Bijušās dziednieces-ekstrasenses (Taurkalnes) Daces Saulītes liecība.
11.04.2021 17:44
Grāmata “Neatdod zvēram savu ūbeles dvēseli” (izdota 2003. g.). Bijušās latviešu dziednieces-ekstrasenses (Taurkalnes) Daces Saulītes liecība.
Dzīves vētrās rakstīti memuāri.
Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca atzīdamies un izstāstīdami savus darbus. Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoši sudraba gabalu (denāriju - denārijs ir strādnieka 1 dienas alga). (Apd 19,18-19).
Nu jau pagājuši divpadsmit gadi, kopš esmu novērsusies no šīm lietām, bet savā laikā biju viena no populārākajiem ekstrasensiem un parapsihologiem Latvijā.
Esmu nākusi no luterāņu ģimenes, kurā ar ticības lietām bija diezgan vāji, mani vecāki un vecvecāki tikai tīri teorētiski bija luterāņi. Tā kā esmu dzimusi Hruščova laikā, tā arī paliku nekristīta. Tēvs man reiz iemācīja lūgšanu “Tēvs mūsu”, bērnībā es to reizēm lūdzu, un šī lūgšana piepildīja manu dvēseli ar prieku. Bet, laikam ritot, šī sīkā ticības dzirkstelīte apdzisa. Laikā, kad biju ģeoloģijas studente Viļņas Valsts universitātē Lietuvā, mani šokēja tas, ka baznīcās (kuras apmeklēju tīri estētisku apsvērumu dēļ) vienmēr varēja sastapt bērnus un jauniešus, tai skaitā arī manus studiju biedrus. Reiz teicu savai kursa biedrenei lietuvietei: “Nekad nevarēju iedomāties, ka šeit ir tāda tumsonība, ka pat studenti tic Dievam.”
Ateistiskās propagandas ietekmē baznīca mums bija absolūti nepieņemama. Vienlaikus jutām milzīgu garīguma deficītu. Tajā vietā, kur dvēselē ir paredzēta vieta Dievam, mums bija vakuums.
1980. gadā Latvijā LPSR ZA Fizikas institūta paspārnē zinātņu kandidāts Jānis Dolacis sāka pulcināt rīkstniekus. Interese par “rokām netaustāmajām lietām” bija liela. Labi sāktā lieta drīz vien izvērsās par ko citu. Rīkstniecība atbīdījās otrajā plānā, pārsvaru sāka ņemt ekstrasensu lietas un parapsiholoģija. Daudzi no mums iekrita tā kā peles lamatās. Viss likās tik loģiski un zinātniski. Parapsiholoģija runāja ar mums pierastajā valodā. Es iesaistījos grupā, kuru vadīja LLA docents Solovjovs. Viņš mērīja mūsu bioenerģētiskos līmeņus, un sākumā tas man bija gluži necils. Pēc tam, kādā no nākošajām sanākšanām, izrādījās, ka man enerģija ir pieaugusi vairāk nekā piedesmit reižu. Toreiz mani maz satrauca, kas man ir pasniedzis šādu “dāvanu” un kāpēc. Pamazām sāku nodarboties ar okulto dziedniecību un ātri kļuvu par vienu no populārākajiem ekstrasensiem Latvijā. Cilvēki pie manis rindā pierakstījās trīs mēnešus uz priekšu. Man kļuva pieejama parapsiholoģiskā literatūra. Pavirši skatoties, šis kokteilis ar pseidozinātnisku glazūru nemaz nav slikts un māca tikai “labu”. Tikai pēc gadiem sapratu, ka šī absurdā reliģija bez Dieva virza cilvēku uz sava personīgā es pielūgšanu.
Sāku pievērsties teorijai, centos vairāk iepazīties ar citiem, kas darbojas dažādās okultisma nozarēs, lēnām tapa grāmata. Ekstrasensu vidū satiku daudz jaunu, interesantu paziņu, vairāki no viņiem kļuva mani draugi. Tādi bija Roberts un viņa sieva Inga – ļoti jauks un nesen luterāņu Mežaparka draudzē laulājies pāris, viņiem bija mazs puisītis. Roberts bija ekstrasenss un jogs. Tajā laikā biju bieža viešņa viņu mājās. Labs paziņa tajā laikā bija arī ekstrasenss Maldonis. Pie viņiem satiku daudz interesantu cilvēku, kuri nodarbojās ar okultajām lietām. Viņi bija jauki, zinātkāri, erudīti un ne ar ko neatšķīrās no citiem sava hobija entuziastiem.
Tad piedzima mana meitiņa. Bērns paņēma visu manu laiku, pavisam nedaudz varēju atlicināt savas grāmatas rakstīšanai. Ļoti reti mani apciemoja kāds no draugiem. Reiz atbrauca Maldoņa bijusī skolniece – gleznotāja Ināra. Viņa bija katoliete, un prombraucot aizmirsa (bet varbūt speciāli atstāja?) pie manis savu rožukroni un lūgšanu grāmatu. Kaut kā pamazām sāku skaitīt rožukroni. Man gan tas likās ārkārtīgi muļķīgi un bērnišķīgi naivi – vai tad tā – tik vienkārši var būt – mūsu Tēvs debesīs, Jaunava Marija un Jēzus Kristus. “Zinātniskās” parapsihologu teorijas manām “grieķiskajām” smadzenēm likās pieņemamākas.
Pienāca melnā – manas meitiņas nāves – diena. Steigā paspēju uzšķirt nonicinātajā lūgšanu grāmatā to vietu, kur bija runāts par kristību un par to, ka mazo pirms ātrās palīdzības atbraukšanas ir iespējams nokristīt. Tad pār mani sabruka viss pasaules smagums, likās, ka dvēsele sasala ledū. Atgrūdu man piedāvātās nervu zāles – nespēju pieņemt nekādu mākslīgu mierinājumu. Visas parapsihologu teorijas likās murgs. Dievs tobrīd man kļuva vienīgā realitāte. Pirms meitiņas nāves baznīca man bija tikai vieta, kur cilvēki nododas saviem jocīgajiem aizspriedumiem. Pēc tās man bija skaidrs, ka manam bērnam vienkārši ir nepieciešama kristīga apbedīšana. Dievs man vairs nebija “informācijas lauks”, “kosmiskā enerģija” vai kas tamlīdzīgs. Dievs tobrīd man bija persona - Ābrahama, Īzāka un Jēkaba Dievs.
Man bieži ir vaicāts – vai es nemeklēju mierinājumu ticībā Dievam. Nē, tā bija vienīgā, patiesā realitāte – viss pārējais šķita tik sīks un nenozīmīgs. Laikam šādas krīzes brīžos Svētā Gara gaisma kā zibens, kā atplaiksnījums izgaismo visus dvēseles stūrīšus, padzīdama no tās kā ēnas visu to, kas ikdienā liekas tik nozīmīgs – sīku cilvēciskās taisnības meklēšanu, intrigas, nesaskaņas, tieksmi pēc materiālās labklājības, baudkāri un citas drazas.
Tomēr pagāja vēl pusgads, kamēr sameklēju Ināru un lūdzu, lai viņa palīdz noorganizēt manas kristības. Šīs divpadsmit dienas līdz kristībām bija visdrausmīgākais laiks manā dzīvē – likās, ka mājās no visiem istabas stūriem lien laukā pekles mošķi, negulēju nevienu nakti. Man līdzās dega svētīta svece un es visu nakti skaitīju rožukroni. Nedaudz pagulēt izdevās tikai dienā. Mana visbiežāk lūgtā lūgšana bija šāda: “Kungs, tikai pasargā no elles, tikai izglāb no elles, tikai atļauj nodzīvot līdz Kristībai, tāpat arī citiem – tādiem pašiem nabagiem.” Braucieni uz katehēzes (ticības mācības) nodarbībām – tās bija aukstas šausmas – man likās, ka es līdz baznīcai nemūžam neaizbraukšu, ka autobuss iegāzīsies Daugavā vai zem manis sagrūs tilts. Tikai tad sāku palēnām saprast, cik dziļi esmu bijusi sātana varā.
Tomēr arklam pieķērusies, nejutu nekādu vēlēšanos skatīties atpakaļ. Kristības dienā smagais šausmu slogs novēlās no maniem pleciem. Sekoja vēl gadi, kamēr nemitīgi turot Dievu redzes lokā, izkļuvu no transformētās apziņas greizo spoguļu karaļvalsts. Meitenēm, kuras gāja kopā ar mani svētceļojumā uz Aglonu, bija no manis bail…
Vēlāk satiku kādu bijušo krišnaīti, kura bija pārcietusi apmēram to pašu. “Hare Krišna “, krišnaītu galvenā mantra, vienā no tulkojumiem nozīmē “melnā svētība”. Arī bijušais jogs, tagadējais pareizticīgo priesteris Jānis Kalniņš, bija pārcietis līdzīgas šausmas.
No visa tā ir arī savs labums – kad esi tik pamatīgi pārliecinājies par sātana baiso realitāti, praktiski neiespējami ir šaubīties par Dieva esamību. Pēc kristībām bija neticama vieguluma un brīvības sajūta. Gribējās satikt draugus un pastāstīt, kā man gājis, pārliecināt viņus, cik ļoti aplams ir tas, kam viņi nododas.
Maldoņa durvis bija slēgtas, telefons neatbildēja. Vēlāk uzzināju, ka Maldonis ir miris. Viņam bija tikai četrdesmit gadi. Miris bija arī docents Solovjovs.
Braucu pie Roberta. Durvis atvēra viņa sieva Inga. Viņas stāsts bija diezgan briesmīgs. Roberts bija kļuvis par parapsihologa Aleksandra Volkova skolnieku. Pamazām viņš aizvien vairāk sācis atgādināt zombiju – ar viņu bija iespējams runāt tikai par viņu skolotāju. Roberts visās malās stāstījis par sava skolotāja “varoņdarbiem”. Vilcienā kāda sieviete lūkojusies Volkovam pār plecu grāmatā, ko viņš tobrīd lasījis. Viņš devis viņai tādu enerģijas triecienu pa aci, ka sieviete iekliegusies un izskrējusi no vagona. Ingu tas viss šokējis, bet viņa tomēr centusies saglabāt laulību. Kādu dienu Roberts pārradies mājās kopā ar Volkovu, kurš palūkojies uz mazo puisīti un teicis: “Veltīts Dievam Ra.” Pēc visa tā Inga pateikusi Robertam, lai viņš iet uz visām četrām debess pusēm. Kādu laiku viņa bijusi ļoti pārbijusies, bet, par laimi, viss beidzies labi. Pēc tam Roberts ar Volkovu esot sastrīdējušies, un Roberts absolūti vairs neatstājot normāla cilvēka iespaidu. No Ingas dabūju dzirdēt, ka arī Raimonds un Ņina esot metuši pie malas visas ekstrasensu lietas, Raimonds mācoties luterāņu garīgajā seminārā, Ņina esot nopietni pievērsusies pareizticībai. Biju ļoti priecīga to dzirdot.
Vasarā satiku ekstrasensi Rasu. Biju priecīga viņu satikt, bet pēkšņi vairs nesapratu notiekošo – Rasa mani nikni atgrūda un prasīja, kad es viņai atdošot zelta gredzenus, kurus es viņai esot nozagusi. Skatījos uz viņu izbrīnījusies un teicu, ka man nav ne jausmas, ka viņai tādi bijuši un ka viņa taču zina, ka es nekad nevalkāju nekādas rotaslietas. Viņa izmeta savus argumentus – Aleksandrs Volkovs to esot teicis, Ēriks no Cēsīm un Uldis no Liepājas to esot redzējuši vīzijās, ka es viņai šos gredzenus esot nozagusi. Laikam tikai tad sāku aptvert, ka visas šīs gaišreģu vīzijas ir sātana darbs. Sāku nogurt no šiem reizē tukšajiem un saspringtajiem draugu skatieniem. Apsēstība – tas nebija tikai teorētisks jēdziens. Sāku pazīt simptomus un saprast, ka esmu bezspēcīga pret šiem spēkiem. Izsmelošāks ir krievu vārds “oderžim”. Viņi nebija pārliecināmi. Kaut kas turēja ciet viņu saprātu, uz viņiem neiedarbojās loģika. Pārbraukusi mājās, lapu pa lapai sadedzināju visus savai grāmatai savāktos materiālus, piezīmes, okulto literatūru un visai plašo buramvārdu kolekciju. Tīri intuitīvi biju rīkojusies pareizi, kā pēc tam izlasīju Apustuļu darbu 19. nodaļā. Arī Jānis Kalniņš bija rīkojies tāpat.
Pamazām konstatēju, ka visi mani draugi ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri ir pievērsušies kristietībai un novērsušies no okultisma, un tie, kuri ir garīgi un morāli nonākuši līdz tādai pakāpei, ka ar viņiem nav vairs iespējams normāli kontaktēties. Kad es ar viņiem iepazinos, tie bija jauki, simpātiski, līdzsvaroti cilvēki, lielākā daļa – ar labu izglītību, erudīciju un intelektu stipri virs vidējā, vairāki no viņiem bija sportisti. Dažu gadu laikā viņi bija pārvērtušies līdz nepazīšanai. Uz savas ādas pārliecinājos, cik bīstama ir okultās literatūras lasīšana. Mēģināju pievērst ticībai ufologu Jāni, stāstīju viņam par Dievu, Fatimas Dievmāti. Pēc dažām dienām viņš priecīgs atnesa man rakstu par Fatimas notikumiem, kur esot rakstīta “patiesība par Fatimu”. Tas, protams, bija no ufologu viedokļa.
Pēc šī raksta izlasīšanas atkal sekoja trīs negulētas naktis pie svētītas sveces ar rožukroni rokās. Tikko dzīva tiku uz baznīcu un pie grēksūddzes. Pēc tās šīs mokas beidzās uzreiz. Otrreiz iekritu pēc vairākiem gadiem, kad manās rokās nokļuva kāds okults laikraksts. Iegribējās palasīt, ar ko tad šie tagad uzdarbojas. Atkārtojās tas pats. Mācoties katehētikas institūtā, svētceļojumos satiku vairākus bijušos ekstrasensus. Uzreiz jutu prieku par katru no viņiem. Cik zinu, neviens no viņiem bijušajos neceļos vairs nav atgriezies.
Reiz Dvēseļu dienā (2. novembrī), runājot ar bijušo ekstrasensi Intu, kura arī bija pazinusi Maldoni, teicu, ka par nabaga Maldoni laikam gan nav vērts lūgt, jo viņš jau nu gan laikam ir pazudis. Atcerējos, ka viņš uz Kristu skatījās kā uz vienu no cilvēces lielākajiem magiem, turklāt neveiksminieku. Viņš arī mēdza diezgan nicinoši izteikties par ticīgajiem. Inta teica, ka viņa gan tā nedomājot, jo Maldonis esot pēc nāves rādījies sapņos vairākiem mūsējiem un lūdzis, lai par viņu aizlūdz. Viņa pastāstīja arī, kā Maldonis ir nomiris. Viņš esot gājis pa taciņu uz Ādažu pusi un priekšā esot bijis redzams baznīcas tornis. Tad pēkšņi it kā paklupis un kāda meitene, kas pieskrējusi viņam klāt, vēl dzirdējusi Maldoņa pēdējo izsacīto vārdu: “Baznīca…”. Priecājos par neizmērojamo Dieva žēlastību un atcerējos, ka Maldonis vienmēr visiem piedeva pāridarījumus un ne uz vienu neturēja ļaunu prātu. Pat uz zagli, kura dēļ viņš zaudēja vairākas vērtīgas gleznas no savas gleznu kolecijas. Atmiņā atausa viņa stāstītās bērnības atmiņas par ticīgo vecmāmiņu. Domāju par to, ka viņš bērnībā bieži lūdza: “…un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem…”, un ka mūsu žēlsirdīgais Debesu Tēvs arī uzklausīja viņu viņa pēdējā stundā, neskatoties uz viņa smagajiem grēkiem. Vēl ienāca prātā, ka daudzi no mums brīžiem īsti neaptver, ka ar viņiem nekas ļaunāks nevarētu notikt, kā tas, ka Dievs viņiem piedotu tā, kā viņi piedod saviem parādniekiem.
Man nav nekādu ilūziju par to, ka es būtu varējusi pati saviem spēkiem, bez Dieva palīdzības, izķepuroties no šīs maģijas un okultisma purva. Tas nav cilvēka spēkos. Tie ir spēki, kuriem pretī var stāties tikai Dievs. Un nav nekādas baltās maģijas. Ir tikai melnā un varbūt vēl tumši pelēkā, kura no melnās maģijas atšķiras tikai niansēs. Neviens nevar būt draugos ar sātanu – var tikai kļūt par sātana vergu. Dievs vēl arvien ir tas pats Dievs, un sātans arī šodien ir tāds pats, kā svētā Cipriana laikos. Un, ja šajos gados, kopš esmu atmetusi šīs lietas, kaut kas ir mainījies, tad tikai uz slikto pusi. Mēs bijām zināmā mērā pašdarbnieki, un mūsu laika ekstrasensu paaudze vairumā gadījumu neapzinājās, ko viņi dara. Laikā, kad es aizgāju no šīs vides, sāka parādīties nākošā – maģijas skolās sagatavotā paaudze, praktiski jau iniciēti sātana priesteri, kuri apzinās, ko viņi dara, un kuru morāles slieksnis ir ārkārtīgi zems. Tomēr mums nedraud briesmas, kamēr mēs “dzīvojam Visaugstākā patvērumā un mītam Visuvarenā ēnā…” (91. psalms). Bet, tiklīdz mēs griežamies pie ekstrasensiem, zīlniekiem, astrologiem, tiklīdz iedziļināmies literatūrā par lidojošajiem šķīvīšiem, mēs atstājam šo patvērumu.
Ārstēšana ar lūgšanām
Laikam ritot, arvien no jauna saskaramies ar veco problēmu – tā saukto “ārstēšanu ar lūgšanām” un, diemžēl, arī katoliskajā vidē vēl arvien aktuālo ekstrasensu problēmu. “Kas gan tur slikts, ja ārstēšana notiek ar lūgšanām?” “Vai tad šīs enerģijas, ar kurām strādā ekstrasensi, nav Dieva dāvana ? Ekstrasensi ir ticīgi cilvēki, daudziem no viņiem mājās pie sienas ir Jēzus bildes!” Šādus vārdus dzirdam pat no aktīviem draudžu locekļiem. Paši vārdotāji un ekstrasensi bieži atsaucas uz Svēto Rakstu vārdiem, īpaši, Marka evaņģēliju Mk 16,17-18 : “Bet šīs zīmes ticīgiem ies līdz: Manā vārdā tie ļaunos garus izdzīs (..), neveseliem viņi rokas uzliks, un tie kļūs veseli.” Es pati laikā, kad biju praktizējošs ekstrasenss, šādi esmu pamatojusi savu darbību. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka 17.-18. pants ir 15. panta turpinājums: “Ejiet pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai.” Tātad, primāra ir evaņģēlija sludināšana. Dziedināšana ir sekundāra, jo tā ir tikai zīme Dieva klātesamībai. Kristus veiktās dziedināšanas nav atraujamas no Labās Vēsts kopsakara. Miesas dziedināšana vienmēr ir vienota ar dvēseles dziedināšanu. Tikai no evaņģēlija sludinātāju rokām dziedināšana ir legāla. Un pirmām kārtām tie ir mūsu pašu katoļu Baznīcas priesteri, caur kuriem mums pieejams Slimnieku sakraments. Tā ir daudzi cilvēki dziedināti. Ja runājam par harizmātisko kopienu “Effata”, kuru mēdz pieminēt dziedināšanas sakarā, tad šīs kopienas mērķis ir Dieva slavēšana un godināšana. Pieminot tādu ar dziedināšanu slavenu vietu kā Lurda, jāatzīmē, ka arī tur dziedināšana nav atraujama no Dievmātes aicinājuma uz lūgšanu un gandarīšanu. Par to, ka dziedināšana ir tīri Dieva kompetence, liecina tas, ka vairums dziedināšanu notiek Vissvētākā Sakramenta procesijas laikā.
Milzīga ir arī lūgšanas nozīme ne tikai garīgas, bet arī fiziskas veselības atgūšanā. Nesen Pēterburgas Behtereva psihoneiroloģijas ZPI zinātniekiem izdevies ar saviem pētījumiem atklāt lūgšanas nozīmi clivēka smadzeņu normālas funkcionēšanas nodrošināšanā. Viņi atklāja interesantu faktu – ticīgiem cilvēkiem lūgšanas laikā (analogi kā t.s. “lēnajā” miegā) smadzeņu garozas elektriskās aktivitātes ritmi palēninās līdz pat pilnīgai izzušanai. Pārkairinātās smadzenes atpūšas mīlošā Tēva rokās, saspringtie nervi atslābst. Šo stāvokli simulēt praktiski nav iespējams. Daudzu smagu slimību sākums (pie tam, ne tikai psihoneiroloģisko) ir atsevišķu smadzeņu rajonu pārkairinājuma sekas.
Svētajos Rakstos brīnišķīgi aprakstīta kāda situācija, kad spitālīgais pienāk pie Jēzus, nometas viņa priekšā zemē un saka: “Kungs, ja tu gribi, tu vari mani šķīstīt.” Un Jēzus saka: “Es gribu, topi šķīsts!” (sal. Mt 8, 2-3). Mēs sakām: “Ja gribi, vari paņemt ābolu, ja gribi, vari paņemt konfekti.” Spitālīgais dod atļauju. Tātad bieži vien spitālīgie vienkārši Dievam neatļauj sevi šķīstīt ? Kā redzam, ir ļoti daudz labu, baznīcas akceptētu variantu dziedināšanai.
Tagad pievērsīsimies kādam brīdinājumam Svētajos Rakstos: “Uzmaniet, ka neviens jūs nesavaldzina ar savu prātniecību un tukšu maldināšanu, kas balstās uz cilvēku mācībām un pasaules pamatspēkiem, bet ne uz Kristu” (Kol 2, 8). Svešvārdā sakot, jāuzmanās no t.s. kosmiskajiem spēkiem. Hinduismā atrodam, ka šo spēku izspausme materiālajā pasaulē ir enerģija. Kosmiskā enerģija, kas, savukārt, ir tā, ar kuras palīdzību (kā to paši apliecina) ārstē ekstrasensi. Ja cilvēks ar to, ko sauc par kosmisko enerģiju, saskaras (ekstrasensu dziedināšanas seansos tas neizbēgami notiek), viņš nonāk saskarē ar ļauno garu. Pēc ķīniešu refleksoterapijas datiem (t.s. adatu terapijas) iekšējās enerģijas daudzums cilvēkam ir ierobežots – apmēram tā, kā asiņu daudzums asinsrites sistēmā. Dabiski, nav nekā slikta dabiskajā dvēseles kustībā, kas liek mātei piekļaut pie krūtīm slimu vai pārbijušos bērnu; roka pati sniedzas pieskarties slimnieka jeb mirēja pierei mierinošā žestā. Bet tas arī ir viss, kas nav bīstami un mums atļauts ikdienas dzīvē.
Bieži esmu dzirdējusi teoriju, ka esot “labie” un “sliktie” dziednieki. “Labie” esot tie, kuri ārstē ar lūgšanām un par dziedināšanu neņem naudu. Liepājas Sv. Annas luterāņu draudzes mācītājs Iesalnieks stāsta par kādu dziednieku, kurš uzskatījis sevi par gaišo dziednieku, jo par savu darbošanos neņēma naudu. Divus gadus viņš smagi mocījās nāves mokās. Izdrupa viņa kauli. Lielās mokās viņš beidzot izsauca katoļu priesteri un izsūdzēja grēkus. Viņš bija sapratis, ka nav bijis īstajā garā un kaut kādi spēki viņu esot ekspluatējuši. Reiz, kad mācītājs Iesalnieks viņu apciemojis, pie viņa esot ienācis kāds cilvēks un jautājis: “Dakter, tu arī uz gultas?” Šis cilvēks kādreiz esot meklējis palīdzību pie šī dziednieka, bet pēc tam sākušās sērijveida nelaimes – tā slimība pazuda, bet sākās citas.Šis ir dziedināšanas variants, kurā slimajam orgānam tiek pievadīta enerģija no veselā- cilvēks izdziedināts no kuņģa čūlas, saslimst ar sirdskaiti. Un var vēl priecāties, ka viņa organisms šādu “dziedināšanu”ir izturējis.
Ārsts,kurš ar okultās dziedniecības jautājumiem nodarbojas Ārstu biedrībā man pastāstīja, kāpēc Latvijā tika aizliegti masu seansi. Novērojumi, kas tika izdarīti Jāņa Lielā un Džūnas Davitašvili seansos, liecināja, ka attiecības starp tiem, kuriem šajos seansos palicis labāk, un tiem, kuriem sliktāk, esot bijusi 50:50. Tātad tā bijusi tīra manipulēšana ar enerģijām. Pati slavenā Džūna esot atstājusi ļoti drūmu iespaidu – bijis jūtams, ka viņa pati ir smagi slima gan fiziski, gan garīgi. Esot draudējusi skatuves strādniekiem: “Vai jūs zināt, kas es esmu? Vai jūs zināt, ko es ar jums varu izdarīt?” Visai interesantu liecību par Džūnu sniedz PSRS ZA korespondētājloceklis A. Spirkins : “Kas pārsteidz mani kā zinātnieku? Kaut vai tas, ka viņa vakaros trīs līdz četrās stundās pieņem līdz 120 slimnieku. Kad viņa dzīvoja Maskavā, viesnīcā, tad, satiekot no rīta, viņa ir savītusi, gurdena un bāla. Braucam uz dzīvokli,kur notiek pieņemšana… Nāk desmitais, divdesmitais, septiņdesmitais pacients(…), Džūna atrodas emocionālā pacēlumā. Vakarā restorānā viņa dejo, gluži vai degdama enerģijā un atgriežas viesnīcā vēlu vakarā”. 1987. gadā žurnālists no žurnāla Ogņi Bolgarii, kurš bija pazīstams ar Džūnu, raksta, ka nezina nevienu cilvēku, kuram pēc viņas ārstēšanas slimība nebūtu atgriezusies. Veselais saprāts liek domāt, ka šādai slimības novadīšanai no viena slimnieka otram, un, cik noprotams, enerģijas nosūkšanai, diez vai varētu būt kāds sakars ar svētumu. Akadēmiķa Spirkina pētījumi liecina, ka īstenībā ekstrasensi, nosūcot enerģiju no saviem pacientiem, tikai daļu no tās atdod atpakaļ. Ir reģistrēti cilvēku bojāejas gadījumi teledziednieka Kašpirovska seansos.
Trešais dziedināšanas variants ir jau pieminētā “enerģijas smelšana no kosmosa”.
Lai tiktu klāt šiem kanāliem, praktiski pietiek tikai ar ļaunajam garam pietiekoši skaidri darītu zināmu savu vēlēšanos. Okultistu grupās šī infekcija ļoti ātri izplatās no viena pie otra. Pēc tam, kad biju atstājusi okulto vidi, pārliecinājos, ka gandrīz visi mani bijušie “cīņu biedri”, ar kuriem kopā astoņdesmito gadu sākumā pievērsāmies šīm lietām, ir sadalījušies divās daļās – tie, kuri ir kļuvuši pārliecināti kristieši un tie, kuri ir strauji zaudējuši gandrīz visas morālās vērtības. Mans skolotājs, kuru atcerējos kā mīlošu vīru un labu tēvu, pameta savu ģimeni likteņa varā un aizklīda pasaulē. Kāds cits bija ap sevi savācis veselu jaunu meiteņu harēmu. Daži, kas maģiju sākumā bija izmantojuši tikai dziedināšanas nolūkā, bija sākuši praktizēt mērķtiecīgu savu spēju izmantošanu varas iegūšanai pār citiem cilvēkiem. Kāda burve žurnālā “Sieviete” stāsta: “Pēdējā laikā samērā bieži kodēju drošībai (..), tas nozīmē arī to, ka kodēju par labu cilvēkiem, kuri pārkāpuši likumu… Rezultāts izskatās aptuveni tā: vainīgais sēž parkā uz soliņa, bet policija viņu nepamana.” Intervijā jautā, vai šo burvi nemoka sirdsapziņa. Atbilde: “Godīgi sakot, mani tas it nemaz neuztrauc.” Tālāk viņa apstiprina jau sen zināmo – melnā un baltā maģija īstenībā ir viens un tas pats. Kāda sieviete, bijusī reiki mācības piekritēja, stāsta par savu negatīvo garīgo pieredzi: “Sāku apmeklēt kādu mājas grupu, kur notika meditācijas. Ar mani sāka notikt īpatnējas lietas. Lasot Karlosa Kastaņedas grāmatu, redzēju zilu liesmu. Mani sāka apciemot dažādas būtnes – riebīgi ķēmi un viepļi. Visbeidzot mājās sāka staigāt kaut kādas melnas radības bez sejām cilvēku izskatā. Manai skolotājai reiki mājas grupā pie sienas atradās Jēzus attēls, bet zem tā – altāris ar dažādiem akmentiņiem, vīraka nūjiņām utt.” Reiki dibinātājs, pēc tautības japānis, bija priesteris, kurš aizgāja no kristietības un apguva budisma dziedināšanas paņēmienus. Ar viņu arī iesākās iniciācija reiki sistēmā. Grāmatas “Reiki pamati” autore Diāna Steina raksta, ka visas reiki idejas viņa smeļas no neredzamiem skolotājiem, viņa piedalās raganu sabatos, tādā veidā saskaroties ar dēmonisko realitāti. Kā redzam, Jēzus bilde virs skolotāja pagāniskā altāra neko neatrisina. Atcerēsimies Kristus sacīto, ka katru koku jāpazīst pēc tā augļiem (Lk 6,44). Viens no spēcīgākajiem okultā garīguma piemēriem ir mākslinieku Rērihu radītā Agni jogas mācība (būtībā New Age ir Agni jogas jaunākais, papildinātais izdevums), kuras centrā ir pasaules valdnieks Maitreija. Lai atceramies Vēstuli efeziešiem: “Ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret (..) šīs tumsības pasaules valdniekiem un ļaunajiem gariem zem debess” (Ef 6,12). Kristus viņu izpratnē ir tikai viens no daudzajiem skolotājiem. Praktiski Kristus šajā mācībā ir nolikts gandrīz uz vienas pakāpes ar Vladimiru Uļjanovu, sauktu par Ļeņinu, kuru “svētās” Šambalas valdnieki nosauca par savu brāli, vienu no lielākajiem mahatmām. Ar veselo saprātu liekas, ka tas nav savienojams, bet cilvēkiem, kuri ir šīs mācības piekritēji, loģiskās domāšanas spējas pilnībā nedarbojas. Šie ir cilvēki, “kuriem šīs pasaules dievs ir apstulbojis neticīgās sirdis, ka tiem nespīd Kristus evaņģēlija gaišums” (2Kor 4,4). Vai es laikā, kad biju šīs mācības piekritēju skaitā, nezināju par Šambalas valdnieka attieksmi pret Ļeņinu? Vai es neredzēju postu, ko viņa ideoloģija nodarījusi manai zemei? Jā, protams. Tagad es pati sevi vairs nesaprotu, varu tikai apliecināt, ka tas man likās nenozīmīgi. Būtiski likās ātrāk apgūt “slepenās zināšanas” un kļūt par “dieva izredzēto”, par kādiem sevi uzskata okulto mācību piekritēji, jo šajās lietās viss ir virzīts uz vienu – sava personiskā ES pielūgsmi. Šodien Rērihu darbi ir pieejami tikai adoptētā veidā – laikam izdevējam nav īstas pārliecības, kas “pasaules valdnieku” Ļeņinam adresētos slavinājumus kāds spēs novērtēt. Agrākos izdevumos tie ir atrodami. Agni jogas teorijas piekritēji iestājas par to, ka zinātniekam nedrīkst būt aizliegtu jomu. Šodien šī teorija zeļ un plaukst, un attīstās, nesdama savus melnos augļus, kuru vainags ir klonēšana.
Ceturtā ceļa skolotājs Gurdžijevs ir guvis panākumus garīgajā jomā ar savu vienreizējo, mistisko pieredzi okultistu vidū. ”Neviens “viņu neapšauba vēl šodien. Gurdžijevs ir ieguvis Tibetas Lamas titulu. Vēlāk toties arestēts par pederastiju un mazgadīgo seksuālo izmantošanu. Guru Radžnešs atmaskots seksuālu noziegumu veikšanā, tai skaitā, mazgadīgo pavedināšanā, kā arī nelegālu finansiālu operāciju veikšanā. Karloss Kastaņeda un Džons Hilli – vairāku populāru okultās literatūras darbu autori – apziņas transformēšanai lietojuši narkotikas.
Jogas mācības nozīmīga sastāvdaļa ir sava ķermeņa pārvaldīšanas māksla, tomēr tas, ka šī māksla ir visai relatīva, liecina daudzi nozīmīgi fakti, proti, viens no lielākajiem guru – Svami Vivekananda mira 40 gadu vecumā no insulta. Viņa skolotājs Ramakrišna, savukārt, mira ar kakla vēzi. Nevaram mēs uz savas galvas nevienu matu ne melnu, ne baltu padarīt ! Neskatoties uz to, ka visu šo cilvēku dzīves prakse ir parādījusi viņu ideju nepareizību, viņu sarakstītās grāmatas vēl arvien var nopirkt Rīgas stacijas tunelī. Patiesi, ļaunais gars ir melis un melu tēvs ! Mani gadiem ilgi mocīja jautājums: kāpēc daži no mums izglābās, bet citi noslīka šajā greizās mistikas purvā ? Pareizticīgo priesteris Jānis Kalniņš domā, ka izglābjas Dieva meklētāji. Viņi vienmēr atradīs Dievu, lai kur Viņu meklētu. Tie, kas meklē ko citu, šo “citu” arī atrod.
Ir ģimenes, kurās vairākas paaudzes atrodas viena un tā paša ļaunā gara kalpībā. Tie, kuri savas okultās spējas saista ar iedzimtību vai zibens spērienu, vai ko citu tamlīdzīgu, vienkārši iespējams neatceras savas mazgadības dēļ iesaistīšanos okultajā pasaulē. Slavenās bulgāru burves Vangas biogrāfijā lasām, ka pēc nokļūšanas viesuļvētrā smagi cietušo meiteni vadāja pie visādiem burvjiem, magiem un vārdotājiem. Tā ka “spējas “ viņai radās visdrīzāk nevis viesuļvētras dēļ, kā domā viņa pati, bet kontaktā ar okulto vidi. Citiem varbūt kā joks likās kāda kāršu likšanas reize, garu saukšana vai kas tamlīdzīgs. Bet tie nav joki. Tā ir bēdīga realitāte. Jebkura saskarsme ar okultismu bloķē cilvēka garīgo dzīvi, tā faktiski ir nonākšana citā ticībā. Tā atver durvis ļauno garu ietekmei, kuri kontrolē cilvēka domas, garīgo dzīvi un pat ķermeni.
Atpakaļceļš uz Tēva mājām var būt garāks un grūtāks, nekā cilvēki parasti iedomājas. Sātans nav nekāds puika, kuram var tā vienkārši pateikt: “No rītdienas es ar tevi vairs nespēlēšos.” Pareizticīgo priesteris Jānis Kalniņš, kurš pirms pievēršanās kristietībai bija jogs, apraksta savu pārdzīvoto: “Bija jāņem savs krusts un jāseko Kristum. Līdz ar pirmajiem soļiem ceļā uz kristību par savu eksistenci pasludināja tie spēki, kurus ieguvu, praktizējot dažādas sistēmas. Tie nedeva mieru, mocīja. Dažubrīd pārslodze bija tik liela, ka nospļaujoties siekalās redzēju asinis. Šķita, ka jūku prātā. Kad nometos ceļos lūgšanai, ieguvu nedaudz atelpas. Tiklīdz piecēlos, sākās viss no jauna. Izveidotais apziņas manipulātors darbojās automātiski. Nespēju to apklusināt, apstādināt. Izzuda realitātes sajūta. Sākās haoss, šausmīgas ciešanas, kurās pavadīju 2-3 gadus. Vienu brīdi nezināju, kur mukt, jo gribot negribot manīju, ka hipnotiski iedarbojos uz cilvēkiem. Mēs daudz lūdzāmies un gavējām, lai Dievs atbrīvo mūs no šīm šausmīgajam spējām. Bijām patiešām sagandēti. Sevišķi grūti bija tikt vaļā no uzmācīgām domām un atmiņām, kas gribēja par katru cenu iedarbināt visu no jauna. Pie tam tika piedāvātas vēl lielākas spējas, vēl lielāka vara. Tikai piekrīti sadarboties. Sākās īsts karš. Ja parastā karā nogalina tikai miesu, tad šī cīņa ir daudz grūtāka un bīstamāka, jo var aiziet bojā arī dvēsele.”
Parapsihologi un New Age sekotāji (abas šīs mācības ir ekstrasensu darbības teorētiskā bāze) uzskata Dievu par enerģiju, kosmisko pamatspēku, “viszināšanas lauku”. Viņi noliedz Dievu kā personu un tic, ka cilvēki atdzimst vairākkārt un dažādos ķermeņos (tā sauktais Sansaras rats vai reinkarnācija). Piemēram, plaši pazīstamā ekstrasense Elejas Veronika intervijā žurnālam “Veselība” (2002. g.) saka: "Jēzus Kristus ar savu dzīvi, miršanu un augšāmcelšanos pierādīja, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Mirst tikai miesa. Dvēsele atkal ietērpjas jaunā miesā (..). Šī Bībeles daļa noglabāta Vatikānā. Kad es runāju par reinkarnāciju, priesteri man pārmet: “Tas ir noglabāts, lai cilvēks nevarētu grēkot.” "Kristus viņas priekšstatos parādās tikai kā dvēseles nemirstības paraugdemonstrētājs. Šajā mācībā nav vietas Jēzum Kristum kā cilvēces Pestītājam, jo reinkarnācijas procesā grēku piedošanai nav ne vietas, ne nozīmes. (Piezīme par apslēptajām Svēto Rakstu vietām ir tiktāl pretrunā ar Svēto Rakstu garu un burtu, ka nebūtu vērts to šeit plašāk iztirzāt.) Šī mācība praktiski ir atgriešanās pagānismā. Svētie Raksti ir kategoriski: “Ikviens, kas aiziet no Kristus mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva” (2. Jņ. 1,9). Jebkura saskarsme ar okultismu bloķē cilvēka garīgo dzīvi, dara viņu nejūtīgu pret garīgām lietām un nespējīgu dzīvot kristīgu dzīvi. Tā ir nonākšana citā ticībā. Iesaistīšanās šajos dziedniecības ritualos slēpj sevī bīstamu spēku, tie atver durvis ļauno garu ietekmei, kuri tādā veidā kontrolē cilvēka domas, garīgo dzīvi un pat ķermeni.
Kas attiecas uz to, ko reizēm cilvēki dēvē par “lūgšanām”, esmu tādas redzējusi daudz. Parasti, lai arī tajā minēts Jēzus Kristus, Jaunava Marija un eņģeļi, ar lūgšanām līdzības ir maz, jo šie svētie vārdi parasti tiek lietoti necienīgi. Kāda man tuva cilvēka rokās reiz bija nonākusi šāda tipa “lūgšana aizsardzībai pret ļauno garu un ļaundariem”. Nesaprazdams, ka tā nav lūgšana, viņš bija sācis šo tekstu regulāri lasīt. Rezultāts bija tāds, ka cilvēkiem viņa tuvumā radās baiļu sajūta, bet viņam pašam virsū nāca nevaldāmas agresivitātes lēkmes. Šīs, tā sauktās “lūgšanas” jeb “vārdi” īstenībā ir rituālas formulas ļauno garu izsaukšanai.
Daudziem cilvēkiem, kuri nonākuši maģijas varā, tā arī neizdodas atrast atpakaļceļu pie Dieva. Reiz gadījās būt klāt, kad mira kāda nelaimīga, veca sieviete. Šī miršana bija ļoti smaga. Visā mājā skanēja klauvējieni un izplatījās līķu smaka. Klauvējienus dzirdēja un smaku saoda visi klātesošie, bet šī burve arī kaut ko redzēja, jo brīžos, kad atskanēja šie klauvējieni, viņai burtiski pārgriezās acis un sejā iegūla šausmu izteiksme. Viņas radiniece, katoliete, pierunāja viņu uz grēksūdzi. Domājams, ka viņa izdarīja svētzādzību (noslēpa smagu grēku), jo pēc tās viss kļuva vēl sliktāk – radinieki vairākas reizes dienā ieradās apkopt nelaimīgo, lai pēc tam dotos prom, jo ilgstoša uzturēšanās šajā namā kļuva neiespējama. Pieredzējušais ārsts, kurš tika ataicināts pie slimnieces, teica, ka šādā veselības stāvoklī viņa noturēsies pie dzīvības ne ilgāk kā nedēļu. Viņa nodzīvoja vēl veselu gadu pēc svētzādzības. Nomira tajā pašā datumā, kad bija to izdarījusi. Cik tālu cilvēkam jānonāk ļaunā gara varā, kādai milzīgai iekšējai lepnībai jābūt, lai šīs drausmīgās ciešanas liktos pieņemamākas par izlīgšanu ar Dievu?
Nav nekā tāda, kā dēļ būtu jāriskē un jāieiet šai netīrajā un bīstamajā sfērā. Atgūt veselību, zaudējot dvēseles mieru? Vai tas ir tā vērts? Riskēt ar mūžīgo dzīvi? Iegūt slavu apmāto acīs – tas galīgi nav tā vērts! Nauda, ko pelna šie dziednieki, nekad nav nesusi laimi. Kādā grāmatā ir rakstītas gudras rindas: “Nedomājiet panākt, lai Dievs jūs attaisnotu, atmazgādami “nelāgo” naudu, lai dotu to dievbijīgiem darbiem. Tad jūs riskētu tikt izputināti un izpelnītos sv. Pētera apsaucienu burvim Sīmanim Samarijā: “Tava nauda lai iet ar tevi pazušanā, jo tu domāji Dieva dāvanu par naudu iemantot” (Apd 8,20)”. Jo tie, kas sēj vēju, pļaus vētru (sal. Os 8,7). Latvijas Krievu biedrības domes priekšsēdētāja, psiholoģe Tatjana Favorska sniedz palīdzību jauniešu ģimenēm, kuri ir nokļuvuši sektu ietekmē. Viņa liecina, ka šo jauniešu mātes gandrīz 100 procentos gadījumu ir nodarbojušās ar okultām lietām. Vai ir vērts riskēt ar saviem bērniem?
Arī man pašai nav pat kārdinājuma atgriezties pie bijušā. Es gribētu lūgt piedošanu visiem cilvēkiem, kuri ir griezušies pie manis kā pie ekstrasensa. Lūdzu piedošanu par viņu dvēselēm nodarīto ļaunumu, par to, ka neviļus līdz ar sevi tiku padarījusi viņus par svešu dievu kalpiem.
