Apskatīju bildes, izlasīju tekstu... nu, ko ?jāteic labākajā gadījumā tas viss izskatās smieklīgi un sektantiski. Stāvēt ielu stūros un lūgties...jums tas kaut ko neatgādina ?
šī lūgšana būtībā ir tāda nostāšanās Dieva Vaiga priekšā. Sākotnēji tā tika praktizēta brīvā dabā, nostājoties tur, kur neviens no malas neredz, un tad sarunāties ar Dievu - vaigu vaigā, kā draugs ar draugu - kā Mozus to darīja. Tomēr - pilsēta savā pūļa bezpersoniskumā brīžiem ir vēl lielāks tuksnesis (vai tad nav tā, ka cilvēks visvientuļāks jūtas pūļa vidū?). Tomēr - es ticu, ka jo sekulārāka un pragmatiskāka vide, jo vairāk tajā nepieciešama lūgšana. Cilvēks, kas nostājas uz ielas, lai būtu Dieva vaiga priekšā, lai piesauktu Viņu, lai runātu ar Viņu , varbūt ir kā svece vējā, kā saucēja balss tuksnesī. Varbūt tas ir tikai sīks piliens, kas pazūd pilsētas burzmā, re - viņu tik viegli ir izsmiet un paņirgāties (jo viņš neatbildēs). Tomēr es ticu, ka caur šo lūgšanu Dievs pieskaras mūsu pilsētai (vai citai), tiek atveseļota vide - un pieaug ticībā arī pats cilvēks, kas lūdzas.
kalna mācībā ir teikts: svētīgi esat, ja jūs izsmies un vajās Mana vārda dēļ. Situācija ir mainījusies - pirms 2000 gadiem tos, kas stāvēja ielu stūros un skaļi lūdzās, lai cilvēki viņus redzētu, apbrīnoja, cildināja. Šodien - izsmej, saka - ej ar savu Dievu baznīcā, netraucē mums! Nostāties ielas malā un sirdī lūgties - tas šodien nozīmē pakļaut sevi sitienam, tas nozīmē arī liecināt par Kristu - varbūt kādu šī liecība uzrunā vairāk kā vārdi, jo vārdiem sabiedrība sen vairs neuzticas. Protams, priekš paša jau jaukāk būtu kalnā, mežā vai jūras malā - bet mēs esam tur, kur esam. Būt vienatnē šodien jau ir privilēģija.
Bet iesaku praktizēt šīs lūgšanas vienkāršo jeb pamatversiju - piemēram, pirms ieeju mājās, varu sētā atrast vietu, kuru no logiem neredz, un uz īsu brīdi netraucēti pabūt Dieva vaiga priekšā.
Piedod, kri, bet vai tev nešķiet, ka šādā veidā ticīgie paši uzprasās, ļai viņus izsmej ?
Iedomājies, vienkāršu, neticīgu cilvēku, kurš iet pa ielu un skatās uz šiem cilvēkiem, kas stāv, kā mietu norijuši, skatās vienā punktā un pat neatbild, ja kāds viņus uzrunā. Bēdīgi, bet izskatās kā no trako nama :(((
Un vēl, Jēzus ir skaidri un gaiši teicis : kad lūgsi debesu Tēvu ieej savā kambarī un aizslēdz durvis.
Nu kaut kā nesaista. Raksti saka arī tā: kad lūdzies, ieej savā istabā un aiztaisi durvis un lūdzies lai tika Tavs debesu Tēvs to redzēu. Bet man ir cits šokijs. Kas tas par BRIESMĪGU gleznojumu uz sienas pie altāra? Milzīgs Kristus un tik sliktā kvalitātē! Kur tas ir?
> armanda Jā, piekrītu Jēzus vārdiem. Un Tev, armanda. Īsumā to sauc par cilvēku ieļaunošanu. Jo cilvēkos radīsies vēlme par mani pasmieties. Un šī vēlme būs negatīva. Kopumā tas ir manis kārdināšana, resp., es ar savu darbību izsaucu šo ieļaunošanu, ne vis tuvojos Dievam ar lūgšanu.
> mabumba Mākslinieki savos darbos attēlo savas sajūtas, savu situācijas uztveri vai situācijas nokrāsu. Precīzu attēlu veido fotoaparāts. Ja Tevī radās noteiktas sajūtas skatoties uz gleznu, padomā - kāpēc. Iespējams, ka Tu uztver attēlotās situācijas traģismu.
Ecke! Iedvesma rīkot 'Kristīgo desantu" šadā veidā ir radusies no pusaudžu dzīves realitātēm. Pusaudži vēlas sevi pieteikt un parādīt gan ar neordināru apģērbu, gan ar frizūru, gan ar kādiem trokšņiem un žestiem. ideja ir tāda, ka tiek parādīts cilvēks jaunā kvalitātē, kas izriet no cilvēka iekšējās stājas, kā to atrodam Bībelē daudzās vietās: "sludiniet no jumtiem, ejiet līdz pasaules malai, ceļā nevienu nesveiciniet, esiet zemes sāls ..." Vārdu sakot kaut kāds maximālisms! Vispār jau derētu noturēt veselu konferenci par šo tēmu, lai interesentus ievadītu noslēpumā. Mani tiešām interē pusaudžu skatījums uz dzīvi. Kaut arī dažiem tas šķiet kā ākstīšanās, tad lūdzu pasakiet, kur Dievs Bībelē runā par pusaudžu vajadzībām? Mēģināšu sniegt atbildi uz jautājumiem, bet neticu, ka Latvijā ir pietiekoši daudz tādu kristīgo līderu, kurie interesē tas, kāpec 12-13. jauns cilvēks pārstāj lūgties, neiet vairs uz dievkalpojumiem, vairs nedomā pozitīvi, neakceptē garīgos līderus utt. turpinājums sekos.
> J. Piemēram es šādās sarunās redzu iespēju padalīties savās zināšanās un pieredzē. Jau tas,ka kāds lietotājs uzsāk šādu sarunu nozīmē, ka viņam ir kaut kas, ar ko dalīties, kaut kas neatrisināts utt. Pati vēlme lūgt padomu ir apsveicama, jo norāda uz lūdzēja vēlmi atrisināt problēmu. Internetā cilvēks var palikt anonīms, tas dod iespēju izteikties brīvāk, izteikt to, ko viņš kāda iemesla dēļ nespēj izdarīt parastajā veidā. Protams, arī virtuālajā sarunā ir jāievēro pieklājības likumi.
> janisl Kad bija pie dzīvības baznica.lv, tas portāls man bija lieliska kalpošanas vieta. Tur arī dabūju pirmos bliezienus, kādus nez vai izdotos piedzīvot Reālā. Un iemācījos pareizi reaģēt, resp., neatbildēt ar sitienu, bet ar žēlsirdību. Kas attiecas par sērfošanu Virtuālā, tad Virtuāls ir īpaša dimensija, kas ir atšķirīgs no Reāla. Virtuāla likumi ir starptautiski. Žēl, ka, piem., catholic.lv forums neatbilst Virtuāla likumiem, atšķirībā no lelb.lv. Kas attiecas uz nikiem, tad niks ir daļa no manas personības. Škiet, ka Batseba es esmu pārsvarā...