Dārgie priesteri! 1. Šajā Euharistijas gadā es īpaši priecājos par mūsu ikgadējo garīgo tikšanos Lielajā Ceturtdienā – dienā, kad Kristus parādīja savu mīlestību "līdz galam" (Jāņa 13:1), Euharistijas dienā, mūsu priesterības dienā. Manas domas vēršas pie jums, dārgie priesteri, kad es atveseļojos slimnīcā kā pacients blakus citiem pacientiem, Euharistijā apvienojot savas paša ciešanas ar Kristus ciešanām. Šajā garā arī es vēlos kopā ar jums pārdomāt dažus mūsu priesteriskā garīguma aspektus. Kā iedvesmas avotu es ņemšu vārdus no Euharistiskās konsekrācijas, kurus mēs sakām katru dienu "in persona Christi", lai darītu uz mūsu altāriem klātesošu upuri, kas vienu reizi par visām reizēm notika Kalvārijas kalnā. Šie vārdi izgaismo mūsu sapratni par priesterisko garīgumu: Ja visa Baznīca smeļ savu dzīvību no Euharistijas, tad vēl vairāk priestera dzīvei ir jābūt Euharistijas "veidotai". Tāpēc mums iedibināšanas vārdiem ir jābūt vairāk nekā konsekrācijas formulai, tiem ir jābūt mūsu "dzīves formulai."
Dziļas "pateicības" dzīve
2. "Tibi gratias agens benedixit." Katrā Misē mēs pieminam un izdzīvojam pirmo noskaņu, kuru izteica Jēzus, kad viņš lauza maizi: pateicību. Pateicība ir nostāja, kurā sakņojas pats vārds "Euharistija." Šī pateicības izteikšana ietver sevī visu Bībeles slavēšanas garīgumu par "mirabilia Dei." Dievs mūs mīl, Viņš iet mums pa priekšu ar savu Apredzību, Viņš pavada mūs ar saviem nebeidzamiem pestīšanas darbiem. Euharistijā Jēzus pateicas Tēvam kopā ar mums un par mums. Kā gan iespējams, ka šī Jēzus pateicība neveidotu priestera dzīvi? Viņš zina, ka viņam ir jāizkopj pastāvīga pateicības apziņa par tām daudzajām dāvanām, kuras viņš ir saņēmis savas dzīves laikā: īpaši par ticības dāvanu, kuru viņam ir pienākums sludināt, un priesterības dāvanu, kas viņu pilnīgi konsekrē Dieva Valstības kalpošanai. Mums ir savi krusti, kas jānes – un mēs noteikti neesam vienīgie! – bet dāvanas, ko esam saņēmuši, ir tik lielas, ka mēs nevaram nedziedāt no sirds dziļumiem savu pašu "Magnificat."
Dzīve, kas tiek "atdota''
3. "Accipite et manducate. Accipite et bibite." Kristus sevis atdošana, kura balstās Trīsvienīgajā Dieva dzīvē, kas ir Mīlestība, sasniedz savu kulmināciju Krusta upurī, kas sakramentāli tiek svinēts Pēdējās Vakariņās. Nav iespējams atkārtot konsekrācijas vārdus, nejūtoties ievilktam šajā garīgajā kustībā. Zināmā mērā, kad viņš saka vārdus: "’ņemiet un ēdiet," priesterim ir jāmācās pielietot tos arī priekš sevis un izrunāt tos patiesībā un labestībā. Ja viņš ir spējīgs atdot sevi kā dāvanu, nododot sevi kopienas vajadzībām un kalpojot visiem, viņa dzīve iegūst savu patieso jēgu. Tieši to Jēzus sagaidīja no saviem mācekļiem, kā Evaņģēlists Jānis to uzsver savā stāstījumā par kāju mazgāšanu. To arī Dieva Tauta sagaida no priestera. Ja mēs tajā vairāk iedziļināmies, priestera paklausības solījums, kuru viņš izdarīja savā ordinācijas dienā un ir aicināts atjaunot Hrizmas Misē, izgaismo šo saistību ar Euharistiju. Mīlestībā paklausot, upurējot pat zināmā mērā pamatotu brīvību, kad autoritatīvs bīskapa lēmums to prasa, priesteris savā miesā izdzīvo šo "ņemiet un ēdiet", ar ko Pēdējo Vakariņu laikā Kristus atdeva sevi Baznīcai.
Dzīve, kas ir "glābta", lai glābtu citus
4. "Hoc est enim corpus meum quod pro vobis tradetur." Kristus miesa un asinis ir dotas cilvēku pestīšanai, visa cilvēka un visu cilvēku. Pestīšana ir integrāla un tajā pašā laikā universāla, jo neviens, ja vien viņš brīvi neizvēlas, nav izslēgts no Kristus asiņu pestījošā spēka: "qui pro vobis et pro multis effundetur." Tas ir upuris, kas atdots par "daudziem", kā to saka Bībeles teksts (Marka 14:24; Mateja 26:28; Isajas 53:11-12); šis tipiski semītiskais izteiciens attiecas uz lielo daudzumu, kas ir pestīti caur Kristu, vienīgo Pestītāju, bet tajā pašā laikā norāda arī uz to, ka pestīšana tiek piedāvāta pilnīgi visiem: Kunga asinis "par jums un par daudziem izlietas," kā daži tulkojumi to ļoti skaidri izsaka. Kristus miesa ir patiesi dota "par pasaules dzīvību " (Jāņa 6:51; 1 Jāņa 2:2). Atkārtojot Kristus godājamos vārdus liturģiskās sapulces sakopotā klusumā, mēs priesteri kļūstam par izredzētiem pestīšanas noslēpuma vēstnešiem. Tomēr, ja mēs paši neapzināmies, ka esam glābti, kā mēs varam būt pārliecinoši vēstneši? Mēs esam pirmie, kam ir nepieciešams iekšējais žēlastības pieskāriens, kas mūs paceļ no mūsu vājuma un liek mums saukt "Abba, Tēvs" ar Dieva bērnu paļāvību (Galatiešiem 4:6; Romiešiem 8:15). Tas savukārt mūs noliek uz arvien lielākas pilnības ceļa. Svētums, patiesībā, ir pilnīgākā pestīšanas izpausme. Tikai tad, ja mūsu dzīves atklāj faktu, ka mēs esam pestīti, mēs kļūstam par uzticamiem pestīšanas vēstnešiem. Pie tam, pastāvīga apziņa, ka Kristus griba ir dāvāt pestīšanu visiem nevar mūs neiedvesmot ar jaunu misionāru dedzību, mudinot katru no mums kļūt par "visu visiem, lai katrā gadījumā kādus izglābtu" (1 Korintiešiem 9:22).
Dzīve, kas "piemin"
5. "Hoc facite in meam commemorationem." Šos Jēzus vārdus mums ir saglabājis ne tikai Lūkas (22:19), bet arī Pāvils (1 Korintiešiem 11:24). Mums jāatceras, ka tie tika runāti Lieldienu mielasta kontekstā, kurš jūdiem bija tiešām "piemiņa" (ebreju valodā "zikkarôn"). Šajos svētkos Izraēļa tauta vēlreiz izdzīvoja, pirmkārt, Izceļošanu, bet arī citus svarīgus notikumus viņu vēsturē: Ābrahama aicinājumu, Īzāka upurēšanu, Sinaja kalna Derību, daudzos Dieva darbus pasargājot savu tautu. Arī kristiešiem Euharistija ir "piemiņa," bet tā ir unikāla: tā ne tikai atceras, bet padara sakramentāli klātesošu Kunga nāvi un augšāmcelšanos. Jēzus teica: "Dariet to manai piemiņai." Euharistija nevis tikai vienkārši piemin kādu faktu; tā piemin Viņu! Caur "piemiņas" vārdu ikdienas atkārtošanu "in persona Christi" priesteris tiek aicināts attīstīt "piemiņas garīgumu." Laikā, kad straujas sociālās un kultūras izmaiņas pavājina tradīcijas apziņu un ved īpaši jaunāko paaudzi uz risku pazaudēt saikni ar savām saknēm, priesteris ir aicināts būt – kopienā, kas viņam uzticēta – par cilvēku, kurš uzticīgi piemin visu Kristus noslēpumu: pravietotu Vecajā Derībā, piepildītu Jaunajā un arvien dziļāk izprastu pateicoties Svētajam Garam, kā Jēzus skaidri apsolīja: "Viņš jums visu iemācīs un atgādinās visu, ko es jums sacīju" (Jāņa 14:26).
"Konsekrēta" dzīve
6. "Mysterium fidei!" Katru reizi pasludinot šos vārdus pēc maizes un vīna konsekrācijas, priesteris izsaka savu arvien jauno apbrīnu par šo neparasto brīnumu, ko viņa rokas ir paveikušas. Tas ir brīnums, ko var aptvert tikai ar ticības acīm. Dabiskie elementi nezaudē savas ārējās īpašības, jo tie paliek maize un vīns; bet to "substance" Kristus vārda un Svētā Gara darbības spēkā kļūst par Kristus miesas un asiņu substanci. Tāpēc uz altāra ir Kristus krustāsists un augšāmcēlies, "patiesi, reāli un substanciāli" klātesošs savas cilvēcības un dievišķības pilnībā. Kas par izcili svētu realitāti! Tāpēc Baznīca izturas pret šo noslēpumu ar tik lielu bijību un tik ļoti rūpējas, lai tiktu ievērotas liturģiskās normas, kas domātas, lai pasargātu šī dižā sakramenta svētumu. Mēs priesteri esam svinētāji, bet arī šī vissvētākā noslēpuma sargātāji. Mūsu saistība ar Euharistiju visskaidrāk izaicina mūs dzīvot "svētas'' dzīves. Tam ir jāstaro no visas mūsu būtības, bet galvenokārt no tā, kā mēs svinam. Sēdēsim svēto skolā! Euharistijas gads mūs aicina no jauna atklāt tos svētos, kuri bija dedzīgi Euharistiskās dievbijības veicinātāji (sal. "Mane Nobiscum Domine," 31). Daudzi beatificētie un kanonizētie priesteri ir devuši pamācošu liecību šajā sakarā, iekvēlinot dedzību ticīgajos, kas ir klātesoši viņu svinētajās Misēs. Daudzi no viņiem bija pazīstami arī viņu ilgstošās Euharistiskās adorācijas dēļ. Noliekot sevi Euharistiskā Jēzus priekšā, izmantojot mūsu "klusuma brīžus'' un piepildot tos ar viņa Klātbūtni, mēs atdzīvinām mūsu konsekrāciju caur savām personiskajām attiecībām ar Kristu, no kura mūsu dzīve smeļ tās prieku un tās jēgu.
Dzīve, kuras centrā ir Kristus
7. "Mortem tuam annuntiamus, Domine, et tuam resurrectionem confitemur, donec venias.'' Katru reizi, kad mēs svinam Euharistiju, Kristus piemiņa Lieldienu noslēpumā ved pie vēlēšanās pēc pilnīgas un noteiktas sastapšanās ar Viņu. Mēs dzīvojam gaidot Viņa atnākšanu! Priesteriskajā garīgumā šai cerībai ir jātiek izdzīvotai caur pastorālo mīlestību, kas liek mums dzīvot Dieva Tautas vidū, lai vadītu viņus ceļā un stiprinātu viņu cerību. Šis uzdevums no priestera prasa tādu iekšējo attieksmi, kāda bija Apustulim Pāvilam: "Aizmirsdams to, kas aiz manis, es tiecos pēc tā, kas priekšā, es steidzos pretim mērķim" (Filipiešiem 3:13-14). Priesteris ir kāds, kurš neskatoties uz aizejošiem gadiem, turpina izstarot jauneklību, ar to "aplipinot" tos, kurus viņš satiek savā ceļā. Viņa noslēpums atrodams viņa "pārņemtībā'' ar Kristu. Kā sv. Pāvils teica: "Jo Kristus ir mana dzīve" (Filipiešiem 1:21). Īpaši jaunās evaņģelizācijas kontekstā cilvēkiem ir tiesības vērsties pie priesteriem cerībā "ieraudzīt'' Kristu viņos (sal. Jāņa 12:21). It īpaši jaunieši izjūt vajadzību pēc tā; Kristus turpina viņus aicināt, padarīt viņus par saviem draugiem un izaicināt dažus atdot sevi pilnībā Valstības dēļ. Aicinājumi noteikti netrūks, ja mūsu dzīves veids būs patiesi priesterisks, ja mēs kļūstam svētāki, priecīgāki un dedzīgāki sava kalpojuma veikšanā. Priesteris, kas ir Kristus "satverts'' (sal. Filipiešiem 3:12) daudz vieglāk "satver" citus, lai arī viņi izlemtu uzsākt tādu pašu piedzīvojumu.
"Euharistiskā" dzīve Marijas skolā
8. Saistība starp Vissvētāko Jaunavu Mariju un Euharistiju ir ļoti cieša, kā es jau to norādīju enciklikā "Ecclesia de Eucharistia" (sal. 53-58). Savā skaidrajā liturģiskajā valodā katra Euharistiskā lūgšana to izceļ. Tāpēc Romas Kanonā mēs sakām: "Vienoti ar visu Baznīcu mēs godinām (…) slavējamo, mūžam Jaunavu Mariju, mūsu Kunga Jēzus Kristus Māti." Citās Euharistiskās lūgšanās godināšana noved pie aizlūguma, kā piemēram, II Lūgšanā: "Mēs Tevi lūdzam, lai kopā ar svēto Dieva Māri Jaunavu Mariju (…) arī mēs kļūtu mūžīgās dzīves cienīgi." Pēdējos gados es esmu silti ieteicis Kristus vaiga kontemplāciju, īpaši manās vēstulēs "Novo Millennio Ineunte" (sal. 23ff) un "Rosarium Virginis Mariae" (sal. 9ff), un es esmu norādījis uz Mariju kā mūsu izcilu skolotāju. Enciklikā par Euharistiju es runāju par viņu kā "Euharistijas Sievieti" (sal. 53). Kas gan vairāk par Mariju var mums palīdzēt izbaudīt lielo Euharistijas noslēpumu? Viņa labāk par jebkuru var mums mācīt, kā svinēt svētos noslēpumus ar pienācīgo dedzību un būt komūnijā ar viņas Dēlu, apslēptu Euharistijā. Tāpēc es lūdzu viņai par jums visiem un uzticu viņas aizbildniecībai īpaši vecos, slimos un tos, kas cieš. Šajās Lieldienās Euharistijas gadā es ar prieku atkārtoju katram no jums maigos un mierinošos Jēzus vārdus: "Lūk, tava Māte" (Jāņa 19:27). Šādā noskaņā es no visas sirds sūtu jums savu svētību un novēlu jums dziļu Lieldienu prieku. Džemelli slimnīcā Romā, 2005. gada 13. martā, piektajā gavēņa svētdienā, divdesmit septītajā mana pontifikāta gadā. Jānis Pāvils II |
