"Es nelielīšos, jo man nav nekādu cūciņu, gotiņu vai saimniecības. Šajā ziņā Latvijā ir ļoti daudz "uzņēmīgāku" par mani priesteru - lauksaimnieku, mūziķu, sportistu, zinātnieku, vēsturnieku, amatnieku, celtnieku, pedagogu, modes un kultūras pazinēju, šoferu-profesionāļu utt. Es nesaku, ka visas šīs aktivitātes būtu sliktas, taču, manuprāt, priesterim būtu jāatstāj līdzīgas aizraušanās vaļas prieka līmenī, lai tās nesāktu dominēt viņa ikdienā. Vienkārši gribu akcentēt, ka daudz kas ir atkarīgs arī no paša priestera, no viņa vēlmes darboties. Bet varbūt arī nebūtu tik slikti, ja priesteri vairāk pievērstos savu tiešo pienākumu pildīšanai? Mums taču ir tik cēls aicinājums! Runājot ar pašreizējā Jelgavas diecēzes bīskapa Edvarda Pavlovska vārdiem, kurus savā laikā viņš izteica manā primīcijas Svētajā Misē: "Būt par priesteri - tas taču ir tik brīnišķīgi!" Ja vispār nav ko darīt, tad studē, lasi, raksti, piemēram, "Mieram tuvu" un līdzīgiem izdevumiem, kas nereti žēlojas par sprediķotāju trūkumu, vai arī gatavo sprediķi nākamajai svētdienai, svētkiem. Man, tāpat kā arī daudziem citiem priesteriem, ir tāds ieradums, ka pat darbadienās, kad uz dievkalpojumiem parasti atnāk tikai dažas kundzes, vienalga sagatavoju un pasaku kaut divu minūšu garu "sprediķi". Tad dodu tādu uzdevumu: ejiet un pastāstiet, ko priesteris dievkalpojumā teica, nevis pļāpājiet bez jēgas! Cik tas darbojas vai nedarbojas, nezinu, bet pats esmu uzticīgs šim ieradumam jau astoto priesterības gadu. Priestera ikdiena mazā draudzē ir identiska tā ikdienai lielā draudzē! Draudzes lielumam nevajadzētu ietekmēt priestera aicinājuma piepildījumu. Ja tev ir daudz pienākumu - tev vairāk ir jālūdzas, lai visu paspētu; ja nav ko darīt - vienalga daudz ir jālūdzas, lai neizniekotu laiku. Dažreiz žēlojas: priesteris maz dara vai vispār neko nedara. Tad es vienmēr uzdodu jautājumu - bet cik priesteris ir pieprasīts jūsu draudzē, cik jūs izmantojat savas tiesības vērsties pie priestera ne tikai tad, kad vajag nokristīt bērnu vai aiziet pie slimnieka? Vai jūs nākat pie viņa pēc padoma? Vai jūs nākat kopā palūgties? Viņš taču ir priesteris, viņa rezidence ir tajā draudzē, kurā viņu ir nozīmējis bīskaps, un priesteris ir gatavs, lai pie viņa nemitīgi nāktu tauta. Viņš par to neņem nevienu santīmu, un labums ir gan pašam dvēseļu ganam, jo viņš jūtas vajadzīgs un auglīgāk īsteno savu aicinājumu, gan visiem tiem, kas vēršas pie priestera ar atvērtu dvēseli. Pat ja kādā draudzē paliktu tikai viens cilvēks, arī tad priesterim būtu ko darīt!" Priesteris Mihails Sivickis. Raksts "Franča Trasuna lietas pētnieks", kas publicēts "Katoļu kalendārā 2013".
Svētīgi vārdi. Laikam jāapsver doma pārcelties uz Andrupeni... :) Bet tādiem kā es, kuri tur nedzīvo, jautāšu: vai piekrītat šī priestera vārdiem? Ko priesteris dara un nedara jūsu draudzē? Ko jūs sagaidāt vairāk vai mazāk? Vai jūsu priesteris ir no sirds atvērts, komunikabls - tāds, pie kura var droši aiziet un kārtīgi izrunāties? Neviens nav perfekts, tomēr kāds, jūsuprāt, ir ideāls priesteris?
