Klajā nākusi grāmata, kas piedāvā vispusīgi iepazīties ar jezuītu ordeni - ar tā rašanos, uzbūvi, darbības principiem, jomām un uzdevumiem. Īpaši tā aicina palūkoties atpakaļ uz pēdējiem simts gadiem, uz 20. gadsimtu, ko raksturo lielas un nozīmīgas pārmaiņas gan Romas katoliskās Baznīcas vēsturē, gan arī paša ordeņa dzīvē un darbībā. Jezuītu vārds Latvijas plašsaziņas līdzekļos pēdējā laikā visbiežāk bija sastopams izglītības reformas pretinieku mutēs. Tas bija labs piemērs tam, kā padomju laikos iegaumētie šķietamie jezuītu lozungi un morāles principi, kuri balstās uz sen novecojušiem stereotipiem, cilvēku atmiņā nav aizmirsti. Varbūt vēl kāds atceras jezuītus no vēstures grāmatām par reformācijas laikiem Latvijā – vieni ar nepatiku kā savus ticības ienaidniekus, bet citi ar pateicību un reizēm pat ar pārāk dziļu pietāti. Visbeidzot arī šodien, kā to liecina jaunākās grāmatas, interese par "noslēpumainām" sabiedrībām nav zudusi. Tomēr šī grāmata, kas ir pašu jezuītu izdota, nesniegs vēlamo intrigu sazvērestības teoriju piekritējiem. Jezuīti ir skaitliski lielākais Romas katoliskās Baznīcas ordenis. Tam ir stingri noteikta pārvaldes struktūra un iekšēji saistoši darbības pamatprincipi, taču tā darbības ārējās izpausmes formas ir ļoti daudzveidīgas. Grāmatā ievietotie raksti savā dažādībā to arī labi ataino. Tomēr ir iekļauti arī trīs sistemātiski raksti: par ordeņa vēsturi no tā dibināšanas līdz mūsdienām, par tā līdzšinējo darbību Latvijā un par ordeņa darbības pamatprincipiem un tā uzbūvi un struktūru mūsdienās. Visi pārējie grāmatā iekļautie raksti ir tulkoti no 2000. gada Jēzus Sadraudzības kūrijas gadagrāmatas "Jezuīti" ("Jesuits. Yearbook of the Society of Jesus"). Šie raksti tiek sagrupēti četrās apakšnodaļās. Vispirms lasītājiem tiek piedāvāta informācija par 20. gadsimtā notikušajām desmit ģenerālsapulcēm (kuras ir ordeņa galvenais lēmējorgāns), un sešiem ģenerālpriekšniekiem, kuri vadījuši ordeni šī gadsimta laikā. Tas palīdz labāk orientēties nākošajā apakšnodaļā iekļautajos rakstos un izprast pārmaiņas un attīstības tendences jezuītu tradicionālajās darbības jomās – teoloģijā, Garīgo vingrinājumu un rekolekciju pasniegšanā, misionārajā darbībā, izglītībā un sadarbībā ar lajiem. Taču bez pārmantotās tradīcijas 20. gadsimts jezuītiem ir piedāvājis arī jaunus uzdevumus, radījis jaunus izaicinājumus un pavēris jaunus ceļus, kā kalpot Baznīcai un visai sabiedrībai. Daudz svarīgāks ir kļuvis darbs draudzēs, lielais bēgļu skaits ir licis pievērst īpašu uzmanību un iesaistīties jauna veida aprūpē, arvien nozīmīgāks ir kļuvis starpreliģiju dialogs un dialogs ar ateistiem, kā arī ir nācies reaģēt uz jaunām sociālajām problēmām un mācīties izmantot plašsaziņas līdzekļus apustuliskajā darbā. Mainoties gan visai sabiedrībai, gan ordeņa darbības jomām, ir notikušas likumsakarīgas pārmaiņas arī jauno ordeņa locekļu izglītībā un formācijā - radusies nepieciešamība saglabāt tradicionālo jezuītu harismu, dzīves un darbības veidu un vienlaikus reaģēt uz jaunajiem apstākļiem, pie tam cenšoties to darīt tā, kā to būtu vēlējies ordeņa dibinātājs svētais Ignācijs no Lojolas. Grāmatas nobeigumā tiek sniegtas ievērojamāko un populārāko 20. gadsimta jezuītu biogrāfiskās skices, īsi apraksti par jezuītu kardināliem, kā arī īsi biogrāfiskie dati par latviešu jezuītiem. Pasākumā piedalīsies Lietuvas - Latvijas jezuītu provinces provinciāls tēvs Aldonas Gudaitis SJ, LU profesors Leons Taivāns un grāmatas veidotāji. Kārlis Freibergs, atbildīgais par izdevumu | 
