Luters māca: "Tad redzēsiet, ka visos viltus praviešu darbos nav nekādas mīlestības. Jo šādiem ļaudīm nav nedz īsto ticības augļu, nedz mīlestības darbu. Jūs pamanīsiet, ka sektu iekšienē gan valda draudzība un tie cits citu sauc par kristīgiem brāļiem, taču šajos ļaudīs nav nekā cita kā vien inde un velns. Ārpus sava novirziena viņi nevienam neparāda žēlastību, neizturas ne pacietīgi, ne draudzīgi, bet ja vien varētu vienā mirklī iznīcināt savus pretiniekus ar visu miesu un dvēseli, tad viņi noteikti to darītu."jau 3km
MZGD pievienojies: 04.08.2010 Komentāri: 14
Re: Ko māca?
05.08.2010 21:06
kāds kurzemnieks vietnē Diena.lv pauda interesantu viedokli, par šo jezuītu tipiņu: Pats esmu luteriskajā draudzē, bet nu jau vairs tikai oficiāli. Diemžēl aizvien biežāk nākas redzēt un saprast, ka tā [LELB] organizācija ir sevi izsmēlusi un pagrimst... Un kā tad nu tagad Lēvalds kļuvis luteriskajai baznīcai tik tuvs un mīļš, ka jāglābj un jāsaudzē. Atceros ļoti labi vārdus no paša Lēvalda mutes jau daudzus gadus atpakaļ, kamēr viņš vēl bija katoļu baznīcas mācītājs Ventspilī: "Es kūdu savu draudzi pret jums, luterāņiem!"Tie bija viņa paša vārdi.
Tādi, lūk, tie Dieva kalpi un draudžu gani mums. Nožēlojami.
Ingars pievienojies: 24.07.2009 Komentāri: 71
Re: Ko māca?Pāvila 1 vēstule kor.1(1-31)
05.08.2010 23:36
Veltīšanās Marijas vai Jēzus Sirdij ir notikusi dažādos laikos un dažādās zemēs. Tā 1720. gados, kad Marseļā mēra laikā no deviņdesmit tūkstošiem iedzīvotāju piecdesmit tūkstoši jau bija miruši, pilsētas arhibīskaps veltīja Marseļu Jēzus Sirdij. Dzīvi palikušie iedzīvotāji tika paglābti no mēra bez vakcinācijas.
2009. gadā, atzīmējot divdesmit piecus gadus kopš nozīmīgās Jāņa Pāvila II veiktās svinīgās pasaules veltīšanas Marijas Bezvainīgajai Sirdij, vairākās valstīs bīskapi kopā ar tautu vienojās veltīšanās lūgšanā. Arī visu Latvijas diecēžu bīskapi 2009. gada 15. augustā Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku noslēgumā, klātesot Latvijas prezidentam un premjeram, kopā ar visu ticīgo tautu veltīja mūsu zemi un tautu Marijas Bezvainīgajai Sirdij.
Latvija pirms vairāk nekā astoņsimt gadiem tika novēlēta Jaunavai Marijai, mantojot nosaukumu Terra Mariana. Gadu simtos mūsu ticīgā tauta ir uzticējusi savas sāpes Marijai, tāpēc tagad, pārdzīvojot grūtu un neziņas pilnu laika posmu, ir ārkārtīgi svarīgi, lai ikviena Latvijas draudze un ikviens ticīgais atver savu sirdi un izdzīvo šo veltīšanos Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij, kas ir visdrošākais veids, lai atvērtos tai pestīšanai, ko mums Svētajā Garā dāvā Dievs Tēvs caur Jēzu Kristu. No tā, cik lielā mērā ikviens uz to atvērsies un to pieņems, ir atkarīgs tālākais Latvijas liktenis. Lūk, šīs lūgšanas teksts:
“Tavā patvērumā steidzamies, svētā Dieva Dzemdētāja!
Izsakot šos vārdus, ar kuriem gadu simtiem ir lūgusies Kristus Baznīca, mēs atveram savu sirdi tev, Dieva Māte. Tu pazīsti gan cilvēku ciešanas, gan cerības. Būdama Māte, tu izjūti it visas cīņas, kas noris mūsdienu pasaulē un mūsu zemē Latvijā, – cīņas starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu.
Svētā Gara iedvesmā mēs tevi lūdzam, lai tava mātes un Dieva kalpones mīlestība apņem mūsu zemi, kuru uzticam tev. Paļāvībā mēs uzticam tev savas tautas likteni šajā pasaulē un mūžībā.
Mēs tev veltījam visus Latvijas cilvēkus, visus, kuru rokās ir vara pieņemt būtiskus lēmumus, visus, kas ir izmisuši, visus, kam trūkst cerības un prieka, visus, kas nepazīst Dievu un Viņa žēlsirdīgo mīlestību. Aizlūdz par mums, aizlūdz par mūsu zemi, svētā Dieva Dzemdētāja!
Ak, Bezvainīgā Sirds! Palīdzi mums uzvarēt ļaunumu, kas tik viegli iesakņojas mūsdienu cilvēka sirdī! Pasargā mūs no tā, ka Latvijas tauta attālinās no Dieva! No jebkāda grēka, no nešķīstības, negodīguma un savtības pasargā mūs! No grēkiem pret cilvēka dzīvību kopš bērna ieņemšanas brīža pasargā mūs! No naida un citu Dieva bērnu pazemošanas pasargā mūs! No jebkāda veida sociālās netaisnības pasargā mūs! No starpnacionālām nesaskaņām pasargā mūs! No Dieva baušļu neievērošanas pasargā mūs! No tā, ka Dieva patiesība cilvēku sirdīs tiek nomākta, pasargā mūs! No tā, ka zūd izpratne par labo un ļauno, pasargā mūs! No grēkiem pret Svēto Garu pasargā mūs! Pieņem, Kristus Māte, šo lūgumu, kuru cilvēki izsaka savās ciešanās un cerībās! Palīdzi mums Svētā Gara spēkā uzveikt grēkus visās to izpausmēs! Lai mūsu zemē atklājas Dieva žēlsirdīgās mīlestības spēks, lai tas aptur jebkādu ļaunumu! Lai Mīlestība pārveido cilvēku apziņu! Dieva Māte, tavai Bezvainīgajai Sirdij mēs uzticam savu zemi Latviju un ikvienu Latvijas cilvēku un lūdzam – ved mūs visus pie sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus. Amen.”
Ingars pievienojies: 24.07.2009 Komentāri: 71
Re: Ko māca?
06.08.2010 00:45
Latvija pirms vairāk nekā astoņsimt gadiem tika novēlēta Jaunavai Marijai, mantojot nosaukumu Terra Mariana. Gadu simtos mūsu ticīgā tauta ir uzticējusi savas sāpes Marijai, tāpēc tagad, pārdzīvojot grūtu un neziņas pilnu laika posmu, ir ārkārtīgi svarīgi, lai ikviena Latvijas draudze un ikviens ticīgais atver savu sirdi un izdzīvo šo veltīšanos Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij, kas ir visdrošākais veids, lai atvērtos tai pestīšanai, ko mums Svētajā Garā dāvā Dievs Tēvs caur Jēzu Kristu. No tā, cik lielā mērā ikviens uz to atvērsies un to pieņems, ir atkarīgs tālākais Latvijas liktenis. Lūk, šīs lūgšanas teksts:
“Tavā patvērumā steidzamies, svētā Dieva Dzemdētāja!
Izsakot šos vārdus, ar kuriem gadu simtiem ir lūgusies Kristus Baznīca, mēs atveram savu sirdi tev, Dieva Māte. Tu pazīsti gan cilvēku ciešanas, gan cerības. Būdama Māte, tu izjūti it visas cīņas, kas noris mūsdienu pasaulē un mūsu zemē Latvijā, – cīņas starp labo un ļauno, starp gaismu un tumsu.
Svētā Gara iedvesmā mēs tevi lūdzam, lai tava mātes un Dieva kalpones mīlestība apņem mūsu zemi, kuru uzticam tev. Paļāvībā mēs uzticam tev savas tautas likteni šajā pasaulē un mūžībā.
Mēs tev veltījam visus Latvijas cilvēkus, visus, kuru rokās ir vara pieņemt būtiskus lēmumus, visus, kas ir izmisuši, visus, kam trūkst cerības un prieka, visus, kas nepazīst Dievu un Viņa žēlsirdīgo mīlestību. Aizlūdz par mums, aizlūdz par mūsu zemi, svētā Dieva Dzemdētāja!
Ak, Bezvainīgā Sirds! Palīdzi mums uzvarēt ļaunumu, kas tik viegli iesakņojas mūsdienu cilvēka sirdī! Pasargā mūs no tā, ka Latvijas tauta attālinās no Dieva! No jebkāda grēka, no nešķīstības, negodīguma un savtības pasargā mūs! No grēkiem pret cilvēka dzīvību kopš bērna ieņemšanas brīža pasargā mūs! No naida un citu Dieva bērnu pazemošanas pasargā mūs! No jebkāda veida sociālās netaisnības pasargā mūs! No starpnacionālām nesaskaņām pasargā mūs! No Dieva baušļu neievērošanas pasargā mūs! No tā, ka Dieva patiesība cilvēku sirdīs tiek nomākta, pasargā mūs! No tā, ka zūd izpratne par labo un ļauno, pasargā mūs! No grēkiem pret Svēto Garu pasargā mūs! Pieņem, Kristus Māte, šo lūgumu, kuru cilvēki izsaka savās ciešanās un cerībās! Palīdzi mums Svētā Gara spēkā uzveikt grēkus visās to izpausmēs! Lai mūsu zemē atklājas Dieva žēlsirdīgās mīlestības spēks, lai tas aptur jebkādu ļaunumu! Lai Mīlestība pārveido cilvēku apziņu! Dieva Māte, tavai Bezvainīgajai Sirdij mēs uzticam savu zemi Latviju un ikvienu Latvijas cilvēku un lūdzam – ved mūs visus pie sava Dēla, mūsu Kunga Jēzus Kristus. Amen.”Mēs latvieši pat lūgties neprotam,tas tak ir tik vienkārši,kad vienkāršāk nevar būt!Tevs mūsu,kas esi debēsīs...Tas Kungs ir mūsu gans un patvērums,mums netrūks nenieka...Mūsu Kungam pieder zeme un viss...un uz Tevi Kungs mēs paceļam savas dvēseles...Kungs gādā mums taisnību...Māci mums Kungs,Tavu ceļu...Uzklausi mūsu skaļās lūgšanu balsis,kad mēs Tevi piesaucam,kad mēs paceļam savas rokas pret Tava nama Vissvētāko vietu....Slavēts lai ir tas Kungs,jo Viņš uzklausījis mūsu lūgšanas balsis!āmen.
Ingars pievienojies: 24.07.2009 Komentāri: 71
Re: Ko māca?
13.08.2010 23:11
Pēdējo nedēļu laikā, pēc ilgstošā karstuma perioda, laika apstākļiem kļūstot nepatstāvīgākiem, arvien vairāk palielinās pērkona negaisu un spēcīgu vētru iespējamība. Lai tiktu samazināts nelaimes gadījumu risks, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests (VUGD) iesaka iedzīvotājiem negaisa laikā ievērot stingrāku piesardzību.
Svarīgākie ieteikumi, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem:
•Meklējot patvērumu no zibens, vislabākā aizsardzība ir ēka ar labu zibens novadīšanas sistēmu.
•Centies bez īpašas nepieciešamības neiet ārpus telpām, aizver logus, durvis, dūmvadu aizvērtņus.
•Parūpējies, lai telpās nebūtu caurvēja.
•Telpās uzturies pēc iespējas tālāk no elektroinstalācijām, antenām, logiem, durvīm! Mēģini atrasties tālāk no ēkas ārējās sienas, ja laukā pie tās aug koks. Ja zibens trāpīs kokā, daļa no lādiņa var tikt novadīta uz ēku.
•Atvieno radio un televizoru no elektriskā tīkla, neizmanto sadzīves elektrotehniku un tālruni.
•Sevišķi bīstams zibens ir klajā laukā. Atrodi ēku, kur patverties!. Ja nav iespējams patverties ēkā, neizmanto nelielus šķūņus vai atsevišķi augošus kokus.
•Nekādā gadījumā nemeklē patvērumu no pērkona negaisa zem lieliem kokiem - tas ir bīstamo ne tikai zibens trāpījuma gadījumā, bet arī tādēļ, ka pērkona negaisa radītās vēja brāzmas var šos kokus nolauzt! Labāk patverties nelielu koku un krūmu pudurī, izvairīties no atklātām, klajām vietām.
•Atceries, ka pērkona negaisa laikā nedrīkst atrasties uz ezera vai citas ūdenskrātuves, peldēties, makšķerēt zivis. Nepieciešams attālināties no ūdenskrātuves drošā attālumā. Ja atrodies uz ūdens vai ūdenī (sevišķi bīstami peldēt vai nirt, jo ūdens ļoti labi vada elektrību!) - nekavējoties dodies krastā.
•Ja brauc ar laivu un izkļūšana krastā nav iespējama, ieteicams notupties laivas centrā maksimāli tuvu laivas dibenam, izvairīties no saskares ar ūdeni un laivas metāla daļām.
•Ja brauc ar velosipēdu, apstājies un nepaliec saskarē ar to....
Sahra pievienojies: 14.08.2009 Komentāri: 14
Re: Ko māca?
21.08.2010 11:15
MZGD, Tu mani pārsteidzi ar sniegto informāciju!
Rafaels pievienojies: 07.07.2009 Komentāri: 23
Re: Ko māca?
11.10.2010 15:13
Stankevičs, tieši neatbildot, vai katoļu baznīca Latvijā līdz šim nav piesegusi pedofilijas gadījumus, vien uzsvēris - ja atklāsies jauna informācija par pedofiliem katoļu priesteru vidū, baznīca bez žēlastības tikšot iztīrīta "no mēsliem".
Avīze arī norāda - nākamais arhibīskaps ir gatavs mainīt sarunas formu, bet ne saturu, par ko liecina arī viņa attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem. Viņš atzīst, ka "homoseksuālisms kā tendence ir objektīva realitāte, kura ir sastopama cilvēkos un kuras iemesli ir pieredze, kas tikusi uzspiesta konkrētam cilvēkam. Par šo tendenci viņš nav atbildīgs, tā nav viņa vaina, ka viņam bijusi slima ģimene, māte diktatore, kas ieaudzinājusi riebumu pret sievietēm. Tur nav morālas vainas". Tomēr, ja cilvēks sāk īstenot šo tendenci, tā ir novirze no dabiskās lietu kārtības, un tur saskatāma morāla vaina jeb grēks. Pamatojot savu viedokli, Stankevičs piesaucis arī pētījumus ASV, kuros esot pierādīts, ka luterāņu garīdznieku vidū pedofilu un homoseksuālistu esot vairāk, tāpat ievērojami vairāk pedofilu esot sporta treneru vidū. Tādēļ apgalvot, ka šo problēmu iemesls ir celibāts, neesot zinātniski, teica Z.Stankevičs.
Egils pievienojies: 17.07.2009 Komentāri: 18
Re: Ko māca?
11.10.2010 18:00
Ja mēs dzīvojam Garā, tad arī piemērosimies Garam! (Gal 5, 25)
Ar Dzīvības Garu, avotu, kas verd mūžīgajai dzīvei, (Jņ 4, 14) Tēvs dāvā dzīvību cilvēkiem, kas ir miruši savu grēku dēļ, lai vēlāk Kristū augšāmceltu viņu mirstīgo miesu. (sal. Rom 8, 11) Gars mājo Baznīcā un ticīgo sirdī kā templī (1 Kor 3, 16) – tur Gars lūdzas un sniedz liecību, ka viņi ir Dieva pieņemtie bērni. (Gal 4, 6) Gars vada Baznīcu visā patiesībā, dara to vienotu komūnijā un kalpošanā, Viņš Baznīcu būvē un rāda tai ceļu ar savām dažādajām hierarhiskajām un harizmātiskajām dāvanām un apvelta to ar saviem augļiem. Ar Evaņģēlija spēku Viņš uztur Baznīcas jaunību, Viņš to nemitīgi atjauno un vada uz pilnīgu vienotību ar viņas Līgavaini. Jo Gars un Līgava saka Kungam Jēzum: “Nāc!” (Atkl 22, 17) Kopība, ko veido ticīgie, kas saņēmuši Svētā Gara svaidījumu, nevar kļūdīties ticībā. Tā pauž šo ārkārtējo dāvanu ar pārdabisko ticības izjūtu, kas piemīt visai tautai, kad “no bīskapiem līdz ikvienam ticīgajam lajam” (sv. Augustīns) tā izsaka universālu piekrišanu ticības un morāles jomā. Patiešām, pateicoties šai ticības izjūtai, ko atmodina un uztur Patiesības Gars, Dieva tauta, kas uzticīgi ļauj, lai Baznīcas maģistērijs to vada, vairs nesaņem cilvēku vārdu, bet gan patiešām saņem paša Dieva Vārdu (1 Tes 2, 13). Tā cieši pievienojas ticībai, kas reiz uzticēta svētajiem (Jūd 1, 3), to padziļina ar saviem taisnīgajiem spriedumiem un vēl pilnīgāk īsteno. Svētais Gars neaprobežojas vienīgi ar to, ka svētdara, vada un apbalvo tikumiem Dieva tautu ar sakramentu un kalpojumu starpniecību; Viņš sniedz savas dāvanas ikvienam saskaņā ar savu gribu (sal. 1 Kor 12, 11). Visu aicinājumu ticīgajiem Viņš dala īpašas žēlastības, kas dāvā spēju un gatavību pildīt dažādus pienākumus un kalpojumus, kuri ir derīgi Baznīcas atjaunotnei un attīstībai, kā ir rakstīts: “Ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.” (1 Kor 12, 7)
Anton Pavlovič pievienojies: 18.03.2010 Komentāri: 29
Re: Ko māca?
13.10.2010 19:33
Līvi Dzimtā valoda
XXXX pievienojies: 09.07.2011 Komentāri: 47
Re: Ko māca?
13.11.2011 20:25
Par katru dievlūdzēju, protams, varam tikai priecāties un Dievam no sirds pateikties, taču vienlaikus gluži nevilšus rodas jautājums: kas tieši šajā svētku dienā dievnamam piesaista lielāku ticīgo pulku nekā parastās liturģiskā gada svētdienās? Kas mudina arī mazliet kūtrākus baznīcā gājējus vēsā un drēgnā vēla rudens rītā posties ceļā, doties laukā no siltas un omulīgas ģimenes mājas un, mērojot lielāku vai mazāku ceļa gabalu, laicīgi kāpt pāri pār baznīcas slieksni un ieņemt savu vietu dievnama askētiski cieto solu rindās? Šodien taču nav ne Ziemassvētki, ne Lieldienas, nav arī Vasarsvētki vai Dievmaizes svētki, dienas, kad ne tikai katrs daudzmaz apzinīgs kristietis savā sirdsapziņā atceras par pirmo baznīcas bausli, bet kad uz baznīcu atnāk arī tā kristiešu auditorija, kas saikni ar baznīcu drīzāk uztur, pateicoties kādam šķietami otršķirīgam iemeslam, piemēram, emocionāli jeb sentimentāli niansētai gribas izvēlei (vēlmei piedalīties kopš bērnības iemīļotajos svētku dievkalpojumu ritos) vai arī kulturālās (latgaliskās, suitiskās) identitātes apziņai.
Varbūt jūs teiksiet, ka šajos svētkos ticīgos mobilizē svētīgas piemiņas pāvesta Pija XI (1922–1939) dievlūdzējiem apsolītās atlaidas? Bez šaubām, apzinīgs katolis nekad nekavēsies izmantot iespēju saņemt kādu papildu balvu no Kristus līgavai, Baznīcai, piešķirtā žēlastību pūra. Atlaidu dievkalpojumu un labo darbu prakse ir brīnišķīgs instruments, lai palīdzētu ticīgajiem atgriezties žēlastības stāvoklī, proti, steigties nožēlot un izsūdzēt grēkus, baudīt sakramentus un apņemties ar Dieva palīgu dzīvot kristieša cienīgu dzīvi. Tāpēc Kristus, Karaļa, svētkiem 1925. Jubilejas gadā pāvests Pijs XI izsludināja jo bagātīgas atlaidas. Bet tikpat labi varam teikt, ka apzinīgs kristietis, kam ir skaidrs priekšstats, kā funkcionē gadsimtos pārbaudītā atlaidu prakse, apmeklēs dievnamu ne tikai lielajos svētkos kā šodien, bet katrā jaunā liturģiskā gada svētdienā.
Varbūt šajos svētkos mūs vairāk uzrunā skanīgais svētku nosaukums – Kristus, Karaļa, svētki? Ja piesaistes elements attiektos uz apzīmējumu “karalis”, tad noteikti baznīcēnu vidū lielākā daļa būtu mazas, jūsmīgas meitenes, kas no savām vietām dievnama pirmajā solā uz visām pusēm grozītu cirtainās un bižainās galvas, lūkojot, pa kurām durvīm – vai no sakristejas vai ērģeļu luktas – baznīcā ienāks gaidītais pasaku ķēniņš. Vecākiem pa ceļam uz baznīcu būtu jāatbild uz jautājumiem, vai šis karalis būs tikpat viegli izkrāsojams kā princis no bilžu grāmatas par Sniegbaltīti un 7 rūķīšiem. Varbūt Kristus, Karaļa, svētkos altāra priekšā prožektoru gaismā laistīsies Pelnrušķītes kristāla kurpīte? – bērnu fantāzija uzbur saistošu ainu, kā Mises kulminācijā uz balta zirga baznīcā iejās stalts karaļdēls un, draudzei gavilējot, atradīs kristāla kurpīti vai vismaz par ķirbi pārvērsto rotaļu karieti.
Ja gadījumā Kristus, Karaļa, svētkos jāuzklausa šādi vai līdzīgi prātojumi, lūdzu, neapmulstiet, mīļie vecāki! Arī mūsu Svētais tēvs pāvests Benedikts XVI savā šovasar latviskotajā intervijā “Pasaules gaisma” prot asprātīgi apspēlēt karaļnama tēmu, nopietnas sarunas laikā pieminot vairākus simtus pudeļu ar Jordānas upes ūdeni, ko viņam Svētās zemes apmeklējuma laikā uzdāvinājis Jordānijas karalis (“Pasaules gaisma”, Rīga: Pētergailis, 2011, 141). Bērnu nevainīgā svētcere Kristus, Karaļa, svētkos par karali, kas liekas tikko izkāpis no Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnaviņām”, vai princi, kas tūliņ atmodinās Ērkšķrozīti, ir pateicīgs materiāls, lai izvērstu katehēzi par pasaules atpestīšanu. Jums jāpaskaidro, ka Kristus patiešām ir Karalis un Karaļa Dēls. Grēka dēļ ērkšķiem un dadžiem klātā pasaule pirms divtūkstoš gadiem neko labāku par ērkšķu kroni neprata pasniegt vienīgā patiesā Valdnieka – mūsu Radītāja – viendzimušajam Dēlam. “Bet vai tā rīkoties ir cienīgi un pateicīgi?” varam pārjautāt saviem improvizētās svētdienas skolas bērniem. Veiksmīga saruna pie baznīcas durvīm, un nešaubīsimies, ka bērniem šīs svētku dienas pozitīvais lādiņš pārsniegs zināmo vilšanos, ieraugot, ka šodien svētnīcā vienīgā zelta drānās tērptā persona ir nevis gaidītais ķēniņš, bet gan mūsu pašu draudzes prāvests, kas saskaņā ar liturģiskajiem priekšrakstiem uzvilcis zelta krāsas Mises drēbes, proti, izrakstītu albu un brokāta ornātu.
Bet kā Kristus, Karaļa, svētku dienas raksturs atklājas pieaugušajiem, kas lielā daļā mūsu Eiropas pārspriež valsts un ministru prezidentu īslaicīgo politisko karjeru, savukārt uz mūža kalpošanu svaidītos kristīgās pasaules karaļus un karalienes uztver drīzāk kā mītiskās pasaku valsts krāšņu atribūtu? Ne politiskās, bet bībeliski reliģiskās prioritātes dara mīļus un populārus mums šos svētkus! Mums būtu ieteicams pāršķirstīt tās Bībeles lappuses, kas runā par valdnieku izvēli, par Vecajā Derībā Tiesnešu grāmatā uzsvērto vienīgā Dieva un mūsu vienīgā Valdnieka varenības apziņu (Ties 8, 23). Ķēniņš Dāvids visā savā karaliskajā godībā lepojās, ka Dieva priekšā viņš ir tikai savas tautas pazemīgs kalps. Katoliskās Portugāles karaļi pēc šī bībeliskā parauga savu valdnieka kroni atvēlēja Dievam un Dievmātei, kura pēc 1910. gada katoļiem nelabvēlīgā politiskā apvērsuma šajā valstī nevilcinājās 1917. gadā Fatimā atklāt savu majestāti. Visiem, kam šajā pasaulē uzticēta vara un atbildība, ātrāk vai vēlāk nākas dot norēķinu Cilvēka Dēlam, kurš valda savā godības tronī (Mt 25, 31). Šī doma ir biedējoša, bet vienlaikus tīkama. Jau minētais ķēniņš Dāvids, būdams izvēles priekšā, atzina, ka labāk ir krist Dieva, nevis cilvēku rokās (sal. 2 Sam 24, 14). Spontāni, sirds dziļumos to apjauš katrs Dieva cilvēks un Kristus, Karaļa, svētkos nevilcinās nākt uz baznīcu, lai apliecinātu savu uzticību Visaugstā majestātei.
Šodien svētku dievkalpojumā pēc pirmā lasījuma atkārtojam brīnišķīgā 23. psalma refrēnu: “Kungs mani vada, man nekā netrūkst.” Jā, šobrīd Kristus ir mūsu Labais Gans, Viņš soļo kopā ar mums te pa radīšanas laika vēstures zāļainajām ganībām, te cauri nāves ēnas ielejai. Viņš ir pastiepis mums savu maigo, bet vienlaikus spēcīgo un neuzvaramo roku. Atsauksimies! Ieliksim savu plaukstu Viņa siltajā plaukstā. Būs vieglāka gaita. Laiku beigās, kad saplūdīs kopā Pestīšanas, Baznīcas un cilvēces vēsture, Kristus atgriezīsies savā diženumā un visi eņģeļi kopā ar Viņu, un Viņš apsēdīsies savā godības tronī, un Viņa priekšā tiks sapulcinātas visas tautas (Mt 25, 31). Viņa priekšā stāvēsim arī tu un es. No sirds novēlu, lai, pateicoties arī mūsu šīsdienas kopīgajām pārdomām Kristus, Karaļa, svētkos, mēs katrā jaunā žēlastības dienā būtu izdarījuši pareizo izvēli un tad, laiku beigās, godības tronī sēdošā Karaļa vaigā varētu atpazīt mūsu Labā Gana smaidu. man patiik,jauks raksts,jauku visiem dziivi muusu Kungaa Kristuu...
Anton Paulich,man ari patik Livi Dzimtaa valoda...ari shis raksts
Brāli, nebaidies! Es zinu, ka ticēt ir grūti, taču varu apliecināt, ka neticēt ir vēl grūtāk. Centies iemantot bērna sirdi un bērna acis, tad tev izdosies vieglāk. Pievērs uzmanību lietām, lasi tajās: nebaidies zaudēt laiku, ilgi staigājot gar jūru vai mikroskopā vērojot bezgalīgi mazā harmonisko struktūru! Apjausma par Dievu, ticība Viņam dzimst tieši te – šajā tev priekšā esošajā zīmē. Ne jau velti, ne nejaušības pēc tu uz to raugies. Nedomā, ka tikai tu redzi apkārtējās lietas – mēģini noticēt, ka arī tās redz tevi! Dievs raugās uz tevi caur visām gaismām pilsētā, pa kuru tu vakaros staigā, no mākoņiem, kas kā ganāmpulks barā slīd tev virs galvas. Dievs tevi apskauj ar vēju, kas jauc matus, un ar pirmajiem saules stariem rītos Viņš tevi noskūpsta. Tevi skarošas Dieva rokas var būt ikdienas darbarīki, un Viņa sveiciens – vilciena svilpe, kad tas pazūd viaduktā tavas mājas tuvumā. Ja vēlies, lai visapkārt esošās radības zīmes nenovērstu tavu uzmanību, piepildi tās ar Dieva klātbūtni, un tās tev stāstīs par Viņu. Ja vēlies, lai ielas, pa kurām tu ikdienā staigā, kļūst par tava ideālā klostera gaiteņiem, domā par tām Dieva klātbūtnes gaismā! Darbs vairs nebūs no lūgšanas atsvešināts pienākums, ja to veiksi kā paklausības aktu Viņa teiktajam: “Vaiga sviedros tev būs maizi ēst!” (Rad 3, 19) Cilvēki ar savām nebeidzamajām pretrunām vairs nenovērsīs tavu uzmanību, ja mēģināsi uz viņiem raudzīties tā, kā to darīja Jēzus, un jūtot pret viņiem to, ko juta Viņš, kad sacīja: “Man ir žēl šī pūļa.” Dieva klātbūtne, kas pie tevis nonāk caur zīmēm, tavu dzīves vidi pārvērtīs par ideālu svētnīcu, kurā tu varēsi pielūgt Dievu Garā un patiesībā (Jņ 4, 24). Un vai var būt vēl dzīvāks tuksnesis par tavējo, ja pats Dzīvais tajā mājo?
Karlo Kareto
XXXX pievienojies: 09.07.2011 Komentāri: 47
Re: Ko māca?
07.12.2011 18:18
Kādu Kungs tevi gribēja, tādu Viņš tevi izvēlējās. Viņam nav šķēršļu, lai ieietu pie tevis, un nevar būt citādi, jo Kungs taču ir solījis, ka nāks. Tādēļ apskauj Viņu, ko esi meklējis, tuvojies Viņam, un tu saņemsi Kunga gaismu! Aizkavē Viņu, lūdz, lai Viņš neaiziet, lai neattālinās! Tiešām, Dieva vārdi traucas ātri: tie neļauj sevi satvert nevīžībā vai pieminēt laiskumā. Lai tava dvēsele pēc Viņa aicinājuma steidzas Tam pretī, lai neatlaidīgi turpina Viņa dievišķo vārdu atklāto ceļu, jo šie vārdi traucas ātri. Tas, kas meklē Kristu, tas, kas atrod Kristu, varēs teikt: “Es viņu satvēru un vairs neatlaidīšu; es viņu ievedīšu savas mātes istabā, tās istabā, kura mani ir ieņēmusi.” (Dz 3, 4) Kas gan cits ir tavas mātes mājas un viņas istaba, ja ne tava visdziļākā būtība? Sargā šo māju, šķīstī to, kas tajā ir visdārgākais. Un, kad tavai mājai vairs nebūs ne traipa, tā pacelsies kā garīga mājvieta, kā svētnīca, nostiprināta uz stūrakmens, un Svētais Gars mājos tajā. To, kas meklē Kristu, to, kas Viņu pielūdz, Kungs nekad nepametīs. Tieši otrādi, Viņš bieži to apmeklēs, jo Viņš ir ar mums līdz pasaules beigām. Svētais Ambrozijs
XXXX pievienojies: 09.07.2011 Komentāri: 47
Re: Ko māca?
27.12.2011 23:44
Dievs, kas ir mīlestība un kas ir radījis cilvēku mīlestības dēļ, ir aicinājis viņu mīlēt. Radot vīrieti un sievieti, Dievs tos laulībā ir aicinājis uz ciešu dzīvības un mīlestības komūniju savā starpā; tāpēc viņi vairs nav divi, bet ir viens vesels.” (KBK, Compendium, Nr. 337) Tāda ir patiesība, ko Baznīca nenogurstoši sludina pasaulei. Mans mīļais priekšgājējs Jānis Pāvils II apliecināja, ka “cilvēks ir kļuvis par Dievaattēlu un līdzību (Rad 1, 27) ne tikai pats sava cilvēciskuma dēļ, bet arī tās personu komūnijas dēļ, ko jau kopš sākuma veido vīrietis un sieviete. Cilvēks vairāk kļūst par Dieva attēlu komūnijas brīdī nekā vientulības brīdī”. Ģimene ir starpniekinstitūcija starp indivīdu un sabiedrību, un nekas nespēj to pilnīgi aizstāt. Tās pamatā ir dziļas starppersonu attiecības starp laulātajiem, un šīs attiecības balsta savstarpējā mīlestība un sapratne. Lai tas būtu iespējams, laulātie saņem bagātīgo Dieva palīdzību Laulības sakramentā, kas ietver arī patiesu aicinājumu uz svētumu. Kaut laulāto bērni vairāk būtu liecinieki vecāku harmonijas un mīlestības brīžiem nekā tādiem mirkļiem, kuros starp tiem valda nesaprašanās un attālināšanās, jo mīlestība starp tēvu un māti dāvā bērniem lielu drošību un māca viņiem uzticīgas un ilgstošas mīlestības skaistumu. Ģimene ir tautām nepieciešams dārgums, neaizstājams sabiedrības pamats un liela bagātība laulātajiem visa mūža garumā. Tas ir ne ar ko neaizvietojams dārgums bērniem, kuriem ir jābūt mīlestības auglim, savu vecāku pilnīgas un dāsnas sevis atdošanas auglim. Un tā ir visu atbildība – pasludināt visaptverošo patiesību par laulībā balstītu ģimeni kā mājas Baznīcu un dzīvības svētnīcu. Pāvests Benedikts XVI
XXXX pievienojies: 09.07.2011 Komentāri: 47
Re: Ko māca?
05.03.2012 14:03
Tur, kur runa ir par bērnišķīgu ticību un par eņģeļiem, Kungs pabeidz ar briesmīgiem draudiem sacīdams: “Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz Mani, tam būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinātu jūras dziļumā…” (Mt.18:6)
Un šeit vēl kāds nopietns brīdinājums: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt, jo Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu.“ (Mt.18:10)
Šie bērni – un mēs tagad varam mierīgi sacīt: mēs visi, kas ticam uz Jēzu Kristu, atrodamies īpašā mūsu Kunga aizsardzībā. Jā, Viņš pat uzsver: “Un, kas uzņem tādu bērnu Manā Vārdā, tas uzņem Mani”. Tātad: Kas tic uz Kristu, tas nav kristietis tikai vārda pēc, bet gan ir viss cieši saistīts ar Kristu, tas pieder pie Viņa un Kristus pieder mums. Par to Vēstulē efeziešiem trīs septiņpadsmit sacīts: “…un lai Kristus, jums ticību turot, mājotu jūsu sirdīs, un jūs iesakņotos un stipri stāvētu mīlestībā”. Varbūt daži no jums zina Lutera teiciens, kas ir Lutera Akadēmijas moto: “Ticībā Kristus ir klātesošs”. Kristībā būt saistītam ar Kristu nozīmē arī: “Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā. Jo mēs saprotam, ka mūsu vecais cilvēks ticis līdzi krustā sists, lai tiktu iznīcināta grēkam pakļautā miesa un lai mēs vairs nekalpotu grēkam.” (Rom.6:5-6)
Šajā gluži ciešā saistībā ar Dievu par eņģeļiem sava vieta un savs uzdevums priekš mums ir formulēts Vēstulē ebrejiem (1:14): eņģeļi ir “…kalpotāji gari, izsūtāmi kalpošanai to labā, kam jāmanto pestīšana”.
Par eņģeļiem var runāt ļoti daudz, un tie gleznās attēloti kā figūras, lielākoties baltā tērpā un ar spārniem. Bībelē tie gan ne vienmēr aprakstīti kā būtnes ar spārniem. Spārni drīzāk ir norāde uz to, ka šos Dieva kalpotājus nesaista zemes pievilkšanas spēks, bet gan, ka tie sasaista Debesis un zemi, Dievu un cilvēkus. Tāpēc mēs arī vēlāk, pie Vakarēdiena, piebalsosim eņģeļu slavināšanas dziesmai, dziedādami “Svēts ir, svēts ir, svēts ir tas Kungs! Un debess un zeme ir pilna Viņa godības…”
Tāpēc mums arī šajā baznīcā eņģeļi ir acu priekšā. Palūkosim tagad vēlreiz uz šo eņģeli virs kanceles, kurā es stāvu: Šim eņģelim ir spārni, un viņš tur krusta zizli, ar kuru viņš mūs vada. Apakš kanceles jumtiņa ir balodis, Svētā Gara zīme. Tā ir redzama zīme tam, kā Dieva vārda sprediķis nāk pie mums caur eņģeļiem, apustuļiem un mācītājiem. Tādā veidā pie mums nāk Dievs, un mēs topam vesti ceļā pie Dieva.
Eņģeļi nav Dievs, tāpēc tie arī netiek pielūgti kā Dievs. Bet arī mums jālūdz eņģeļu klātbūtne un aizsardzība, kā tas notiek Mārtiņa Lutera Rīta un Vakara lūgšanās: “Tavs svētais eņģelis lai stāv man klāt, lai ļaunajam ienaidniekam nebūtu varas pār mani…” Un tā lūdzot pabeigsim šo svētrunu ar dziesmas pantu no mūsu Dziesmu grāmatas (343:3):
