Domāju, ka ir vērts atcerēties, ka veids, kādā mēs domājam un uztveram Jēzu Kristu, ir ļoti atšķirīgs no tā, kā Viņu redzēja Viņa paša laikabiedri pirms 2000 gadiem. Šodien mēs varbūt skatāmies uz Jēzu kā Patiesību, kas pastāv no mūžiem, vai arī kā uz vareno Radītāju, kas uztur savā spēkā pasauli un kuru debesīs pielūdz svēto un enģeļu tūkstoši. Tomēr pirms 2000 gadiem Jēzus laikabiedri Viņu uztvēra citādi, par ko arī liecina daudzi Jaunās Derības un īpaši Evaņģēlija teksti. Kad Jēzus uzdeva jautājumu mācekļiem, lai uzzinātu cilvēku domas par Viņu, atbildes bija visdažādākās: “Vieni saka, ka Tu esi pravietis, citi – Elijs” utt. Citiem vārdiem sakot, Evaņģēliji liecina par to, ka Jēzus laikabiedri uztvēra Viņu kā cilvēku, un tomēr kā tādu, kurš nebija kā visi pārējie. Tas, kas visvairāk pārsteidza Jēzus laikabiedrus viņu tikšanās reizēs, bija Viņa iekšējā brīvība un vārda spēks. “Kas tā par jaunu mācību ar spēku?” brīnījās cilvēki, kuri satika Jēzu (Mk. 1, 22). Šis Kristus iekšējais spēks nespēja atstāt vienaldzīgu. Daudzus Jēzus brīvība aizrāva un iedvesmoja, citus – ieļaunoja. Centīsimies nedaudz vērīgāk pievērsties tam, kas tad īsti pārsteidza Jēzus laikabiedrus.
Jēzus sava laika sabiedrībā
Evaņģēliji plaši raksta par neskaitāmiem konfliktiem, kurus radīja Jēzus attieksme pret pastāvošajām reliģiskajām tradīcijām un tā laika sociālo modeli. Daudzi Jēzu uzskatīja par dumpinieku. Viņš iesaistījās asās vārdu apmaiņās ar tā laika reliģiskajām autoritātēm: farizejiem, rakstu mācītājiem, saducejiem. Klausītājus un Evaņģēlija lasītājus pārsteidz Jēzus drosme un neizskaidrojamā brīvība, ar kādu Viņš kritizēja sava laika mācītājus, kuri centās regulēt cilvēku ticības dzīvi ar rituālu starpniecību. Tomēr savu cīņu pret farizejiem Jēzus neuzsāka vienkārši cīņas pēc. Tas, ko Kristus kritizēja, bija sabiedrībā pastāvošā kārtība, kura izslēdza no kopīgās ticības dzīves vājos un grēciniekus. Tādējādi, uzstājoties pret sabiedrības aizspriedumiem un neiecietību, Jēzus apliecināja savu drosmi un dziļu iekšēju brīvību.
Tajā pašā laikā Evaņģēlijos mēs neatrodam norādes, ka Jēzus butu gribējis nošķirties no sabiedrības, lai izveidotu kādu savu “perfekto” mācekļu grupu. Tieši otrādi: Jēzus tikās un uzturēja attiecības ar visu sabiedrības slāņu pārstāvjiem: gan ar tiem, kurus uzskatīja par sabiedrības padibenēm: okupantiem (romiešiem), zagļiem (nodokļu inspektoriem), prostitūtām, lepras slimniekiem, gan ar bagātajiem cilvēkiem un rakstu mācītājiem, nerunājot jau par sievietēm, pret kurām Jēzus attieksme bija pārsteidzoši labvēlīga tā laika sabiedrības kontekstā. Jēzus nenoraida nevienu. Viņš ir brīvs no dažādiem aizspriedumiem un ir gatavs nākt palīgā katram, kuram palīdzība ir nepieciešama. Kristus nešķiro cilvēkus pēc stāvokļa, ko tie ieņem sabiedrībā, vai pēc nacionālās piederības. Kristum ir svarīgs katrs cilvēks, kuru Viņš sastop ceļā. Kā teica viens no farizeju sūtītajiem cilvēkiem: “Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.” (Mt. 22, 16). Šajā gadījumā būtiskākais nav, kādu motīvu vadīts, šis vīrs tādā veidā uzrunāja Jēzu, bet gan tas, ka šis teksts ir skaidra liecība par Jēzus drosmi un dziļo iekšējo brīvību, kura raksturoja Viņa dzīvi un pārsteidza laikabiedrus.
Brīvību nesošie vārdi
Jēzus apliecināja ar vārdiem to, ko darīja, un darīja to, ko apliecināja ar vārdiem. Šķiet, ka tas arī bija Viņa pārsteidzošās brīvības noslēpuma pamatā. Jēzus Brīvības noslēpums sakņojās Viņa vienotībā ar Tēvu. Šī vienotība ar Tēvu un dziļā mīlestība pret cilvēkiem bija tas, kas piešķīra spēku Jēzus vārdiem, kā arī deva Viņam drosmi un tiesības pārkāpt Likumu. Jēzus satriec katru likumu, kas pazemo vājos un nostājas pret tiem. Arī Kristus kalna mācība nav uzskatāma par jauna likuma ieviešanu, bet gan par patiesās brīvības ceļu, kas cilvēku atbrīvo no dažādām iekšējām un ārējām sasaistībām, kuras to paverdzina. Jēzus, mācot cilvēkus, dāvā tiem brīvību un spēku iet pa šo brīvības ceļu.
Visur, kur Jēzus parādījās, Viņš dāvāja cilvēkiem brīvību: slimos Viņš atbrīvoja no slimībām; grēciniekiem deva brīvību no vājībām, šaubīgajiem dāvāja ticību. Jēzus nenoraidīja nevienu. Cilvēku pūļi viņam sekoja, jo viņa klātbūtnē visi jutās saprasti, mīlēti un cienīti. Spēks, kādā Jēzus atbrīvoja cilvēkus, bija piedošanas spēks. “Ej, tavi grēki tev ir piedoti,” teica Jēzus kādam izdziedinātajam. Katra dziedināšana, katra atbrīvošana, ko Jēzus veica, pauda Dieva Klātbūtni. Tas, kurš ir sasaistīts, Dieva klātbūtnē tiek atbrīvots; tas, kurš ir slims, kļūst dziedināts; tas, kurš netic, kļūst ticīgs. Jēzus brīvība ir cieši saistīta ar šo Dieva klātbūtni, kurā Viņš dzīvoja. Kur Jēzus ir klātesošs, tur ir patiesa brīvība. Tie, kuri seko Jēzus piemēram un dzīvo vienotībā ar Tēvu, kā arī mīlestībā pret tuvākajiem, arī piedzīvo to brīvību, kurā dzīvoja pats Jēzus. Tā ir patiesā brīvība, kurā dzīvot ir aicināts katrs kristietis.
Noslēgumā:
Šajā rakstā mēs centāmies pārdomāt jautājumu par brīvību. Kas ir brīvība? Vai mēs esam brīvi? Kā dzīvot brīvībā? Kā mēs secinājām, fakts, ka par brīvību daudz tiek runāts, vēl nenozīmē to, ka cilvēki patiešām piedzīvo brīvību un pareizi to saprot. Lielais cilvēku skaits, kuri zaudē brīvību tiešā un pārnestā nozīmē, iespējams, ir nepareizas izpratnes par brīvību upuri. Brīvība nenozīmē visatļautību. Atbildība par savu rīcību un par savu dzīves veida izvēli savā un citu cilvēku priekšā ir viens no galvenajiem nosacījumiem, lai brīvība patiešām tiktu piedzīvota. Tas, kurš nav spējīgs būt atbildīgs par savu rīcību, nespēj arī būt brīvs.
Pārdomājot to, ko nozīmē kristiešiem dzīvot brīvībā, mēs iedvesmojāmies no Kristus piemēra. Jēzus Kristus pārsteidza laikabiedrus ar savu iekšējo brīvību, noraidot gan sava laika sabiedrības aizspriedumus, gan arī izrādot savu labvēlību pret visu pamestajiem un pazemotajiem. Jēzus brīvība sakņojas Viņa ciešajā vienotībā ar Tēvu un dziļajā mīlestībā pret tuvākajiem. Lūk, tas ir mūsu kā kristiešu brīvības modelis, uz kuru esam aicināti. Sekojot Kristum un cenšoties līdzināties Viņam, arī mēs kļūstam spējīgi piedzīvot patieso brīvību. Tie, kuri ir atbildīgi par savu rīcību un dzīvi kopumā; tie, kuri mīl savu tuvāko, un tie, kuri dzīvo vienotībā ar Tēvu, jau šajā dzīvē spēj dzīvot kā patiesi brīvi cilvēki. Neaizmirsīsim arī paša Kristus apsolījumu: “Jūs atzīsiet patiesību, un patiesība jūs darīs brīvus.” Mīlestība cilvēku padara spējīgu dzīvot patiesā brīvībā. Dievs ir mīlestība, un šī Mīlestība dara brīvu. Domāju, ka to jau labi bija sapratis svētais Augustīns, kurš teica: “Mīli un dari, ko vēlies”…
