Smilgu Juris pievienojies: 11.02.2005 Komentāri: 136
30.06.2006 17:46
Atļaušos iztulkot joku stāstu, kuŗu vakar atradu interneta plašumos. Tā autors ir slavenais Maskavas tradicionālā katolicisma aizstāvis D. Pučkins. (Brīdinu, ka latviešu tulkojums nedaudz zaudējis kolorītu, jo oriģinālteksts bija komiskā poļu-ukraiņu žargonā).
Iz mūsdienu katoļu dzīves
Reiz Ukrainā bija viens ciematiņš, kur dzīvoja daudzu ticību cilvēki – arī katoļi. Laiks tik gāja un gāja uz priekšu. Reiz komunistiskais totalitārisms krita, un kopā ar to izzuda arī Dzelzs priekškars. Vecais, visu mīlētais priesteris aizgāja pie miera, un viņa vieta atsūtīja jaunu „probošču” no Polijas. Un tas uzreiz sāka aktīvi ieviest draudzē charizmātisko atjaunotni, tā, ka tik putekļi sāka kūpēt.
Tagad iedomājieties: jauka vēla pavasaŗa diena. Vasarsvētki. Pirms Mises jaunu draudzes aktīvistu grupa sagatavoja un iestudēja lugu-mistēriju. Pat aizbrauca uz blakus pilsētiņu, un tur zooveikalā nopirka sniegbaltu sugas balodi – to ministrants vajadzīgajā brīdī palaidīšot, un tas tēlošot Svēto Garu.
Dārgie brāļi un māsas, iedomājieties šīs lauku baznīciņas iekšskatu. Normāls dievnams, kas principā ir saglabājis 20.gs. sākuma „pirmskoncila” izskatu. Taču jaunais „proboščs” ir izdarījis dažus uzlabojumus, tā sakot, „Koncila un ekumeņizma garā”. Vienā no stūŗiem karājas sarkanas vadmalas strēmele, kuŗu baznīcai pēc padomju varas krišanas atdāvināja vietējais kolchoza klubs (vairs nav jāraksta tik daudz lozungu). Pie sarkanās vadmalas ar kniepadatām ir piesprausti no papīra izgriezti attēli: puskilograms vīnogu, 20 kapeiku baltmaizes kukulis un kaut kāds šķībs biķeris, kas atgādina piedzēruša stikla pūtēja izpūstu konjaka glāzi. Apakšā ir uzraksts: „Dzīvības maize” – to pazīstamā rokrakstā ir taisījis ciema mālderis, kas jau sen ir ietrenējis roku, rakstot uz šādas pašas vadmalas „Slava KPSS!” „Rešeņija XXVI sjezda KPSS v žizņ!”, utt. Altārī novietots galdiņš, lai celebrētu „ar seju pret tautu”. Skaisti.
Sanāk tantiņas, un, bailīgi raugoties uz jaunajām instalācijām, ieņem vietas. Sākumā viņas sāk skaitīt Rožukroni. Un pēkšņi nogrand mūzika, un no kreisās sakristejas izlec divpadsmit puiši un viens skuķis, kas acīmredzot tēlo Vissvēto Dievmāti un Divpadsmit Apustuļus Ciānas istabā (Coenaculum). Ģitārists un akordeonists, kas svētku dēļ ir apvilkuši jaunus treniņtērpus un kedas, pašaizliedzīgi dragā Taizē šlāģeŗus. Divpadsmit čaļi un meitēns lec šeiku un breiku, krāsu mūzikas aparāts griežas, tēlodams uguns liesmas (tik jājautā, kādas uguns?). Šajā brīdī „proboščs” ar patosu iesaucas: „Nāc, Svētais Gars!”. Nekas nenotiek. Vēlreiz: „Nāc, Svētais Gars!”. Nekā. „Proboščs” trešo reizi sauc: „Nāc, Svētais Gars!”. Un te no labējās sakristejas atskan ministranta balss: „Velns parāvis, to Svēto Garu kaķis aprija!”
