Arī šogad Lielo jeb Kluso nedēļu mēs piedzīvojam ar ierobežojumiem pandēmijas dēļ. Daudziem nebūs iespējas piedalīties visos šīs nedēļas svarīgākajos dievkalpojumos, lai varētu izdzīvot pestīšanas vēsture vissvarīgākās dienas. Dievnamos ticīgo skaits dalībai liturģijā paliek ierobežots. Dažiem nāksies vērot dievkalpojumus televīzijā, klausīties radio vai arī piedalīties ar interneta palīdzību.
Neapšaubāmi Jāzeps bija satriekts, uzzinot, ka viņa sieva ir gaidībās, tomēr viņš ieklausījās Dievā, un Tas dāvāja viņam vēl jūtīgāku sirdi un dziļāku izpratni. Uzreiz pēc Jēzus piedzimšanas, nemiera un baiļu situācijā, Jāzeps izrādīja drosmi un bija nesatricināms, kad pamodās naktī un glāba savu sievu ar Jaundzimušo. Ģimene devās bēgļu gaitās uz Ēģipti, kas tajā laikā tika uzskatīta par maģijas un māņticības perēkli.
Jāzeps, būdams galdnieks, labi pārzināja visus vietējos kokus, Rakstu vietas ar koku aprakstiem varēja viņu īpaši interesēt, tāpēc ieminēsimies vismaz par dažiem kokiem: Akācija ir labi pazīstama ar savu izturību, ilgi nepadodas sapūšanai, tamdēļ Derības Šķirsts tika būvēts no akācijas koka un izdaiļots ar zelta rotājumiem (sal. Izc 37, 10-15).
Apokrifu Evaņģēlijs, kas tiek piedēvēts pseido-Matejam, ieliek Jēzus lūpās sekojošus vārdus: “Neviens dēls nav gudrs, ja viņš netika sava tēva pamācīts.” Šis teikums liecina par Ebreju tradīcijas ietekmi šajā darbā izmantotajās atziņās, jo tajā attiecības starp tēvu un dēlu veidoja pamatus, pat klinti, uz kuras tolaik būvēja kopību un sabiedrības kārtību.
Katru gadu Jāzeps un Marija, saskaņā ar savas tautas tradīciju, kopā ar Jēzu, kurš bija jau sasniedzis pieauguša zēna vecumu (bar – ‘dēls’, micwa – ‘baušļu’), devās uz Jeruzālemi svinēt Pashu.
Šodien mēs dzīvojam lielā paātrinājumā. Būdami nemitīgā steigā, daudzus darbus atliekam uz pēdējo minūti. Tā rezultātā bieži vien nākas piedzīvot, ka steidzami darāmais mums kļūst svarīgāks par patiesajām vērtībām. Pieredze rāda, ka vairums mūsdienu vīriešu ir nodarbināti ar milzum daudz, viņuprāt, svarīgām lietām, visai bieži aizmirstot, ka viņu galvenais uzdevums ir būt mīlošiem un atbildīgiem vīriem un tēviem.
Itālijā vēl nesen reliģisku, rūpju pārņemtu par ģimeni, cilvēku mēdza saukt par tutto casa e chiesa, t.i., cilvēks, kurš ir veltījies ģimenei un Baznīcai. Līdzīgi varētu sacīt par Jāzepu – veltījis sevi mājiniekiem un Sinagogai. Izraēlī mājas, Sinagoga un svētnīca bija savstarpēji saistītas realitātes, kas veidoja katra Ebreja identitāti.
Pirmais vārds, ko cilvēks izsaka sarunā ar Dievu, ir „nobijos” (Rad 3, 10). Savukārt vārdi, ar kādiem Dievs atklājas cilvēkam, drīzāk mudina nebīties no Viņa. Bailes kļūst par pirmo bēgšanas iemeslu, tas ir pretstats paļāvībai, tas skaidro laulātā un tēva izvairīšanos no atbildības.
Raksti
