Redzu es krēslaino Katedrāli Atmiņas ataust man Tuvas un tālas Priesteru sejas Un Hostijas gaismu Altāra zeltu Un bīskapa smaidu Sirds mazliet sažņaudzas Atmiņas senas Uz mirkli apstājas Sāk pulsēt lēni Tagad es esmu Tik ļoti tālu Kādēļ Tu sauci man Katedrāle...
Vēlos jautāt: “Vai Eduarda Veidenbauma dzeja ir dziļi eksistenciāla?”
Vēstulē E. Treimanim-Zvārgulim Veidenbaums rakstīja:
“Gudro cik gudrodams, nekāda mērķa nevar atrast dzīvei, visi ideāli, tuvāk apskatot, izrādās no tārpiem izēsti, un galu galā tev jāpaliek vai nu lopam, kas nekā nedomā cita kā tik par ēšanu, jeb pesimistam.”
Jāatzīst, ka šis Veidenbauma apgalvojums ir atspoguļojies viņa dzejā.
Minēšu tikai dažus piemērus no Veidenbauma daiļrades.
“… to mūžīgi kalpina rūpes un darbs, un galā tak kapenēs grauž viņu tārps.”
“Iedzer, brāli! Ātrām kājām Mūža dienas projām skrien, Nāve sauc uz tumšām mājām, Iedzer, kamēr kapā lien!”
“Es domāju, ka pasaulē Nav prātīgs it nekas, Un mūsu dzīves nozīme Ir tīrās muļķības. Bez mērķa cilvēks blandās te…”
“Visām lietām pienāk gals, Velti taisīt lielus plānus, Velti strādāt, nolīst lānus, Drīzi atskan nāves balss.”
“Tumsa un migla pasauli sedz, Mūžīgas rūpes dzīve tik redz. Velti ir strādāt, veltīgs ir darbs, Galā tak zemē grauž tevi tārps.”
“Ja nav naudas, spārni īsi, Guli tur, kur liktens sien, Gaidi nāvi, paradīzi, Paliec vājš un bedrē lien.”
“Tumsība, kur vien tik skatās, Aukstums visur, kur vien iet. Ak, uz visas pasauls platās Nav neviens, kam laime zied”
“Vēl desmit divdesmit gadus - Un lugai būs pienācis gals, Vai slinkojis būtu vai centies, Reiz trūdēt sauc likteņa balss.”
Šeit par savu dzeju autors atreferē:
“Ēst salkušam tās nevar dot, Un paēdis tās nesaprot.”
No vienas puses šajās rindās pausts pesimisms, pat bezcerība un dzīves bezjēdzība, kas robežojas ar “ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim.” [1.Kor.15:32], bet tajā pat laikā tās ir uzrunājošas, jo skar mums visiem tik svarīgo dzīves jēgas jautājumu. Nevar teikt, ka Veidenbauma dzeja sniegtu kādas skaidras atbildes, bet tīri filosofiksi aizdomāties tā aicina.
Protams, paliekot filosofiskās pozīcijās, to varētu ilgi un bezjēdzīgi apcerēt, tādēļ mēģināsim saprast, vai autors kaut kādā mērā apliecina kristīgo ticību.
Citēju autora izteikumus par baznīcu:
“Dieva nams stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam uz vārda tic, kad pasaules mantu vietā pēc nāves debesis viņš sola.”
Vai šie panti pauž vilšanos kristietībā, vai arī mācītājos? Vai arī autoram tas ir viens un tas pats?
Varbūt autoram nav pieņemas, ka kristietības aizsegā valda buržuji:
“Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts, tie galviņas nodur un dieviņam tic. Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts, un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.”
Jāatzīst, ka Veidenbaums mēdz būt neciešami tiešs:
“Dievs ir laipnīgs: mācītājus devis līdz ar kungiem tev. Sen bez tiem tev’ ellē rāvis būtu velns par kalpu sev.”
Lūk, no vienas puses šie vārdi pauž kādu patiesību, ko autors ir piedzīvojis, un arī nelielu izpratni par baznīcas mācības saturu, bet no otras puses autora vilšanās cilvēkos pāraug Dieva zaimošanā, un maldos, ka velns ir tikai ellē. Šķiet, ka autors ir vīlies baznīcā, līdzīgi kā revolucionāri noskaņotie jūdi, kad, atteicies no politiskas cīņas, Jēzus mira pie krusta.
Sapņi par brīvību un sociālu taisnīgumu autoram lika rakstīt sekojošas rindas:
Par cilvēku mēs varam spriest pēc tā, ko viņš ir sacījis un rakstījis. Tādēļ lasot Eduarda Veidenbauma dzeju varu secināt, ka viņš ir ilgojies pēc latviešu tautas garīgas un politiskas neatkarības, skarbi aprakstījis nemazāk skarbo dzīves realitāti un valdošo netaisnību, nesaudzīgi nicinājis paša labuma meklētājus un mīkstmiešus, kas atmetuši cīņu par patiesību, ironizējis par baznīcas, viņaprāt, nesakarīgo sludināšanu, un apliecinājis arī kristīgo ticību vismaz atreferējot.
Pats autors savā dzejā nav sacījis “es ticu,” bet ar izpratni ietvēris dzejā Jēzus kalpošanas slavinājumu:
“Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka, Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij’ dzīvības aka, Tu cilvēci sildīji garīgās verdzības salnā, Un cilvēce atmaksu deva tev – Golgatas kalnā.”
Bet tā kā tas ir rakstīts pagātnes formā, pieļauju, ka viņš līdz galam neizprata kā Jēzus Kristus krusta nāve spēj palīdzēt tieši viņam pašam. Bet tas ir tikai mans pieļāvums, jo iepriekšējais dzejolis neskan tik pārliecinoši kā sekojošās rindas:
“Gods Dievam augstībā, Skan eņģļu biedrībā, Kad kūtī Betlēmē Dzimst Glābējs pasaulē.
Nu cilvēcei nobeidzies tumsības laiks, Tai Pestītājs radījies, kalpības draugs, Viņš pārvarēs ļauno, kas peklē reiz kauks, Un cilvēcei tuvosies dievības vaigs.”
Ja tas ir rakstīts atreferējot, tad arī nav slikti. Grūti komentēt izteikumu “kalpības draugs,” kas būtu aplams, kalpību saprotot kā apspiešanu. Kā zināms Jēzus mācīja par labprātīgu kalpošanu, kas nāk no ticības, ko dāvā Dievs caur savu Vārdu un Sakaramentiem. Šāda kalpošana tad ir ticības auglis, jeb Dieva darbs caur mums.
Pats Veidenbaums rakstot K.Veidenbaumam ir sacījis:
“Es ienīstu, kā agrāk, visu svētulību un neticu tagadējai ticībai, tāpat ar citus savus ieskatus neesmu grozījis, bet savu agrāko vieglprātības filosofiju esmu atmetis [..]. Savu pienākumu izpilda tas, kas “tā dara citiem, kā grib, lai citi viņam darītu, kad viņš būtu to vietā”. Tas ir pienākuma ideāls [..].”
Tā nu redziet, ko saka īstais pesimists, kurš vīlies visā un visos. Viņš kā pienākuma ideālu min Jēzus mācīto Mt.7:12 [sal.Lk.6:31]:
“Tad nu visu, ko jūs gribat, lai cilvēki jums dara, tāpat darait arī jūs viņiem. Jo tā ir bauslība un pravieši.”
Ingars pievienojies: 24.07.2009 Komentāri: 66
Re: Dzeja
28.07.2010 00:29
Debesu valstība ir līdzīga tīrumā apslēptai mantai. (Mt 13, 44)
Daži domā, ka tiem nav nekādas daļas pie Svētā Gara dāvanām. Tāpēc, ka pavirši izpilda Dieva norādījumus, viņi nezina, ka tajā, kas saglabā skaidru savu ticību Kristum, ir apvienotas visas dievišķās dāvanas. Tā kā kūtruma dēļ mēs esam tālu no darbīgās mīlestības, kas mums būtu jādāvā Dievam, no šīs mīlestības, kas mums atklāj mūsos apslēptos Dieva dārgumus, tad, pats par sevi saprotams, mēs domājam, ka neesam līdzdalīgi dievišķajās dāvanās. Ja Kristus caur ticību mājo mūsu sirdī, kā sacījis apustulis Pāvils, (Ef 3, 17) un ja Viņā ir apslēpti visi gudrības un atziņas dārgumi (Kol 2, 3), tad tas nozīmē, ka visi gudrības un atziņas dārgumi ir apslēpti mūsu sirdī. Taču tie atklājas sirdij tik daudz, cik katrs spēj sevi šķīstīt, un šo šķīstīšanos panāk baušļu pildīšana. Tā ir tavas sirds laukā apslēptā manta, ko tu vēl neesi atradis sava slinkuma dēļ. Jo tad, ja būtu to atradis, tu būtu pārdevis visu, kas tev ir, lai iegūtu šo lauku. Bet tu to esi atstājis novārtā un meklē tam visapkārt – tur, kur saauguši vien ērkšķi un dadži. Tāpēc Glābējs saka: “Svētīgi tie, kam skaidra sirds, jo viņi Dievu redzēs.” (Mt 5, 8) Viņi redzēs Dievu un redzēs dārgumus, kas ir Viņā. Viņi to redzēs tad, kad mīlestībā un atturībā būs šķīstījušies. Un, jo šķīstāki tie būs, jo vairāk tie redzēs.
