Šajā kritiskajā laikā mums atliek lūgties par savu Baznīcu un doties tai palīgā. Bez naida, rūgtuma un centieniem apsūdzēt citus. Padomāsim - vai mēs paši vienmēr esam ar pienākošos rūpību kopuši no Dieva mums dāvāto spriest un analizēt spēju? Vai mēs, pirms kādu nosodīt, esam pie viņa vērsušies, lai uzklausītu viņu, noskaidrotu viņa viedokli un izskaidrotu savus apsvērumus? Padomāsim - vai kardināls, tāpat, kā daudzi citi garīgās kārtas pārstāvji, mūsu pasivitātes dēļ izšķirošos brīžos nav palikuši vieni, bez mūsu atbalsta! Baznīcas pretinieki ir aktīvi, iesaista to savās aktivitātēs uzdodamies par tās draugiem. Tas agri vai vēlu var smagi iedragāt Baznīcas autoritāti, nemaz nerunājot par to, ka aiz daudziem skandāliem, kuros tiek iesaistīts Baznīcas vārds tiek slēpti noziedzīgi darījumi. Pirms uzbrukt, padomāsim, vai mēs kādreiz esam pie savas Baznīcas vadītājiem vērsušies ar savām šaubām, iebildumiem un ieteikumiem? Varbūt labāk padomāsim, kā apvienot savus spēkus, lai kopā mācītos paplašināt savu redzesloku, iemācītos labāk izprast sabiedriskos procesus, atšķirt maldīgus, savās emocijās balstītus redzējumus no patiesiem, kritiski izvērtētiem spriedumiem. Tad jau mēs būsim nopietns spēks, atbalsts Baznīcai un tās vadībai. Smelsim savu spēku Kristus mīlestībā.
