neiemantos Dieva valstību? Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne tie, kas dara kādas nelabas lietas.” – Ak, tad tomēr nelabas gan...
Beigās, pēc smagām cīņām “nevienādās svara kategorijās”, tika pieņemts daļējs kompromisa variants – "mīkstie" pārtop par "baudu kārajiem". Gala variantā teksts skan: “Vai jūs nezināt, ka ļaundari neiemantos Dieva valstību? Nemaldiniet sevi. Nedz izvirtuļi, nedz elku kalpi, nedz laulības apgānītāji, nedz baudu kārie, nedz vīriešu piegulētāji...” Nu, ko, vai atkal neliela liberāļu uzvara pār tekstu? Lai nu būtu. Bet, kā viens vecs ebrejs sacījis: “Lai viņi – uzvarētāji – būtu šoreiz kaut vai tik daudz uzvarējuši, kā mēs zaudētāji.
Esmu dzirdējis,ka Dzīve bez mīlestības ir bezjēdzīga, arī mana dzīve ir bezjēdzīga:katru dienu daru to ko negribu!Bet gribētu tikai vienu:Lai viss būtu, pēc mūsu Kunga Dieva Prāta!Neprotu nevienu mīlēt,jūtos nekam nederīgs...
Rafaels pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 23
Re: Svētie raksti!
20.04.2010 21:26
Svētais Rafaels Arnaiss Barons 1911–1938 Piemiņas diena 26. aprīlī
Es gribu kopā ar Dievu gribēt to, ko Dievs grib, un tā, kā Dievs to grib… Es šodien gribu, lai rīt spētu sacīt: “Mēs gribam,” – un mirstot spētu teikt: “Viņš grib.”
Moriss Blondels, franču filozofs
2009. gada 11. oktobrī Baznīca kļuva par vienu svēto bagātāka, jo pāvests Benedikts XVI piepulcināja svēto skaitam kādu jaunu puisi – Rafaelu Arnaisu Baronu 1. Šis spāņu svētais, kas pagaidām Latvijā nav pazīstams, ir arī viens no svētajiem aizbildņiem Vispasaules Jauniešu dienām, kuras notiks Madridē 2011. gadā, tāpēc iepazīstināt Mieram tuvu lasītājus ar īsu svētā Rafaela Arnaisa Barona biogrāfiju tieši šobrīd šķiet divkārt aktuāli, lai gan viņš, protams, ir paraugs ne tikai jauniešiem.
Rafaels Arnaiss Barons piedzima pirms gandrīz simts gadiem – 1911. gada 9. aprīlī – Spānijas pilsētā Burgosā, Rafaela Arnaisa un Mersedesas Baronas ģimenē, kurā vēlāk piedzims vēl trīs bērni. Ģimene bija materiāli ļoti labi situēta, un mazais Rafaels tajā saņēma visu, ko vien bērns var vēlēties, turklāt visu vēl papildināja mīlestība un liela bijība pret Dievu, kas zēnam tika ieaudzināta jau no mazām dienām. Rafaels bija paklausīgs bērns ar dabisku mīlestību uz labo. Viņa māte savās atmiņās par dēlu vēlāk rakstīja, ka zēnu nekad nebija nepieciešams apsaukt vairāk par vienu reizi. Taču pat šāda apsaukšana nebija bieži vajadzīga.
Pusaudža gadiem beidzoties, Rafaels bija kļuvis par izskatīgu, elegantu un izsmalcinātu jaunu vīrieti, kas ģērbās vissmalkākajās drēbēs, apmeklēja labākos restorānus, labi gleznoja, spēlēja klavieres un vēlējās kļūt par arhitektu. Tas viss notika, neapvainojot Dievu, jo jauneklis prata ievērot mērenību it visā, taču nekādu noslieci uz lieliem upuriem Dieva dēļ viņš arī neizrādīja. Un, tāpat kā viņš ar mēru apmeklēja restorānus, tāpat, var teikt, viņš arī mīlēja Dievu – ar mēru, nekādu neprātību, nekādu pārgalvību Dieva dēļ, bet arī nekā tāda, kas varētu Kungu sāpināt. Rafaels bija tāds, kādu mēs varētu nosaukt par labu cilvēku un labu kristieti, bet nekādā gadījumā ne par svēto. Viņš bija visai tipisks sava sociālā slāņa pārstāvis.
Šī ērtā kristieša dzīve beidzās dienā, kad Rafaels, paklausot tēvoča pamudinājumam, devās uz pāris dienām paviesoties Palensijas trapistu klosterī. Tur redzētais un piedzīvotais ne tikai atvēra jauneklim jaunus horizontus garīgajā dzīvē, bet lika arī pārdomāt savas dzīves mērķi. Pēc šīs vizītes klosterī Rafaels gan turpināja Madridē iesāktās arhitektūras studijas, tomēr atmiņas par klosteri vairs nedeva dvēselei mieru. Pēc gandrīz divus gadus ilgām pārdomām jaunais vīrietis nolēma pamest studijas un stāties klosterī, jo juta, ka Dievs to no viņa gaida. Viņš bija pilnībā apmierināts ar savu dzīvi un tomēr apjauta, ka tajā ir nepieciešams kaut kas vairāk... Un tā 1934. gada 15. janvārī jauneklis iestājās klosterī. Tas bija sākums viņa dzīves smagākajai un intensīvākajai daļai, jo Dievs pieļāva daudz pārbaudījumu šai dvēselei, lai, rūdīts ciešanās, labs kristietis pārtaptu par svēto. Jo svēttapšana nenotiek, valkājot elegantas drēbes vai apmeklējot labus restorānus. Tā nenotiek, spēlējot klavieres un gleznojot, un arī studējot arhitektūru ne. Svēttapšana notiek vienīgi caur krustu, bet krustu Rafaels vēl nebija iepazinis.
Pirmie Rafaela klostera dzīves mēneši aizritēja entuziasma pilni, lai arī aristokrātiskajam jauneklim reizēm nobira pa asarai, cīnoties ar savu izlutināto dabu, kas, pie mīkstiem pēļiem un smalkām drēbēm pieradusi, cieta, kad tai uzspieda trapistu spartisko dzīvesveidu, kā viņš atzinās vēstulē mātei. Tomēr kopumā viņš bija pilnīgi šīs jaunās dzīves pārņemts un sapņoja vienīgi par to, kā dzīvos un nomirs trapistu klosterī.
Viņš bija ieradies ar savu plānu klostera dzīvei – kļūt par svēto un gandarīt par savu iepriekšējo dzīvi, taču te jaunā mūka sastādītajā plānā iejaucās Dievs. Pavasarī Rafaels sāka just savādu nogurumu, un drīz vien ārsti uzstādīja šī noguruma diagnozi – diabēts. Tas bija 1934. gada maijā, un Rafaelam par lielām sāpēm klostera priekšniecība pieņēma lēmumu sūtīt viņu uz mājām ārstēties, jo tolaik tika uzskatīts, ka diabētu var izārstēt ar piemērotu diētu, kuru klosterī nevarēja nodrošināt, jo diabēta slimniekiem uzturā bija aizliegts lietot gandrīz visu, kas veidoja mūku tradicionālo ēdienkarti.
Rafaels bija satriekts par to, ka viņam jāatgriežas mājās, īpaši tad, kad pēc vairākiem ārstēšanās mēnešiem kļuva skaidrs, ka diabētu varēs kontrolēt, bet nevarēs izārstēt, un ka Rafaelam visu mūžu būs jāievēro ierobežojumi ēšanā un viņš nekad nevarēs ēst visu to pašu, ko citi. Tas viņam lika arī piedzīvot šaubas par savu aicinājumu. Vai tad nav tā, ka, ja Dievs uz kaut ko aicina, Viņš dāvā arī nepieciešamo spēku un veselību to paveikt? Vai slimība nebija jāuztver kā zīme, ka Dievs nevēlas, lai viņš būtu trapists? Jo bija taču skaidrs, ka veselība ir zudusi uz visiem laikiem. Bet kāpēc tad sirdī joprojām palika ne ar ko neapslāpējamas ilgas atgriezties klosterī? Vai var būt tā, ka, par spīti slimībai, viņam tomēr ir īsts aicinājums uz klostera dzīvi? Bet kā lai to īsteno? Un tad, intensīvi lasot svētā Jāņa no Krusta darbus, Rafaels pamazām apjauta, ko nozīmē Dieva sūtītā slimība. Viņš saprata, ka savas laicīgās ilgas – būt par arhitektu – bija pārcēlis uz garīgo plānu – būt par mūku, bet ka būtībā jau nekas nebija mainījies. Viņš tāpat kā iepriekš bija tiecies pēc lietām – iepriekš pēc laicīgām, vēlāk pēc garīgām –, bet patiesībā dzīves centrā arī tad, kad viņš jau bija trapistu novicis, bija tikai un vienīgi viņš pats, nevis Dievs. Rafaels saprata, ka klosteris, habits un liturģiskās lūgšanas – tas viss viņu bija pārāk apžilbinājis, bet Dievs vēlas, lai Rafaels aizmirst par otršķirīgām lietām un meklē vienīgi Viņu.
Guvis šo būtisko atziņu, kas bija pagrieziena punkts Rafaela dzīvē, viņš uzdrošinājās no jauna rakstīt uz klosteri, lai pastāstītu gan par savas slimības progresu, gan par ilgām atgriezties. Kā atbildi uz savu lūgumu viņš saņēma piedāvājumu atgriezties klosterī, taču ne vairs kā mūks, bet kā oblāts, t. i., dzīvot klosterī kā savdabīgā pansijā, nedodot solījumus, nevalkājot pilnu habitu, bet tikai balto tuniku, un katru mēnesi maksājot zināmu summu par savu uzturēšanu, lai nekļūtu klosterim par apgrūtinājumu. Būt oblātam – tas ir vienīgais veids, kā atbrīvot kādu no regulas pilnīgas ievērošanas, un bija skaidrs, ka Rafaels to pilnībā ievērot nevarēs.
Viņš, kas bija tik ļoti sapņojis kļūt par mūku, pazemīgi pieņēma to, ko Dievs viņam bija sagatavojis. Un tā 1936. gada 11. janvārī pēc gandrīz divu gadu ilgas prombūtnes Rafaels atkal atgriezās savā mīļajā trapistu abatijā un uzsāka oblāta dzīvi. Savas veselības dēļ viņš tika izmitināts atsevišķi no pārējiem mūkiem – klostera korpusā, kas bija paredzēts slimniekiem. Jauneklis bija ilgojies pēc dzīves klosterī, pēc strādāšanas un lūgšanas kopā ar brāļiem, pēc gavēņa un pēc gandarīšanas. Un nu – klosterī viņš bija, taču viss, pēc kā bija ilgojies, viņam bija liegts. Rafaels cieta no tā, ka nedrīkstēja gavēt kopā ar citiem, nedrīkstēja arī strādāt uz lauka, kā tas ir ierasts trapistu abatijās, un reizēm nedrīkstēja pat kopā ar brāļiem baznīcā dziedāt stundu lūgšanas. Tomēr Jānis no Krusta bija viņam devis padomus, ko jauneklis šajā dvēseles tumsā nekavējās likt lietā. Klostera slimnieku korpusā notika dvēseles šķīstīšana, kas viņam pilnīgi un galīgi iemācīja pieņemt Dieva gribu savai dzīvei, lai kāda tā būtu.
“Lai slavēts Dievs un lai slavēta mana slimība, ar kuras palīdzību Viņš vēlas piepildīt savus plānus attiecībā uz manu nenozīmīgo personu. [..] Reizēm mani apbēdināja tas, ka klosterī, kur nepārtraukti tiek dzīvots gandarot, es dzīvoju šādi. Reizēm atkāpes no Regulas, kas man bija jāievēro, mani pazemoja... Kāds es biju muļķis! Cik daudz manā sirdī bija patmīlības! Kas gan tās par muļķīgām skumjām – ka nespēju nodoties publiskai gandarīšanai. Cik gan daudz lepnības var slēpties gavēņos un gandarīšanā, par kuru zina visi. [..] Man vairs nav kauns, ka nespēju gavēt un pavadu savu dzīvi, noskatoties, kā maz pamazām izsīkst mani spēki... Jo tie taču nebija manējie, un Dievs man tagad tos atņem... Vai tad spēka trūkums mani kavē mīlēt Dievu? Cik viegli mēs pievēršamies ārējam, un cik reti mīlam Dieva gribu un savienojamies ar to! [..] Esmu laimīgs ar to, kas man ir, es nevēlos neko, kas nav Dievs, un Dievu es sastopu savas slimības mazajā krustā. [..] Kāda laime ir mīlēt Dievu, kad neesi nekam derīgs un ne uz ko spējīgs!”
Brālis Rafaels pāris gadu laikā bija iekšēji nobriedis tik strauji, ka Kungs vēlējās novest līdz pilnībai šajā dvēselē iesākto darbu. 1936. gadā viņam klosteris bija jāpamet no jauna, jo Spānijā bija sācies pilsoņu karš un Rafaelu kopā ar citiem jaunajiem mūkiem iesauca armijā. Tā bija jau otrā reize, kad viņam bija jādodas prom no klostera un jāatgriežas ģimenē. Ārstu komisija atzina Rafaelu par dienestam absolūti nederīgu, un jauneklis uz pāris mēnešiem atgriezās klosterī, bet tad, ņemot vērā, ka bija kara laiks, klostera priekšniecība uzskatīja par pareizāku vēlreiz viņu sūtīt mājās pie ģimenes, jo klosterī jaunekli aprūpēt būtu sarežģīti. Tomēr pēc vairāku mēnešu prombūtnes Rafaels cieši apņēmās no jauna atgriezties klosterī un tur arī palikt līdz savai nāvei, lai kas arī notiktu un par spīti tam, ko tas nozīmētu viņa veselībai. Nebija neviena, kas necenstos Rafaelu atrunāt. Vai tad nevar palikt mājās, kur par viņu parūpēsies? Ir taču karš! Vai tad nebūtu lielāka tuvākmīlestība nekur nebraukt un tā nesagādāt sāpes vecākiem, kas raizēsies par savu slimo dēlu, un vienlaikus arī nebūt par nastu brāļiem?
Rafaels uz šādiem argumentiem atbildēja vēstulē brālim, kas bija trapistu slimnieku kopējs un tajā laikā bija iesaukts karā: “Iedomājies, ka Tu atrodies savās mājās slims, gandrīz paralizēts, bet visu aprūpēts un lolots. Tu neesi nekam derīgs, vārdu sakot, nevari pats par sevi parūpēties. Te kādu dienu Tu redzi, ka zem Taviem logiem garām paiet Jēzus. Ja Tu redzētu, ka Jēzum seko vesels pulks grēcinieku, nabagu, slimo un spitālīgo... Ja Tu redzētu, ka Jēzus Tevi aicina un ierādaTev vietu savu sekotāju pulkā, ja Viņš Tevi uzlūkotu ar savām dievišķajām acīm, no kurām staro mīlestība, maigums un piedošana, un Tev jautātu: “Kāpēc Tu man neseko?” Ko tad Tu darītu? Vai tad Tu sacītu: “Kungs, es jau Tev sekotu, ja vien Tu man dotu slimnieku kopēju... Ja Tu man dotu līdzekļus, lai varu Tev sekot, baudot visas ērtības un neapdraudot savu veselību... Es Tev sekotu, ja vien es būtu vesels un stiprs, lai pats ar visu tiktu galā”? Nē! Ja Tu redzētu maigumu Jēzus acīs, Tu neteiktu nekā tamlīdzīga – Tu pieceltos no savas gultas, nedomājot par to, kas Tevi aprūpēs, vispār nedomājot par sevi, un Tu pievienotos Jēzus sekotājiem pat tad, ja Tev būtu jābūt pēdējam. Pievērs uzmanību – pat tad, ja Tev jābūt pēdējam no viņiem. Un Tu sacītu: “Te es esmu, Kungs, man ir pilnīgi vienaldzīgas manas ciešanas, mana nāve un tas, ka man ir jāēd un jādzer... Ja Tu mani aicini, te es esmu. Ja Tu gribi, Tu vari mani dziedināt. Mani neuzrauc tas, ka ceļš, pa kuru Tu mani vedīsi, ir grūts, kraujš un ērkšķu pilns. Mani neuztrauc tas, ja vēlies, lai nomirstu kopā ar Tevi pie krusta...”
Tā kā Rafaels tiešām jau bija atteicies no visa, izņemot krustu, viņš atgriezās klosterī 1937. gada 15. decembrī un tur nomira 1938. gada 26. aprīlī, dažas nedēļas pēc savas divdesmit sestās dzimšanas dienas. Tomēr pāris mēnešus pirms Rafaela nāves Dievs beidzot lūgšanā skaidri atklāja, kāds tad īsti ir šī brāļa aicinājums: “Šī rīta lūgšanā es izteicu svētsolījumu. Es izteicu svētsolījumu vienmēr mīlēt Jēzu. Es sapratu, kāds ir mans aicinājums. Es neesmu mūks... Es neesmu lajs... Es neesmu nekas... Lai slavēts Dievs! Es neesmu nekas vairāk par Kristū iemīlējušos dvēseli. Viņš no manis negrib neko vairāk par manu mīlestību, un Viņš vēlas, lai šī mīlestība būtu atraisījusies no visa un no visiem.”
Šī mūka kanonizācijas dienā pāvests Benedikts XVI par viņu sacīja, ka brālis Rafaels bija kā bagātais jauneklis, kura tikšanās ar Jēzu aprakstīta Evaņģēlijā. Tikai šoreiz stāsta beigas ir citādas – jauneklis atstāja visu un sekoja Jēzum. Šis trapists it īpaši mums var kalpot par paraugu tajā, kā atbildēt uz Dieva aicinājumu, kā nenolaist rokas, ja viss apkārt satumst, un kā šajā tumsā vēl vairāk uzticēties Dievam, uzticēties varonīgi, uzticēties līdz svētumam un ļaut, lai Dievs mūs ved, kur grib, kā grib un kad grib. Neprasīt Dievam paskaidrojumus, atteikties no saviem plāniem ne tikai attiecībā uz mūsu laicīgo, bet arī garīgo dzīvi, un vienkārši sekot Viņam, pat ja nezinām, kurp, sekot ar nešaubīgu pārliecību par Dieva mīlestību.
Atskatoties uz savu no cilvēciskā viedokļa tik pretrunīgo dzīvi, gadu pirms savas nāves, Rafaels to novērtēja tā: “Tagad es saprotu, ka Dievs nedz mani ir pametis, nedz mani pārbauda. Tagad es saprotu, ka Dievs mani mīl.”
Noslēgumā, ņemot vērā to, ka brāļa Rafaela raksti nav pieejami latviešu valodā, vēlētos pilnībā piedāvāt vienu no viņa slavenākajām meditācijām. Tā dāvās labāku ieskatu šī svētā dvēselē nekā viss iepriekš rakstītais. Brālis Rafaels to sarakstīja vienā no laika posmiem, ko pavadīja klosterī.
Meditācija, mizojot kāļus Ir pulksten trīs lietainā decembra mēneša dienā.
Laiks darbam, un, tā kā šodien ir sestdiena un ir ļoti auksts, tad neejam strādāt uz lauka. Dodamies strādāt uz noliktavu, kur tiek attīrītas lēcas, mizoti kartupeļi, griezti kāposti u. t. t. Mēs to saucam par “darbnīcu”. Tajā atrodas garš galds un pāris solu, viens logs un virs tā – krucifikss. Diena ir apmākusies, pie debesīm neglīti mākoņi un diezgan spēcīgs vējš, pāris lietus lāses, kas krīt it kā negribot un noslīd pa stiklu, un pāri visam šim nostūrim un gadalaikam raksturīgs aukstums.
Patiesību sakot, izņemot aukstumu, ko jūt manas nosalušās kājas un stingās rokas, varētu teikt, ka visu pārējo es iedomājos, jo gandrīz nemaz neesmu skatījies pa logu. Pēcpusdiena, kas man jāpanes, šķiet apmākusies. Viss man šķiet neskaidrs. Klusums mani mazliet nomāc, un tā vien liekas, ka pāris velniņi ir apņēmušies mani sadusmot ar to, ko es saucu par atmiņām.
Būt pacietīgam un gaidīt.
Manās rokās ir ielikts nazis, un manā priekšā ir grozs ar tādiem kā baltiem burkāniem, kas, izrādās, ir kāļi. Nekad dabā nebiju redzējis tik lielus kāļus. Un tik aukstus!
Ko lai dara! Neatliek nekas cits kā tos mizot.
Laiks iet lēni, arī mans nazis starp kāļa mizu un mīkstumu slīd lēni, līdz tos atstāju glīti nomizotus.
Velniņi turpina mani traucēt.
Viņi jautā, kāpēc man bija jāatstāj savas mājas un jāierodas šeit, aukstumā, lai mizotu tādus neglīteņus. Viņi apgalvo, ka tas tik tiešām ir smieklīgi – mizot kāļus ar tādu nopietnību, it kā es būtu sērojošs tiesnesis.
Viens pavisam mazs, ļoti viltīgs velniņš ielien dziļi manī un ar lielu pievilcību atgādina manas mājas, manus vecākus un brāļus, brīvību, no kuras atteicos, lai ieslēgtos šeit starp lēcām, kartupeļiem, kāpostiem un kāļiem.
Šī diena ir apmākusies. Lai arī es neskatos pa logu, to var uzminēt. Manas rokas ir sarkanas, tik sarkanas kā velniņi. Manas kājas ir sastingušas. Un dvēsele? Kungs, dvēsele laikam mazliet cieš.
Tomēr nav svarīgi. Patversimies klusumā!
Velniņi uzstāj – ko es te darot? Ak, Dievs, kas par jautājumu! Mizot kāļus... mizot kāļus... Kāpēc gan? Un sirds palecoties pa pusei neprātā atbild: “Es mizoju kāļus aiz mīlestības... aiz mīlestības uz Jēzu Kristu!”
Nevaru neko vairāk paskaidrot, tikai piebildīšu, ka dziļi manī, pašā dvēseles iekšienē, iepriekš izjustā nemiera vietā ienāca ļoti liels miers.
Es varu vienīgi teikt, ka no domas vien, ka pašus nenozīmīgākos sīkumus šajā dzīvē var pārvērst par mīlestības apliecinājumu Dievam... Tas, ka Viņa vārdā pamirkšķināsim acis, var nopelnīt mums Debesis... Tas, ka nomizosim pāris kāļu aiz patiesas mīlestības pret Dievu, var Viņu pagodināt tikpat daudz un dāvāt mums tikpat lielus nopelnus kā Amerikas iekarošana... Domāt par to, ka tikai Dieva žēlsirdības dēļ man ir neizsakāmā laime arī kaut ko izciest Viņa dēļ... Tas viss piepildīja manu dvēseli ar prieku, un, ja tajā brīdī es būtu ļāvies saviem iekšējiem impulsiem, tad būtu sācis sviest kāļus pa labi un pa kreisi – es censtos izpaust savas sirds prieku, izmantojot nabaga zemes saknes! Es būtu veikli žonglējis ar kāļiem, nazi un priekšautu!
Degunam tekot (droši vien aiz aukstuma), es smējos par sarkanajiem velniņiem, kas pārbijušies no pēkšņajām pārmaiņām aizslēpās aiz pupu maisiem un ielīda kāpostu grozā, kas stāvēja turpat blakus.
Par ko gan es varu žēloties? Kāpēc skumt par to, kam ir jābūt prieka cēlonim? Uz ko tad vēl dvēsele var cerēt, ja ne uz to, lai kaut mazliet ciestu aiz mīlestības pret krustā sisto Dievu?
Mēs neesam nekas un neesam nekā vērti. Mēs tikpat ātri slīkstam kārdinājumos, kā vieglākais dievišķās mīlestības pieskāriens mūs paceļ spārnos un liek lidot.
Kad sākās darbs, debesis aizsedza skumju mākoņi. Dvēsele cieta, redzot sevi piesistu krustā. Viss tai bija par nastu – regula..., darbs..., klusums..., gaismas trūkums šajā tik skumjajā, pelēkajā un aukstajā dienā..., vējš, kas pūzdams grabināja loga rūtis, lietus un dubļi..., saules trūkums...
Pasaule tik tālu, tik tālu, un es pa to laiku mizoju kāļus, nedomājot par Dievu...
Taču viss paiet, kārdinājumus ieskaitot... Laiks ir pagājis, nu ir jāatpūšas, jau uzaususi gaisma, man vairs nav svarīgi, vai diena ir auksta vai mākoņaina, vai pūš vējš vai spīd saule. Es vēlos vienīgi mizot savus kāļus. Mierīgs, laimīgs, priecīgs, uzlūkojot Vissvētāko Jaunavu un slavējot Dievu.
Kāda gan nozīme bēdām, kas ilgst tikai īsu mirkli, un ciešanām, kas jau pēc brīža beidzas! Es zinu tikai vienu – nav tādu sāpju, kas nesaņemtu savu atlīdzību vai nu šajā vai nākamajā dzīvē, un ka patiesībā, lai iegūtu Debesis, no mums tiek prasīts tik maz. Varbūt šeit, trapistu klosterī, tas ir pat mazliet vieglāk nekā pasaulē. Tomēr mēs nenopelnām Debesis ar vienu vai citu dzīvesveidu – arī pasaulē cilvēkiem ir tie paši līdzekļi, lai veltītu kaut ko Dievam. Taču pasaule dara izklaidīgu un liek zaudēt daudz laika.
Cilvēks jau paliek tas pats – te vai tur. Viņa spēja mīlēt un ciest ir tāda pati. Lai kur viņš arī ietu, visur sastapsies ar krustu.
Izmantosim laiku lietderīgi! Mīlēsim šo svētīgo krustu, ko Kungs liek mums ceļā, lai kāds tas arī būtu un lai kur tas arī vestu. Izmantosim šīs ikdienas dzīves, parastās dzīves mazās lietiņas... Lai kļūtu par lieliem svētajiem, nav nepieciešams darīt lielas lietas. Pietiek ar to, ka mazas lietas vēršam par lielām.
Pasaulē tiek zaudēts daudz laika, jo pasaule dara izklaidīgu.
Ir tikpat vērtīgi mīlēt Dievu pasaulē runājot kā trapistu klosterī, ievērojot klusumu. Runa ir par to, lai kaut ko darītu Viņa dēļ... Atcerēties par Viņu... Vietai un darbībai nav nozīmes.
Kamēr mizoju kartupeļus, Dievs var mani padarīt tikpat svētu kā tad, ja es valdītu pār impērijām.
Cik žēl, ka pasaule ir tik izklaidīga! Es esmu pārliecinājies, ka cilvēki nemaz nav slikti... Un viņi visi cieš, bet neprot ciest... Ja tikai pasaule paceltos pāri šai viltus prieka kārtiņai, aiz kuras tā slēpj savas asaras, ja tikai tā paceltos pāri nezināšanai par to, kas ir Dievs, un mazliet vērstu acis uz Debesīm, tad pasaulīgie cilvēki noteikti saprastu to pašu, ko brālis, kas mizo kāļus... Daudzas asaras tiktu noslaucītas, daudzas nastas kļūtu saldākas un pret daudziem krustiem tiktu izjusta mīlestība, lai tos veltītu Kristum.
Kad darbs bija galā, lūgšanā nostājos mirušā Jēzus priekšā. Tur, pie Viņa kājām, es noliku grozu ar glīti nomizotiem un tīriem kāļiem... Man nebija nekā cita, ko Viņam dot... Taču Dievam pietiek ar jebko, ko pasniedzam Viņam no visas sirds. Vai nu tie būtu kāļi vai impērijas...
Nākamreiz, kad man būs jāmizo saknes, lai kādas tās arī būtu, pat ja tās būs aukstas un ledainas, lūdzu Mariju, lai viņa nepieļauj, ka man tuvotos sarkanie velniņi, kas grib mani sadusmot.
Es lūdzu, lai to vietā man tiek atsūtīti Debesu eņģeļi, kas noliktu pie Jaunavas Marijas kājām sārtus burkānus, bet pie Jēzus kājām – baltus kāļus un kartupeļus, un sīpolus, kāpostus un salātus...
Ja vien es dzīvošu trapistu klosterī daudzus gadus, tad pārvērtīšu Debesis par savdabīgu dārzeņu tirdziņu, un, kad Kungs mani pasauks, sakot: “Pietiek mizot! Liec nost nazi un priekšautu un nāc, baudi to, pie kā esi strādājis!” – kad nokļūšu Debesīs pie Dieva un svētajiem, un tik daudzajiem dārzeņiem... Ak, mans Kungs Jēzu, tad mazākais, ko es varēšu darīt, – es vienkārši smiešos.
com light pievienojies: 01.04.2010 Komentāri: 93
Re: Svētie raksti!
25.04.2010 02:29
Kungs, pie kā lai mēs ietu? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi. (Jņ 6, 69)
Mums ir jāsatiek Jēzus no Nācaretes, nevis lai Viņu vienīgi uzlūkotu, bet lai dzīvotu no Viņa. Un Jēzus mūs gaida Evaņģēlijā, Viņš nāk pretī, lai mūs vienotu ar sevi. Tuvoties Evaņģēlijam nozīmē skatīties ar citu, nevis miesas skatienu. Tas nozīmē skatīties ar savas inteliģences acīm, protams, ar sirds acīm, bet arī ar ticības skatienu – lūk, Jēzus Kristus, kas nāk man pretī un mani uzrunā. Man ir jāieiet komūnijā ar Kunga Vārdu, tāpat kā Euharistijā es ieeju komūnijā ar Kunga Miesu. Svētais Gars, kas vadīja apustuļus, kad viņi dzīvoja un rakstīja Evaņģēliju, šodien vada mūs, kad mēs Evaņģēliju lasām, lai no tā dzīvotu. Cilvēks brīvi un mīlestības dēļ nesavtīgi stājas sava Dieva priekšā, un Dievs savukārt ir nesavtīgi nācis pie cilvēka. Tas, kas būs uzticīgs šīm pārsteidzošajām tikšanās reizēm, tiks lēni pārveidots, tāpat kā lēni iedeg guļošais saulē. Un Kungs viņam sacīs: “Es tevi vairs nesaucu par kalpu... Es tevi saucu par draugu, jo esmu tev atklājis visu, ko dzirdēju no Tēva.” (sal. Jņ 5, 15)
com light pievienojies: 01.04.2010 Komentāri: 93
Re: Svētie raksti!
26.04.2010 00:10
(Atkl 7, 9.14b-17) Es, Jānis, redzēju lielu ļaužu pulku, ko neviens nevarēja saskaitīt, no visām dzimtām, ciltīm, tautām un valodām. Viņi stāvēja troņa un Jēra priekšā, tērpušies baltās drēbēs, ar palmu zariem rokās. Tad viens no Vecajiem man sacīja: “Šie ir tie, kas nākuši no lielām ciešanām un savas drēbes ir mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs. Tādēļ viņi ir Dieva troņa priekšā un kalpo Viņam dienu un nakti Viņa svētnīcā. Un Tas, kurš sēž tronī, mājos pie viņiem. Viņiem vairs nebūs izsalkuma, nebūs vairs slāpju, un viņus neskars saules tveice, nedz kāda cita svelme, jo viņus ganīs Jērs, kas ir troņa vidū, un aizvedīs viņus pie dzīvības ūdens avotiem. Un Dievs noslaucīs ikvienu asaru no viņu acīm.Lūk,patiesība iekš patiesības.
“Manas avis klausa manu balsi. Es tās pazīstu, un tās man seko. Un es tām dodu mūžīgo dzīvi, un tās nemūžam neaizies bojā, un neviens tās neizraus no manas rokas. Mans Tēvs, kas man tās deva, ir lielāks par visiem, un neviens tās nespēj izraut no Tēva rokas. Es un Tēvs esam viens.Patiesi,patiesi.
Ingars pievienojies: 24.07.2009 Komentāri: 71
Svētie raksti!
26.04.2010 05:04
1) Ekskomunikācija ir izslēgšana no Baznīcas kopības. Tas ir vissmagākais sods un neļauj saņemt sakramentus. 2) Aborta gadījumā ekskomunikācija iestājas automātiski. T. i. brīdī, kad persona brīvprātīgu ļauj pārtraukt grūtniecību savā ķermenī. 3) Jā, to var atcelt bīskaps grēksūdzes sakramentā vai arī bīskapa pilnvarots priesteris. Ir tādi grēki, ko var piedot tikai pāvests (piemēram Euharistijas piesmiešana Cilvēks, kas kristīts katoļu Baznīcā, paliek katolis uz visu mūžu. Atstājot katoļu Baznīcu, viņš smagi grēko. Likumīgi pāriet citā konfesijā, tātad, nav iespējams.
Kanonisko tiesību kodeksā, 751 kanonā Pēc Kanoniskajām tiesībām, piederība Baznīcai pamatojas ticībā un kristībā. Pēdējai ir neizdzēšams raksturs, jo Dievs nekad neatsauc savas dāvanas. Tādējādi Kanoniskās tiesības neredz nekādu iespēju iziet no Baznīcas. Tomēr ir trīs iespējas, kā ar rīcību "iziet no Baznīcas". Pēc kanoniskajām tiesībām ir iespēja iziet no piederības Baznīcas aktīvajai kopienai ar rīcību, kas tiek saukta par
1) Shizmu
2) Herēziju
3) Apostāzi. ( 751 kanonā)Tas nozīmē,ka visi esam katoļi,urrā!!!
Alberts pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 42
Re: Svētie raksti!
26.04.2010 05:16
Par to nav šaubu – Kristum pienākas ganītāja vārds. Jo, gluži kā gans ved ganībās savu ganāmpulku, tāpat Kristus stiprina savus ticīgos ar garīgo barību – ar savu paša Miesu un Asinīm. Lai parādītu, kāda ir atšķirība starp Viņu un slikto ganu un laupītāju, Jēzus skaidri nosauc sevi par Labo Ganu. Labais Gans – jo Viņš sargā savu ganāmpulku ar kareivja padevību, ar kādu tas iestājas par tēviju. Kristus saka arī to, ka gans ieiet pa durvīm un ka Viņš pats ir šīs durvis. Tātad, kad Kristus sevi nosauc par ganu, ir jāsaprot, ka Viņš nāk pie mums un nāk pats caur sevi. Tā patiešām ir, jo Kristus pasludina, ka Viņš pats pazīst Tēvu, kamēr mēs varam tuvoties Tēvam vienīgi caur Kristu, un ka tas ir Viņš, kurš dāvā mums svētību. Iegaumēsim labi, ka neviens cits nevar būt durvis, tāpat kā neviens cits nevar būt gaisma – nekā citādi, kā vien kļūstot līdzdalīgam Kunga gaismā. Tā, piemēram, Jānis Kristītājs nebija gaisma, bet nāca, lai par gaismu liecinātu (Jņ 1, 8). Bet Kristus pats ir gaisma, kas izgaismo katru cilvēku (Jņ 1, 9). Neviens lai nesauc sevi par durvīm, jo šis tituls ir rezervēts Kristum. Savukārt gana titulu Viņš ir nodevis citiem, Kungs to ir devis dažiem savas Miesas locekļiem. Jo arī Pēteris kļuva par ganu un pārējie apustuļi, gluži tāpat kā visi bīskapi. “Kungs saka: es jums došu ganītājus,” raksta Jeremijs, “pēc manas sirds līdzības.” (Jer 3, 15) Un, lai arī Baznīcas galvas ir gani – vienlaikus būdami arī Baznīcas bērni –, Kristus saka: “Es esmu Labais Gans,” – lai tā parādītu savas mīlestības vienreizīgo spēku. Neviens gans nevar būt labs, ja nav mīlestībā vienots ar Kristu, ar patieso ganītāju. Jo Labā Gana kalpojums ir mīlestība. Tāpēc Jēzus saka: “Es atdodu dzīvību par savām avīm.” (Jņ 10, 11) Kristus mums ir parādījis piemēru – Viņš par mums ir atdevis savu dzīvību. Arī mums sava dzīvība jāatdod par brāļiem (1 Jņ 3, 16).Iegaumēsim labi, ka neviens cits nevar būt durvis, tāpat kā neviens cits nevar būt gaisma – nekā citādi, kā vien kļūstot līdzdalīgam Kunga gaismā. Tā, piemēram, Jānis Kristītājs nebija gaisma, bet nāca, lai par gaismu liecinātu (Jņ 1, 8). Bet Kristus pats ir gaisma, kas izgaismo katru cilvēku (Jņ 1, 9). Neviens lai nesauc sevi par durvīm, jo šis tituls ir rezervēts Kristum. Savukārt gana titulu Viņš ir nodevis citiem, Kungs to ir devis dažiem savas Miesas locekļiem. Jo arī Pēteris kļuva par ganu un pārējie apustuļi, gluži tāpat kā visi bīskapi. “Kungs saka: es jums došu ganītājus,” raksta Jeremijs, “pēc manas sirds līdzības.” (Jer 3, 15) Un, lai arī Baznīcas galvas ir gani – vienlaikus būdami arī Baznīcas bērni –, Kristus saka: “Es esmu Labais Gans,” – lai tā parādītu savas mīlestības vienreizīgo spēku. Neviens gans nevar būt labs, ja nav mīlestībā vienots ar Kristu, ar patieso ganītāju. Jo Labā Gana kalpojums ir mīlestība. Tāpēc Jēzus saka: “Es atdodu dzīvību par savām avīm.” (Jņ 10, 11) Kristus mums ir parādījis piemēru – Viņš par mums ir atdevis savu dzīvību. Arī mums sava dzīvība jāatdod par brāļiem (1 Jņ 3, 16).Iegaumēsim labi, ka neviens cits nevar būt durvis, tāpat kā neviens cits nevar būt gaisma – nekā citādi, kā vien kļūstot līdzdalīgam Kunga gaismā. Tā, piemēram, Jānis Kristītājs nebija gaisma, bet nāca, lai par gaismu liecinātu (Jņ 1, 8). Bet Kristus pats ir gaisma, kas izgaismo katru cilvēku (Jņ 1, 9). Neviens lai nesauc sevi par durvīm, jo šis tituls ir rezervēts Kristum. Savukārt gana titulu Viņš ir nodevis citiem, Kungs to ir devis dažiem savas Miesas locekļiem. Jo arī Pēteris kļuva par ganu un pārējie apustuļi, gluži tāpat kā visi bīskapi. “Kungs saka: es jums došu ganītājus,” raksta Jeremijs, “pēc manas sirds līdzības.” (Jer 3, 15) Un, lai arī Baznīcas galvas ir gani – vienlaikus būdami arī Baznīcas bērni –, Kristus saka: “Es esmu Labais Gans,” – lai tā parādītu savas mīlestības vienreizīgo spēku. Neviens gans nevar būt labs, ja nav mīlestībā vienots ar Kristu, ar patieso ganītāju. Jo Labā Gana kalpojums ir mīlestība. Tāpēc Jēzus saka: “Es atdodu dzīvību par savām avīm.” (Jņ 10, 11) Kristus mums ir parādījis piemēru – Viņš par mums ir atdevis savu dzīvību. Arī mums sava dzīvība jāatdod par brāļiem (1 Jņ 3, 16).
Alberts pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 42
Re: Svētie raksti!
28.04.2010 06:32
Aprēķini par nodokļu izmaiņu iespējamo ietekmi uz ģimeņu naudas makiem*
Piemēram, jaunai ģimenei, kurā ir viens bērns un divi vecāki, saņemot vidēju algu - 473 lati pirms nodokļiem katram vecākam, no 1.janvāra ik mēnesi saņems par 21,84 latiem mazāk nekā līdz šim, kas gada griezumā ģimenes kopējos ienākumus samazinātos par aptuveni 262 latiem.
Ja šai ģimenei ir neliels dzīvoklis Rīgas mikrorajonā un ekonomiskās klases auto, tad šīs ģimenes ikgadējie izdevumi nodokļu veidā palielināsies par aptuveni 35 latiem gadā. Tātad kopējā ietekme ir aptuveni 4% no ģimenes ikmēneša budžeta.
Jaunai ģimenei ar minimāliem ienākumiem katram pieaugušajam - 180 latiem pirms nodokļiem - un vienu bērnu ienākumi gadā varētu samazināties par 70 latiem. Savukārt, ja šīs ģimenes īpašumā ir vienistabas dzīvoklis kādā no Rīgas attālākajiem mikrorajoniem vai kādas citas Latvijas pilsētas centrā, tad ģimenes izdevumi varētu palielināties vēl par desmit latiem gadā.
Savukārt turīgākām ģimenēm - ar 1416 latu pirmsnodokļu algu - ar vienu bērnu ikmēneša ienākumi samazināsies par vairāk nekā 70 latiem, kas ir aptuveni 880 lati gadā. Ja šai ģimenei pieder viens vidējās klases auto un privātmāja Rīgas rajonā, tad papildu izdevumi nākamgad varētu sasniegt 30 latus mēnesī.
Alberts pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 42
Re: Svētie raksti!
28.04.2010 06:38
Tu jautā, pa kādu ceļu iet? Tad vispirms ieklausies, ka Glābējs tev saka: “Es esmu ceļš.” Un kurp ved šis ceļš? “Es esmu patiesība un dzīvība.” (Jņ 14, 6) Tev netiek sacīts: “Centies atrast ceļu, kas ved uz patiesību un dzīvību.” Nē, to tev nesaka. Celies, sliņķi, ceļš pats ir nācis pie tevis, lai tevi atrastu! Viņš modina tevi no miega, ja vien tu sadzirdi Viņa balsi, kas saka: “Celies un staigā!” (Mt 9, 5)
Svētais Augustīns
Alberts pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 42
Re: Svētie raksti!
28.04.2010 07:05
Lūgsimies par aicinātajiem uz priesterību un klosterdzīvi, lai sekojot Labā Gana balsij, ar dzīves svētumu un mīlestības kalpojumu, viņi sniegtu pārliecinošu ticības liecību,” – vēlēja Benedikts XVI.Kas tad ir svarīgākais?Lūgties par galējībām,slinkumlāpī'tājiem,visi kas negrib strādāt,aiziet uz priesteriem,klosteriem!Jums tur paradīze būs,visu iedos,aprūpēs,mašīnas,džipi...jau gaida,degviela cik tīk,ne par ko nav jādomā un jākreņķējas ko ēdīsi ko dzērsi!Rokas ir un viss ok!Nevajag ne bērnus,ne sievu,ne vīru,ne ģimenes pavarda,ne lasku,ne strušku,dabro požalovats v monastirj,vsjo dadut,što hočeš.A Jūs...mokaties ar savām personīgām ģimenēm,bērniem,ražojiet tik vairāk,mokāties visu dzīvi ar darbiem...un uzturiet mūs slaistus klosterdzīvē,priesterdzīvē!Aiziet,salec.....Paldies!Veiksmi...
Rafaels pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 23
Re: Svētie raksti!
16.05.2010 04:15
Partnerattiecības un mīlestība prasa tik pat lielu darbu un atbildību kā pievēršanās biznesam vai nozīmīgiem projektiem. Likums ir vienkāršs - jo vairāk ieguldīsi, jo vairāk saņemsi pretī.Un ej savu ceļu,lai cilvēki runā,kas viņiem labpatīk!
core pievienojies: 14.01.2005 Komentāri: 130
Re: Svētie raksti!
18.05.2010 01:31
Rafael, es varu tikai piekrist Tevis teiktajam - bet kāpēc Tu savas pārdomas esi ievietojis šajā sadaļā? Vēlos aicināt visus foruma dalībniekus domas izteikt vai nu atbilstoši iesāktajam tematam, vai arī iesākt jaunu tematu - tas padarītu mūsu diskusijas pārskatamākas.
Anatols pievienojies: 08.05.2010 Komentāri: 24
Re: Svētie raksti!
20.05.2010 00:33
Alberts ir slims.
Alberts pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 42
Re: Svētie raksti!
20.05.2010 14:59
Mēs slavējam Kungu, kas deva mums saprātu,
Kungs vienmēr būs mūsu acu priekšā;.
Tāpēc mūsu sirds priecājas
un mūsu dvēsele gavilē...
Tu darīsi man zināmus dzīvības ceļus,
prieka pārpilnību Tava vaiga priekšā
līksmību pie Tavas labās rokas uz mūžiem
Alberts pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 42
Re: Svētie raksti!
20.05.2010 15:02
Palieciet manā mīlestībā! (Jņ 15, 9) Pirmais un lielākais bauslis ir šis: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu.” Taču mūsu daba ir vāja; mūsos pirmais mīlestības līmenis ir mīlēt pašiem sevi vairāk par visu citu... Lai mums neļautu pārāk dziļi ieslīgt šajā kļūdā, Dievs mums ir devis norādījumu mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu... Bet mēs apjaušam, ka bez Dieva tas nav iespējams, ka tas nav iespējams, ja neatzīstam, ka viss ir no Viņa un ka bez Viņa mēs it neko nespējam. Šajā otrajā līmenī cilvēks pievēršas Dievam, bet pagaidām vēl mīl Viņu pats sevis, nevis Dieva dēļ. Tomēr cilvēka sirdij jābūt no marmora vai bronzas, lai viņu neaizkustinātu palīdzība, ko Dievs mums dāvā, kad mēs pārbaudījumos vēršamies pie Viņa. Kad piedzīvojam pārbaudījumus, nav iespējams, ka mēs nesajustu, cik labs ir Dievs (Ps 33, 9). Un drīz vien mēs Viņu iemīlam vairāk tā maiguma dēļ, ko Viņā rodam, nekā sava labuma dēļ... Kad esam tik tālu tikuši, tad vairs nav grūti mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu... Mēs mīlam savu tuvāko tā, kā paši tiekam mīlēti, kā Jēzus Kristus mūs ir mīlējis. Lūk, kāda mīlestība ir tam, kas kopā ar psalmistu sauc: “Dziediet slavas dziesmas Kungam, jo Viņš ir labs!” (Ps 117, 1) Slavēt Kungu nevis tāpēc, ka Viņš ir labs pret mums, bet vienkārši tāpēc, ka Viņš ir labs, mīlēt Dievu paša Dieva, nevis sevis dēļ, – tas ir trešais mīlestības līmenis. Bet laimīgi ir tie, kas spējuši nokļūt līdz ceturtajam mīlestības līmenim: viņi vairs nemīl sevi citādi kā vienīgi Dieva mīlestības dēļ... Kad gan mana dvēsele, noreibusi no Dieva mīlestības, pati sevi aizmirsusi un uzskatīdama, ka nav vairāk vērta par saplēstu trauku, beidzot trauksies pie Dieva, lai pazaudētu sevi Viņā un būtu viens vienīgs gars ar Viņu? (sal. 1 Kor 6, 17) Kad beidzot tā varēs iesaukties: “Tevī izkūst mana miesa un dvēsele, ak, manas sirds Dievs, mana daļa uz mūžīgiem laikiem!” (sal. Ps 72, 26) Svēti un laimīgi ir tie, kas spējuši šīs iznīcīgās dzīves laikā sajust kaut ko līdzīgu, kaut pavisam reti, kaut vienu vienīgu reizīti!...
com light pievienojies: 01.04.2010 Komentāri: 93
Re: Svētie raksti!
04.07.2010 04:00
ja ievērosim elementārāko no visiem nosacījumiem – turēt Jēzu pie vārda, pareizāk sakot, turēties pie Jēzus vārdiem… Kāpēc armija ir tik efektīva? Tāpēc, ka tur par pavēlēm nediskutē – tās vienkārši pilda. Nevienam nav ļauts meklēt “dziļo jēgu” vai “patieso nozīmi” – kāda pavēle, tāda rīcība. Citādi karā uzvarēt nevar. Bet mums tas neder. Mēs prasām pēc demokrātijas attiecībā uz Dieva gribu, aizmirstot, ka ne Jēzus, ne apustuļi tā nedarīja. Mums patīk interpretēt. Mums patīk diskutēt. Un… mums ļoti nepatīk paklausīt.Ja nešaubīsimies par to, cik nopietni ir Jēzus nodomi attiecībā uz katru no mums un cik ļoti Jēzus vēlas mūs redzēt turpinām Viņa iesākto darbu, tad arī mēs daudz neatšķirsimies no pirmajiem mācekļiem. Citādi mēs ar dedzību lūgsim pļaujas Kungu, lai Viņš sūta strādniekus savā pļaujā un gaidīsim ierodamies papildspēkus… Bet ko lai Dievs sūta – varbūt eņģeļus? Noteikti nav jālūdz, lai būtu vairāk aicināto, jo ikviens jau ir aicināts. Ir jālūdz, lai būtu vairāk to, kas aicinājumam atbild. Mūs pašus ieskaitot. Ar mums pašiem sākot pr.
Ikvienā mājā, kur jūs ieiesiet, sakiet vispirms: “Miers šim namam!” Un, ja tur būs miera bērns, jūsu miers pie viņa paliks, bet, ja ne, tas atgriezīsies pie jums atpakaļ. Tajā pašā mājā palieciet un ēdiet, un dzeriet, kas viņiem ir, jo strādnieks ir savas algas cienīgs. Nestaigājiet no mājas uz māju.
Ikvienā pilsētā, kurā jūs ieiesiet un kur jūs uzņems, ēdiet to, ko jums liks priekšā, un dziediniet slimos, kas tur ir, un sakiet viņiem: “Dieva valstība ir tuvu pie jums!”
Bet, ja jūs ieiesiet kādā pilsētā un jūs neuzņems, tad, iziedami tās ielās, sakiet: “Pat putekļus, kas pielipuši mums pie kājām no jūsu pilsētas, mēs nokratām uz jums. Tomēr to ziniet, ka Dieva valstība ir tuvu.” Es jums saku, ka Sodomai būs vieglāk tajā dienā nekā šai pilsētai.”
Septiņdesmit divi atgriezās, ar prieku sacīdami: “Kungs, Tavā vārdā pat ļaunie gari mums paklausa.” Un Viņš tiem sacīja: “Es redzēju sātanu krītam kā zibeni no debesīm. Lūk, es jums devu varu staigāt pār čūskām un skorpioniem, un pār katru ienaidnieka spēku; un nekas jums nekaitēs.
Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti Debesīs!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.
Cilvēki ir izsalkuši pēc Dieva, un viņiem ir tik ļoti nepieciešama mīlestība. Vai mēs to apzināmies? Vai mēs to zinām, vai mēs to pamanām? Vai mūsu acis ir spējīgas to saskatīt? Bieži vien mūsu skatiens vienkārši klīst apkārt un neapstājas ne pie kā konkrēta. Šķiet, ka mēs it kā peldam pāri šai pasaulei… Bet mums ir jāatver acis un jāierauga.
com light pievienojies: 01.04.2010 Komentāri: 93
Re: Svētie raksti!
11.07.2010 03:31
Tuvojoties Kungam, tuvosimies šīm garīgajām durvīm un klauvēsim pie tām, lai Viņš mums atvērtu. Lūgsim žēlastību, lai mēs saņemtu Viņu pašu – dzīvības Maizi (Jņ 6, 34). Sacīsim Viņam: “Kungs, grēka bada mocīts, mēs visi ejam pazušanā, dāvā mums visiem dzīvības Maizi,lai mēs visi dzīvotu pēc Tava Kungs prāta. Bez Tava Gara spēka esam kaili un nespēcīgi, lūstam zem savu nekrietno kaislību nastas, tāpēc dāvā mums pestīšanas mirdzošās drānas, ar kurām apslēpties(sal. Rad 3, 10).” Ja Kungs mums vaicātu: “Mums bija šādas drānas, bet ko gan mēs ar tām izdarījām?” – tad atbildēsim Viņam: “Mūs pārsteidza laupītāji, kas mūs sasita un atstāja pusdzīvus, tad izģērba un aiznesa visu kas mums bija... (sal. Lk 10, 30). Esam apmaldījušies tuksnesī un netiekam uz priekšu, ērkšķi un dzeloņi ir caurdūruši pēdas (sal. Rad 3, 18),lūdzu dāvā mus visiem garīgos apavus! Dari, lai mūsu sirds atkal ne tikai redz, atver mūsu acis...! Lai mēs redzamTavu dievišķo un mīlamo vaigu,un neredzamie ienaidnieki,lai nepārklāj ar tumsas plīvuru nevienu mūs,nepadara aklus, nedzirdigusTavus maigos un tīkamos čukstus,prāts lai nav kurls!Lūdzu,lūdzu,lūdzu dāvini visiem no jauna garīgo dzirdi! Izlej pār brūcēm līksmības eļļu (Ps 44, 8) un garīgā prieka vīnu,lai visi atkal dzīvotu.Ko ienaidnieki un laupītāji ir atstājuši ceļmalā pusdzīvus – Kungs,Lūdzu dziedini visus,visus,visus!!!Paldies,paldies,paldies... Svētīga ir dvēsele, kas, lai arī cik trausla un necienīga būtu, turpina neatlaidīgi un ar ticību saukt pēc palīdzības, – tā saņems to, pēc kā ilgojas. Dvēsele gūs dziedināšanu un dievišķās zāles un tiks atbrīvota no saviem ienaidniekiem, no grēcīgajām kaislībām.
com light pievienojies: 01.04.2010 Komentāri: 93
Re: Svētie raksti!
21.07.2010 03:39
(Mt 12, 46-50)
Tajā laikā, kamēr Jēzus runāja ļaudīm, redzi, Viņa māte un brāļi stāvēja ārā, vēlēdamies ar Viņu runāt. Kāds Viņam sacīja: “Lūk, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib runāt ar Tevi.” Bet, atbildēdams tam, kas Viņam to paziņoja, Jēzus sacīja: “Kas ir mana māte, un kas ir mani brāļi?” Un, izstiepis roku, norādot uz saviem mācekļiem, Viņš sacīja: “Lūk, mana māte un mani brāļi! Jo katrs, kas pilda mana Debesu Tēva gribu, ir mans brālis un māsa, un māte.”
