Šorīt es vēlētos gluži tāpat kā vakar ilgi pastaigāties pa piekrasti, kur vakar neviļus tiku aizvadījis visu dienu. Grūta ir cilvēku dzīve, Kungs. Eņģeļiem bija citas iespējas, un daži no viņiem tapa - tu jau zini, par ko. Šī zeme nav domāta mums. Pat tad, ja tā nebūtu tāda, mēs droši vien vēlētos citu zemi, iespējams, to, uz kuras mēs mītam pašlaik. Vai tev, mans Kungs, nešķiet, ka mums ir pārāk daudz roku, pārāk daudz dienu, pārāk daudz likstu? Vai tad tik daudz ir nepieciešams, lai piedzimtu un nomirtu? Mēs tik bieži alojamies... (Kā jūdi, kas nozvērējās neēst un nedzert, iekams nenokaus Pāvilu, un tik un tā neturēja savu vārdu.) Grūta ir dzīve, grūta ir arī nāve. Reizēm gan visi cilvēki vai gandrīz visi vienojas un rīko milzu gājienus. Taču nekas viņus nespēj atsvabināt no nāves lielās vientulības, no tā, ka ikvienam no mums ir jānomirst pašam. Mums visiem ir bijis gan tēvs, gan arī māte, taču neviens no mums - cik man zināms - nav atnācis no Salemas. _________________ Melhisedeks - Salemas pilsētas ķēniņš un virspriesteris, dedzīgs Jahves piekritējs.
Naktī koridorā ir kāda vieta, kurā nejaušs mirdzums liek atcerēties jāņtārpiņu. Noliecos to pacelt - un mana ēna to izdzēš. Tad es pieceļos: jau vairs nepūlēdamies uzzināt, kas ir šis mirdzums vai no kā tas atstarojas. Taču tai vietā joprojām nezūd nemiers; un pēc ilgāka brīža, pat neapzinādamies patieso iemeslu, es atkal atgriežos šai koridorā, meklēdams gaismu, kura jau vairs nepastāv.
Kungs atsvabini jel mūs no dzidruma bīstamās spēles Mūsu dvēseles jūras dzelmē vairs nav nedz koraļļu nedz pērļu zvejnieku Vienīgi nosmacis sapnis Un mēs nezinām īsti kas ir sapņi Klusi pavadoņi dobja dziesma Kura kādu dienu pēkšņi uzpeld Nedienu gludajā milzu iekšpagalmā
/Sofija de Mellu Breinera Andresena (Sophia de Mello Breyner Andresen)/
Skaņas gaismā. Klosteri, pārdabiski torņi, kas plūstoši trīs gaisā. Kā gan? Ja reiz vizlas paisums, augsti ūdeņu bloki, bezskanīgi viz.
Visa šī arhitektūra, gauss sitiens, paiet garām virs skanīgiem pakalniem, ar savām aprisēm kustīgām mirdzēdama. Pamirst zvaigznes, kad iestājas nakts; tiek iesistas citas sudraba naglas ārpus redzamās debess.
Skaņas jau bez gaismas. Gani noliek malā savas okarīnas, dzer; starp tukšiem pakalniem aukstums, kazu tesmeņos sakupināts. ________ Okarīna - neliels mūzikas instruments no māla vai porcelāna, pēc skaņas atgādina flautu.
Daži izteikumi par putniem un kokiem, kurus dzejnieks pabeidz ar atsauci uz sirdi
Putni piedzimst koku galotnēs Koki kurus es redzu augļu vietā nes putnus Putni ir koku paši dzīvākie augļi Putni sākas tur kur beidzas koki Putni liek kokiem dziedāt Atlaižoties putniem koki sakuplo sakustas atstāj augu valsti lai pārietu dzīvnieku valstī Kā putni lapas nogulstas uz zemes kad rudens blāvi nolaižas pāri laukiem Es pat teiktu ka putni izstaro no kokiem taču atstāju šo izteiksmes veidu prozaiķiem tas ir pārāk sarežģīts un dzejā labi neiederas un pagaidām vēl nav nošķirts no filosofijas Es mīlu kokus īpaši tos kas nes putnus Kurš gan ir tas kas tos sakar zaros? Kam gan pieder tā roka kurai nav skaita? Es paeju garām un mana sirds pārmainās
*Tuvojas: persiešu teksts šeit burtiski tulkojams ar vārdu "parādījies" ("Mīļotais parādījies", "pavasara smarža parādījusies" utt.). *Paģiru mākts: sajūsma un aizgrābtība, ko izjutis, vīnu dzerot, izzudusi, jūtas tukšs, ilgojas vēl vīna. *Mēness: persiešu literatūrā - skaistuma metafora.