Čats
English
Niks:
Parole:
Reģistrācija

Kas notiek?  Kurzemē

Māris Sirmais un „Pēdējie septiņi vārdi pie krusta”
24.03.2005 pl. 20:14

Teksts: Andris Vasiļevskis
Foto: Andris Ābelis

Trešdien, 23.martā, Liepājas sv. Jāzepa katedrālē Valsts akadēmiskais koris „Latvija” un Liepājas simfoniskais orķestris, diriģenta Māra Sirmā vadībā, izpildīja Džeimsa Makmilana skaņdarbu „Pēdējie septiņi vārdi pie krusta”. Aplausiem izskanot, aicinājām Māri Sirmo uz nelielu interviju.


Ir gavēņa laiks. „Pēdējie septiņi vārdi pie krusta” - ko jums personīgi tas nozīmē un kādas sajūtas raisās to izdzīvojot?

Māris Sirmais: - Šis laiks un „Pēdējie septiņi vārdi pie krusta” man vairāk saistās ar cilvēka dabas izvērtēšanu, ar cilvēka spēju būt divkosim, tādam liekulim un lišķim, tik nežēlīgam. Manuprāt, šis skaņdarbs, ko šovakar dzirdējām, ir tam ļoti spilgts piemērs. Jau pirmajā daļā Dž. Makmilans ir apvienojis šīs cilvēciskās īpašības, kas savā starpā konfliktē ar to, ka pūlis ir licis Jēzu Kristu sist krustā, lai gan šie paši ļaudis pirms nedēļas Palmu svētdienā Kristu sagaidīja ar gavilēm. Un šis divkosīgais pūlis, divkosīgā cilvēka daba ir spilgti atklāta šajā darbā, īpaši tā pirmajā daļā un protams ne tikai tur.


Kādi ir jūsu iespaidi esot šeit un Kurzemes diecēzes sirdī sadarbojoties ar Liepājas simfonisko orķestri?

M.S.: Man ar Liepājas orķestri šī nebūt nav pirmā sadarbība. Mums jau vairākus gadus ir bijusi regulāra sadarbība, īpaši tā saistās ar Garīgās mūzikas festivālu, kas notiek augustā. Ja esat pamanījuši, tad katru gadu mums Liepājā ir vismaz viens koncerts, Liepājas Simfoniskajam orķestrim un akadēmiskajam korim „Latvija” kopā ar kādiem izciliem pasaules mēroga solistiem.

Un vēl ir viena, manuprāt, būtiska misija, ko veicam kopā ar Liepājas simfonisko orķestri.. Jau vairākus gadus mēs sadarbojamies jaunu latviešu skaņdarbu pasūtināšanā un to atskaņošanā. Tā ir tieši garīgās mūzikas radīšana, kas, manuprāt  ir ļoti svētīgs darbs, jo pa šiem gadiem ir tapuši ļoti vērtīgi darbi, kuri, domājams, paliks ilgi latviešu mūzikas vēsturē.  Un arī šinī gadā tas nebūs izņēmums. Ēriks Ešenvalds, manuprāt, talantīgākais no jaunās paaudzes komponistiem, šobrīd strādā pie jauna darba, kas šā gada vasarā arī tiks pirmatskaņots Liepājā.


Kā Jūsuprāt skan šādi skaņdarbi Liepājas katedrālē?

M.S.: Man to ir grūti to novērtēt. Tās sajūtas, kas, atrodoties priekšā, ir diriģentam, reti kad ir konfortablas. Ja es būtu publikā, tad varētu par to spriest, jo pārsvarā balansa sajūtas vislabāk var just atrodoties pašā katedrāle. Bez šaubām šī baznīca ir ļoti skanīga. Sajūta, manuprāt, ir laba, bet labāk, lai par to runā klausītājs.


Ko Jūs novēlētu cilvēkiem, kas gaida Kristus augšāmcelšanās svētkus?

M.S.: Ziniet… visa mūsu dzīve ir tāda nebeidzama spirāles kustība, un tāpat kā mēs sagaidām Kristus piedzimšanu, tāpat mēs sagaidām arī Viņa augšāmcelšanos. Tas ir tāds aplis, ko noejam gada laikā. Vērtības jau nemainās. Kā jau sākumā sacīju, tas ir laiks, kad varam izvērtēt, pirmkārt jau paši sevi – cik godīgi esam pret savu sirdsapziņu un pret cilvēkiem mums līdzās, tuvākajiem un tālākajiem.

Svētku būtība, līdzīgi kā Ziemassvētkos, patiesībā slēpjas nevis spožos, mirdzošos kolektīvos pasākumos, kas zināmā mērā varbūt ir pretrunā ar Baznīcu, bet gan cilvēka iekšējās pārdomās, viņa iekšējā pasaulē.

Paldies!

Ar Māri Sirmo sarunājās Andris Vasiļevskis