Kur jūs iepazināties ar bīskapu Boļeslavu Sloskānu? Mācoties vēl pamatskolā, dzirdēju, ka Padomju Savienībā ir kāds bīskaps, kas ir apcietinājumā. Pēc tam jau vairākkārt dzirdēju, ka viņš tur dzīvo samērā grūtos apstākļos. Uz viņu skatījāmies ar lielu godbijību – kā uz mocekli, kurš atbraucis no Padomju Savienības un tur cietis visādas mokas, par to vēlāk dzirdēju arī no citiem avotiem. Bija jau domāts, ka viņš šo dzīvi vairāk neredzēs, bet bīskaps visu izturēja. Mums pret viņu bija ārkārtīgi liela cieņa. Kad iestājos Garīgajā seminārā, tur viņš bija garīgais tēvs un varēju viņu tuvāk iepazīt. Nekas tāds ārēji neparasts nebija, bet bija skaidrs, ka viņš ir Dieva cilvēks – ļoti ieturēts. No viņa izstaroja svētums. Seminārā bīskaps Sloskāns vēlāk pasniedza arī morālteoloģijas un askētikas priekšmetus. Tie piemēri, kurus viņš no savas dzīves pastāstīja, kā viņi barakās, izsūtījumā pūlējās noturēt dievkalpojumus lielā slepenībā, vēlāk arī pašam izsūtījumā noderēja, jo man iznāca līdzīgs liktenis. Sākumā nekādi nevarēju noturēt Svēto Misi, bet kad saņēmu vīnu un hostijas, tad to varēju darīt. Kad pienāca gulēšanas laiks, sargs pārbaudīja – vai guļu, ārēji tā arī izskatījās, bet patiesībā klusībā noturēju Svēto Misi. Grūti jau bija vienmēr atrast visklusāko laiku, kad būsi netraucēts, un, paldies Dievam, nevienu reizi nepieķēra. Slepenībā dažiem katoļiem, kas vēlējās, varēju pasniegt arī Svēto Komūniju, uzklausīt grēksūdzi. Tā man noderēja visi bīskapa Sloskāna nostāsti, kā viņš bija izturējies Solovkos. Kādreiz tur bijis klosteris, bet tad tika pārvērsts par cietumu. Savi Solovki iznāca arī man. Protams, nekādu ļaunu darbu nebiju izdarījis. Bez tiesas tiku notiesāts uz 10 gadiem. Kad atbrīvoja, tad dokumentā bija rakstīts „so sņatijem sudjimostji” (tā kā neesi tiesāts). Pēc tam apkalpoju draudzes Latgalē, tad Kurzemē, kamēr nonācu Garīgajā seminārā, kur strādāju par morālteoloģijas un askētikas pasniedzēju – gāju tieši bīskapa pēdās. Tad pienāca slimības kopā ar vecumiņu..., nu jau iesācies 90. dzīves gads.
Kādu iespaidu uz jums atstāja bīskaps Boļeslavs Sloskāns?
Brīnišķīgu, labāku iespaidu nevar atstāt. Ja arī gribētu, tad nevarētu atrast, kur piesieties. Reiz, kad viņš lūdza, lai norāda uz viņa kļūdām – nevarēja nevienu atrast, līdzīgi kā zelta gabalā, kur nav ne vismazāko piemaisījumu. Vienmēr Svētās Mises svinēja ar dziļu un iekšēju pārdzīvojumu, arī lekcijas pienācīgi sagatavoja – ļoti vienkārši, bet nopietni. Tagad ar to iegūto bagāžu dzīvoju.
Ko cilvēki toreiz teica par bīskapu Sloskānu?
Viņu uzskatīja par svētu cilvēku, cita vārda nebija kā tikai svēts, un ar tādu cieņu vienmēr pret viņu arī izturējās. Visas grūtības viņš bija izcietis kā īsts moceklis, ļoti varonīgi.
Bīskaps savā laikā pasniedza seminārā morālteoloģiju, vai studenti viņu mīlēja?
Studenti bija ļoti apmierināti, jo viņš bija lēnprātīgs, korekts. Cilvēks, pret kuru ir liela cieņa. Viņa lekcijas nekad nebija paviršas, viņa teiktais vienmēr palika atmiņā, tas atstāja iespaidu. Man palaimējās, ka to visu varēju dzirdēt un savā dzīvē pielietot.
Kas, pēc jūsu domām, bija bīskapa garīgās dzīves avots?
Katrā ziņā viņš bija lūgšanu vīrs, un, kā zināms, no lūgšanas nāk Dieva spēks, un, kad bruņojas ar Dieva spēku, tad var paciest visādas grūtības, izturēt un priekšzīmīgi izpildīt visus pienākumus. Viņš pats dzīvoja pēc labākajiem tikumu paraugiem un to mācīja arī mums. Svētums plūda no viņa iekšienes, viņš to īpaši necentās izrādīt.
Ar kādām dvēseles īpašībām izcēlās bīskaps Sloskāns?
Visos savos pienākumos viņš bija ļoti noteikts, ja kaut ko darīja, tad to darīja ar visu savu sirdi. Kad celebrēja Sv. Misi, tad katra viņa kustība bija tieši tāda – kādai tai jābūt, arī viss, ko viņš runāja, nebija paviršs, bet vienmēr sagatavots, skaidrs un stingrs. Bīskaps bija īsts Dieva vīrs visā savā uzvedībā. Ja cilvēks ir pastāvīgā kontaktā ar Dievu, tad Dievs dod pietiekoši daudz spēka, lai izturētu visas grūtības. Man nav nekādu šaubu, ka viņš ir debesīs pie Dieva un var aizbilst par mums. Savā dzīves laikā esmu daudzreiz griezies pie viņa, lai izlūdz vajadzīgo žēlastību, un viņš ir palīdzējis. Tas, ka viņš tiks pasludināts par svēto, ir tikai laika jautājums – viņa kanonizācijas process ir iesācies, un, domāju, ka tam nebūs nekādu šķēršļu. Intervēja Andris Vasiļevskis,
Garīgā semināra 4. kursa students | 
