Kad Jēzus ieradās Jeruzalemē, jūdu autoritātes un okupantu – romiešu piekritēji tūlīt sāka Viņu iztaujāt, lai izpētītu Viņa mācību un uzskatus. Visi jautājumi bija virzīti uz to, lai Jēzu pieķertu kā dumpinieku pret iekarotājiem – romiešiem un kā pretinieku reliģiskā jomā, it īpaši lai apšaubītu, ka Viņš ir Mesija. Viss beidzās ar Jēzus arestēšanu un notiesāšanu uz nāvi, bet Jēzus neatzina šīs tiesas kompetenci un jau iepriekš pateica, ka Viņš brīvprātīgi un pēc debesu Tēva prāta upurēs savu dzīvību cilvēku atpestīšanai. Jēzus kā karalis dodas uz savu troni, kas ir krusts, ar kuru Viņš satrieca nāvi un naidu, lai valdītu dzīvība un mīlestība. Lielais tautas vairums sumina Jēzu un sajūsmā pušķo Viņam ceļu, vijot goda vārtus, bet daži protestē. Tie ir farizeji – iespaidīgi tautas vadītāji. Iedomība tiem ir aizsegusi acis. Viņi nespēj saskatīt savu Pestītāju. Arī šodien aizvien vēl ir divas cilvēku grupas pasaulē. Vieni gaida Jēzu un viņu saņem kā Pestītāju, citi atkal ir vai nu naidīgi, vai, kas varbūt ir vēl ļaunāk, ir pilnīgi vienaldzīgi. Jo ir redzēts, ka bieži vien no naidīgiem cilvēkiem rodas dedzīgi apustuļi, kā, piemēram, apustulis Pāvils, kamēr vienaldzīgie neapzinās savu nožēlojamo stāvokli, kādā tie atrodas. Tāpēc ir vērts padomāt arī par Lieldienu grēksūdzi. Baznīca ir māte un kā tāda rūpējas par savu bērnu garīgo veselību. Aicinot uz grēksūdzi Baznīca nevēlas ierobežot kristiešu brīvību, bet gan tiem palīdzēt atbrīvoties no vislielākās verdzības, kas ir grēks. „ Kas dara grēku, kļūst par grēka vergu”, saka svētais Pēteris savā pirmajā vēstulē. Baznīca, būdama māte, zina, ka tās bērni grēko vājuma dēļ un tiem ir nepieciešams šķīstīties. Grēksūdze ir labi jāizprot. Tā nav nekāda automātiska darbība, bet ir veicama ar mīlestību un ar sirds atgriešanos. Grēksūdze ir personīga rīcība visaugstākā vārda nozīmē. Grēksūdzē nepietiek uzskaitīt grēkus it kā pēc kāda kataloga, bet grēksūdze kristietim galvenokārt ir personīga saskare ar Kungu Jēzu Kristu, gluži kā reiz apustulis Pēteris laivā atzina, ka viņš ir grēcinieks un ka viņš turpmāk grib mīlēt Dievu un savu tuvāko no visa sirds. Katram jācenšas ieskatīties sevī, lai personīgi atrastu, kas ir dzīvē labojams un par kādiem grēkiem vajadzīga piedošana. Jāprot atrast tie grēki, kas visvairāk traucē dvēseles augšupeju un tiekšanos uz Dievu. Galvenokārt ir jāprot atrast tie grēki, kas visvairāk kristieti kavē mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu, jo mīlestība ir likuma un bauslības piepildījums. Sevišķi svarīga ir Lieldienu grēksūdze, jo ar to vēlamies dalīties Lieldienu noslēpumā. Kā Jēzus ar savu augšāmcelšanos no nāves iegāja dzīvībā, tā ar grēksūdzi no grēka ienākam žēlastībā. Grēksūdze mūsos nodrošina uzticību Kristum un to nostiprina. Fragments no bīskapa Ā. Andreja Brumaņa homīlijas Pūpolu svētdienai | 
