Tas bija Atmodas laiks. Tolaik ļoti slimoja mana vecākā māsa, viņai kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Mamma vairs nesaprata, ko darīt. Kādu rītu viņa pamodās ar apziņu, ka māsa jānokrista. Un loģiski likās kristīt arī pārējos trīs bērnus. Tā 12 gadu vecumā tiku nokristīta. Vienīgais, kas iespiedies atmiņā no tās dienas – ziema un aukstā baznīca. Dažkārt mājās lasījām bērnu Bībeli, skatījāmies multfilmas par Vecās un Jaunās derības stāstiem, tomēr uztvēru tos tikai kā interesantas teiksmas.
Pēc vairākiem gadiem, kad iepazinos ar savu nākamo vīru, izrādījās, ka viņš ir kristietis. Bija skaidrs, ka laulāsimies baznīcā. Lai to varētu izdarīt, vispirms vajadzēja iesvētīties. Gāju uz sagatavošanās nodarbībām ar vienu mērķi – lai pierādītu, cik Bībelē viss ir neloģisks un pretrunīgs. Man patika līdzības no Jaunās derības, bet vairāk kā filozofisks materiāls. Bija daudz jautājumu, uz kuriem neviens nevarēja īsti atbildēt. Lai gan tagad domāju, ka drīzāk es nebiju gatava klausīties. Tomēr man nebija šaubu par to, ka ir kāds augstāks spēks. Arī darba gaitās iepazinos ar vairākiem kristiešiem – man likās, ka viņi ir lādzīgi, diemžēl panaivi cilvēki.
Laulības baznīcā bija skaists pasākums. Tolaik manis pēc varējām precēties arī dzimtsarakstu nodaļā, vienkārši baznīcā šķita svinīgāk un skaistāk. Jau mūsu attiecību sākumā vīrs vienmēr aicināja mani uz baznīcu, bet es centos izdomāt dažādus attaisnojumus, lai neietu - te man „sāpēja” vēders, te galva, te pēkšņi uzmācās neizturams „nogurums.” Tomēr parasti gāju vīram līdzi, negribēdama viņu apbēdināt. Nesapratu, kāpēc jākrīt ceļos uz aukstās, cietās grīdas. Lasījumi no Bībeles likās neizprotami un garlaikoja, priestera sprediķi šķita vecmodīgi...
Lai gan vīrs pret mani izturējās tiešām brīnišķīgi, man vienmēr bija par maz. Gribējās tādu mīlestību, kā filmās rāda un grāmatās raksta – skaistus vārdus un gultu ar rožlapiņām. Tā es kļuvu par laulības pārkāpēju... Reiz vīrs aizbrauca komandējumā, savukārt man tajā laikā bija izbraukuma konference, kurā iepazinos ar kādu krievu puisi. Viņš izrādīja man pastiprinātu uzmanību, runāja gandrīz dzejā un, kad pēc dažām stundām braucām no Kurzemes uz Rīgu, sēdējām blakus sadevušies rociņās. Pēc tam staigājām pa krastmalu. Tas šķita tik romantiski, tik patīkami reibinoši, TIK... Arvienvārdsakot, abiem „mīlestība no pirmā acu uzmetiena”. Mūsu attiecības attīstījās vēja ātrumā, praktiski uzreiz sākām dzīvot kopā. Atbrauca vīrs no komandējuma, es viņam pateicu, ka aizeju – ka esmu atradusi „īsto”. Viņš bija šokā. „Kā!? Pirms nedēļas tu mīli mani, bet šodien jau citu?!?”
Sirds dziļumos jutu, ka nerīkojos pareizi, tomēr biju kā apmāta – uzķēros uz skaistajiem vārdiem un solījumiem. Aizliegtā augļa saldums tikai piešķīra asumu sajūtām. Mēnesi nevarēju aiziet gulēt bez asarām - man bija žēl, ka nepelnīti esmu sāpinājusi vīru. Tomēr vētrainās attiecības ar jauniegūto mīlas objektu izrādījās svarīgākas un savu sirdsapziņu iemācījos ignorēt. Atceros, reiz šis puisis teica, ka manis dēļ ir gatavs sātanam dvēseli pārdot. Es atbildēju ar to pašu.... un manā dzīvē patiešām sākās elle! Izrādījās, ka „draugam” patīk iedzert un dzērumā dažkārt palaist rokas. Pēc tam viņš solīja, ka tas nekad vairs neatkārtosies, bet, protams, tie bija meli.
Bija pagājis kāds pusgads, kad nejauši uz ielas sastapu savu vīru – nebijām tikušies labu laiku. Sākām runāties, aizgājām uz kafejnīcu. Vēlāk tikāmies apmēram reizi nedēļā, bet tās bija vienkāršas draugu sarunas. Paradoksāli, bet viņš bija vienīgais cilvēks, kurš zināja, kā man patiesībā iet. Viņš mani uzklausīja un nenosodīja, tikai allaž atkārtoja vienu un to pašu frāzi: „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva!” Nepiegriezu tam īpašu vērību. Citreiz viņš man deva lasīt kristīgos žurnālus, taču arī tos es tikai krāmēju plauktā.
Reiz, kad man nebija naudas, radās „spīdoša” ideja – aiziet nodot asinis, lai saņemtu 3 latus. Pirms tam donoru centra kafejnīcā dod cepumus un tēju, lai paaugstinātu asinsspiedienu. Pie mana galdiņa piesēdās kāds puisis - plazmas donors. Sākām pļāpāt un beigās vienojāmies vakarā satikties. Laipnā attieksme viesa uzticēšanos, tāpēc pastāstīju, ka esmu pametusi vīru, lai aizietu pie cita. Bet jauniegūtais paziņa man saka: „Klausies, tu taču dzīvo grēkā!” Bez nosodījuma, bet ar mīlestību. Saniknojos ne pa jokam – atradies te gudrītis - mācīs mani dzīvot! Izrādījās, viņš ir kristietis. Periodiski nejauši satiku viņu uz ielas. Allaž viņš savā kaitinoši mierīgajā tonī jautāja: „Tu joprojām esi kopā ar savu piedzīvotāju? Joprojām dzīvo grēkā?” Protams, atkal biju nikna, tāpēc turpmāk, kad manīju viņu, jau laicīgi mainīju virzienu vai paslēpos kādā vārtrūmē, lai tikai nebūtu jādzird viņa jautājumi. Tomēr no domām aizbēgt nevarēju. Tagad saprotu, ka caur šo puisi Dievs klauvēja pie manas nocietinātās sirds.
Tikmēr kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Attiecības ar piedzīvotāju mani dzina izmisumā. Jutos vientuļa, nesaprasta un nevienam nevajadzīga. Centos no viņa aiziet, bet viņš vai nu ar šantāžu un draudiem, vai skaistiem solījumiem panāca, ka palieku. Biju tā sapinusies, ka negribējās dzīvot, tomēr nepietika drosmes padarīt sev galu. Tas mani dzina vēl lielākā depresijā. Likās, ka no dvēseles sāpēm jūku prātā. Negribēju vairs nevienu redzēt. Centos izvairīties no tikšanās ar vecākiem, māsām un brāli, draugiem. Darbā kolēģi no manis baidījās, jo dusmas un negatīvās emocijas, ko neatļāvos izteikt piedzīvotājam, bieži izgāzu pār viņiem. Vienīgais cilvēks, ar kuru kopā jutos kaut cik normāli, bija mans vīrs. Tomēr mani plosīja apziņa, ka mēs nekad nevarēsim būt kopā...
Reiz stāvēju astotā stāvā uz palodzes, lai izlektu pa logu, bet mani no tās atrāva gluži kāds fizisks spēks. Es nobijos. Tomēr pašnāvības domas mani neatstāja. Tad saņēmu vēstulīti no Dieva... ruda, pūkaina kaķa izskatā! Aizgāju ciemos pie kādiem paziņām, bet viņu kaķenei bija mēnesi veci mazuļi. Runāja, ka būšot jālaiž jūrskolā. Tikmēr viens no mincīšiem bija gluži kā pielipis man – centās uzrāpties pa kāju, staigāja pakaļ. Paņēmu viņu rokās un, skatoties uz rudo ģīmīti ar baltajiem vaigiem, teicu: „Tu taču esi īsts Bonifācijs!” Agrāk man kaķi diez ko nepatika, bet, kad nu pienāca laiks doties projām, nevarēju taču dzīvnieciņu, kam devu vārdu, nolemt nāvei! Ceļā uz mājām savu lēmumu paspēju nožēlot, jo Bonis neganti ņaudēja, tomēr šķita muļķīgi vest viņu atpakaļ.
Brīžos, kad kārtējo reizi mēģināju pielikt punktu savai sagrautajai dzīvei, vienīgā doma, kas atturēja – kas notiks ar Bonīti? Kas parūpēsies par viņu? Tā Dievs man sūtīja glābšanas salmiņu kaķa izskatā. (Starp citu, arī pārējie kaķēni atrada saimniekus, neviens nenonāca jūrskolā!)
Tomēr joprojām jutos lieka. Sāku neieredzēt sevi. Bērnībā biju ģimenē grēkāzis. Nesapratu, kāpēc māte mani vienmēr sit un lamā. Bieži viņas pārmetumus saņēmu netaisnīgi. Bet nu man šķita, ka patiešām būtu labāk, ja es nekad nebūtu piedzimusi.
Bija sajūta, ka staigāju pa naža asmeni. Redzēju tikai divas iespējas – vai nu beidzot izdarīšu pašnāvību, vai kāda strīda karstumā neizturēšu un nositīšu ar gludekli savu piedzīvotāju. Zemapziņā uzpeldēja doma, ka palīdzēt var tikai Dievs. „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva.” Bet kā lai eju pie Dieva, ja esmu no Viņa atteikusies? Bija bail no soda un Dieva dusmām, likās, ka man nav vairs atpakaļceļa. Visu mūžu biju sapņojusi par mīlestību, bet tad, kad man tā bija, iemainīju pret tukšiem vara zvārguļiem....
Reiz vīrs mani uzaicināja uz Jēkaba katedrāli, kur notika kopienas „Effata” dziedināšanas dievkalpojums. Ilgi negribēju iet, tomēr viņš mani pierunāja, gandrīz aiz rokas aizveda. Sirds bija tik smaga, ka nespēju normāli uztvert notiekošo. Raudāju kā mazs bērns. Pēkšņi izdzirdēju priesteri sakām, lai iznāk priekšā visi, kas ir noskumuši, nelaimīgi, grūtsirdīgi un vientuļi – visi, kam vajadzīga Dieva svētība un žēlastība. Šie vārdi bija par mani, tomēr kautrējos paklausīt aicinājumam. Kā lai eju, ja esmu nodevēja? Man par lielu pārsteigumu, priekšā izgāja praktiski visi baznīcēni. Kad to redzēju, gāju arī es.
Pēc šī dievkalpojuma it kā nekas nemainījās – mana dzīve joprojām bija kā elle, es grimu arvien dziļāk un dziļāk. Tomēr pienāca brīdis, kad stiprākas par bailēm no Dieva soda un dzīves vientulībā izrādījās bailes no nāves, jo es piedzīvoju īstu dvēseles agoniju. Un tad es sāku lūgt no visas sirds: Dievs, es esmu gatava uz visu, esmu gatava visu mūžu palikt viena, esmu pelnījusi jebkādu sodu, tikai izvelc mani no šīs elles! Dievs bija mana vienīgā cerība, lai gan es pat īsti necerēju, ka Viņš mani uzklausīs.
Pagāja kāds mēnesis, un kādu dienu pamodos ar apziņu, ka nu ir viss. Pateicu piedzīvotājam, ka šoreiz patiešām aizeju no viņa – uz visiem laikiem. Viņš, protams, neticēja, sāka atkal draudēt, lamāja mani, bet man tas bija kā pīlei ūdens. Pati brīnījos par sevi, kur man tāds spēks un drosme – parasti raudāju un taisnojos, bet šoreiz ar smaidu noraudzījos viņa trakošanā. Viņš laikam padomāja, ka esmu sajukusi prātā un pat pirkstu man nepiedūra!
Tajā vakarā pēc darba es nezināju, kur iet. Skaidrs, ka savā vecajā dzīvē vairs nevēlējos atgriezties. Nejauši satiku savu vīru. Izstāstīju, kas par lietu, bet viņš piedāvāja padzīvot pie viņa, kamēr atrodu sev dzīvokli. Aizgāju ar to, kas man mugurā. Mitinājāmies katrs savā istabā, un beidzot kārtīgi izrunājāmies, kas un kā ar mums bija noticis. Sapratu, ka visas nelaimes sakne ir dzīve bez Dieva. Nevienas attiecības nevar būt piepildītas, ja tajās ir grēks.
Man bija tik ļoti žēl, ka esmu visu tā sabojājusi, ka esmu sāpinājusi savu vīru un izpostījusi savu dzīvi. Pirmo nedēļu raudāju vienā raudāšanā, bet vīrs tikai atkārtoja savu zelta frāzi: „Lai kas notiktu, vienmēr turies pie Dieva!”. Un vēl piebilda: „Noliec savas vecās pauniņas Dievam pie kājām, celies un ej tālāk!”
Ar dzīvokļa meklējumiem neveicās. Vēlāk sapratu, ka tāds bija Dieva plāns. Jutos vainīga, ka apgrūtinu vīru, bet priecājās, ka vakarā mājās viņu kāds gaida un teica, lai palieku, cik ilgi vajag. Pēc dažiem mēnešiem atsākām dzīvot kā vīrs ar sievu. Zināmā mērā viss bija jāsāk no nulles, tomēr tagad mums abiem bija (un ir joprojām) kopīgs pamats – Dievs. Viņš savu dāvanu mums abiem – mīlestību – nebija atņēmis. Nespēju aptvert, kā vīrs spēj man uzticēties. Bet viņš atbildēja: „Es redzu, kā Dievs mainījis tavu sirdi.” Vīrs ilgi man nesacīja: es tevi mīlu, lai gan jutu to no viņa attieksmes. Nebija nekādu solījumu par mūžīgo mīlestību un tamlīdzīgi. Katru dienu kopā ar viņu dzīvoju kā pēdējo. Biju pateicīga par šo mīlestību, tomēr šķita, ka tas ir tikai uz laiku - gribēju, tomēr neuzdrošinājos pat lūgt, lai Dievs atjaunotu mūsu laulību. Sapratu, ka neesmu to pelnījusi.
Pēc kāda laika vīrs atzinās: „Es joprojām mīlu tevi. Taču, ja tu pieļauj kaut vismazāko iespēju, ka vēlreiz varētu aiziet no manis, dari to tagad un nenāc vairs atpakaļ!” Kad atbildēju vīram, ka palikšu ar viņu, tie nebija vienkārši vārdi. Es sapratu, kādu nepelnītu dāvanu un žēlastību saņemu. Un es vairs nevēlos šo mīlestību pazaudēt. Patiesībā šis bija mans īstais laulību solījums. Tikai tad es sapratu, ka, stāvot baznīcā pie altāra, mēs solījām mīlestību un uzticību ne tikai viens otram, bet Dievam: jā, Tēvs, es pateicībā pieņemu Tavu dāvanu un apņemos to lietot, nevis izniekot!
Tā sanāca, ka tuvojās Lieldienas. Bijām nolēmuši braukt pie vīra vecākiem uz Latgali. Nebiju viņus redzējusi kopš savas krišanas grēkā. Bija bail un kauns viņiem rādīties acīs. Turklāt viņi ir ļoti ticīgi katoļi! Jo tuvāk bijām Rēzeknei, jo sliktāk jutos. Teicu vīram, ka braukšu atpakaļ uz Rīgu. Beigās sapratu, ka nav vairs atpakaļceļa. Gāju kā uz karātavām, biju gatava, ka mani izmetīs pa durvīm. Tās atvēra vīramāte. Ar asarām acīs viņa mani apskāva.... Izrunājāmies. Izrādījās, ka vīra vecāki ļoti lūguši par mani Dievu. Mani pārsteidza viņu mīlestība – es taču pret viņu vienīgo dēlu biju izturējusies ļaunāk kā ienaidnieks...
Lieldienās gājām uz rīta misi. Un pēkšņi manas acis ir vaļā un ausis dzird! Priesteris sludina Jēzus augšāmcelšanos, un es beidzot saprotu, kāda ir Viņa upura jēga. Ka tas nav vienkārši kaut kāds Bībeles pastāstiņš, bet - Jēzus patiešām ir dzīvs! Un līdz ar Viņu vecais cilvēks manī ir piesists krustā, līdz ar Viņa augšāmcelšanos esmu piedzimusi no jauna! Alleluja! Ļaudis dziedāja, bet man no saviļņojuma un fiziski izjustā Dieva pieskāriena aizlūza balss. Raudāju no sirds un noslīgu ceļos – tik liels, tik varens, tik žēlsirdīgs un mīlošs ir mans Kungs! Manus ceļus vairs nespieda cietā baznīcas grīda, biju tik pateicīga Dievam par Viņa žēlsirdību un mīlestību, ka biju gatava ar seju pie zemes gulēt, ja vien apkārt būtu brīva vieta.
Pateicība Viņam mūžu mūžos! Caur Kristu Viņš pieceļ necienīgu nabaga grēcinieku, atmaksā tam ar mīlestību un dod tam savu Garu! Es lūdzu tikai mazumiņu, bet Dievs pār mani izlēja bagātīgu žēlsirdību un svētību! Viņš neatstāja mani pat tad, kad atteicos no Viņa! Viņa mīlestībai nav robežu! Jēzus ir durvis, kuras ved pie Dieva. Un šīs durvis ir vaļā! „Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”
/Lk. 11:9/
Bībele, kas agrāk šķita kā pasaciņa, sāka piepildīties manā dzīvē. Ar mani notika tieši tā, kā Rakstos teikts: neticīga sieva atgriezīsies caur ticīgu vīru. Tieši tāpat kā reiz Marijai Magdalēnai - Jēzus man teica „Ej un negrēko vairs”! Manā nespēkā Dieva spēks atklāja savu varenību! Ar mani notika tieši tā, kā rakstīs līdzībā par pazudušo dēlu: kad grēcinieks atgriežas, Tēvs dod viņam vislabāko - Kristu. Tāpēc es Viņam ticu un tāpēc tik ļoti mīlu! Jo par visu, kas man ir, varu pateikties vienīgi Dievam.
Kopš šiem notikumiem ir pagājuši gandrīz trīs gadi. Katru dienu pateicos Dievam par savu vīru, par to, ko Viņš dara manā labā. Katru dienu brīnos par Viņa neizmērojamo mīlestību un lūdzu, lai Viņš neļauj aptumšoties manam prātam un vienmēr kaut aiz ausīm velk mani pie sevis. Diemžēl ne vienmēr esmu paklausīgs Dieva bērns, bet Tētis nekad mani nepamet. Atkal un atkal Viņš nes mani uz savām rokām... Nav cita ceļa, kā vien iet pie Jēzus, nomesties Viņa priekšā ceļos, izsūdzēt savus grēkus un atdot savu salauzto sirdi Viņam. Varu apliecināt: Dieva mīlestībai patiešām nav robežu!
Agnesite pievienojies: 20.01.2006 Komentāri: 9
Re: Mans ceļš pie Dieva
04.02.2006 14:55
Briniskigs stasts!!! Lai milestiba ir tava sirsninjaa!!!
elimeleka pievienojies: 09.01.2005 Komentāri: 16
Re: Mans ceļš pie Dieva
18.02.2006 17:27
Jauka liecība. Komentārs - Dievs negrib grēcinieka nāvi (nav runa par fizisko nāvi, cerams, ka saproti), bet gan lai atgrieztos, lai dzīvotu. :)
siguce pievienojies: 15.04.2005 Komentāri: 30
Re: Mans ceļš pie Dieva
06.03.2006 14:35
Paldies,liels un mīļš paldies!Pa laikam ienāku un pārlasu šo dzīvesstāstu...Paldies
Gustavus pievienojies: 05.01.2005 Komentāri: 3
Re: Mans ceļš pie Dieva
17.03.2006 20:27
Kad atkal pie katedrale.lv rakstiem būs diskusijas un iespejas tos komentēt?
uldiss pievienojies: 20.11.2007 Komentāri: 177
Re: Mans ceļš pie Dieva
20.11.2007 23:33
jauki. prieks par iznākumu. tomēr, konkrētais gadījums ir diezgan kategorisks. dzīvē ne vienmēr tā notiek, ka laulāto atstājot, obligāti nokļūst slikta cilvēka rokās. kā iegrozītos, ja tā dēvētais "piedzīvotājs" būtu bijis jauks un patīkams cilvēks? vai tad nebūtu tā, ka pietrūktu iemesls, lai atgrieztos?
