Svētais Džons Henrijs Ņūmens aicina mūs Kristus Piedzimšanas svētkos padomāt par cilvēka un Dieva dabu mūsos savā sprediķī “Kristiešu līdzjutība”, kas rakstīts Ziemassvētkiem. Iesākot ar vārdiem no Svētajiem Rakstiem: “Jo Viņš nekur nerūpējas par eņģeļiem, bet rūpējas par Ābrahama pēcnācējiem, (Ebr 2,16)” kardināls skaidro, ka mēs visi esam vienas dabas, jo esam Ādama dēli, un mēs visi esam vienas dabas, jo mēs esam Kristus brāļi.
Runājot par vieniem no lielākajiem svētkiem – Kristus Dzimšanas svētkiem, to izcelsmi un nozīmi senajā Baznīcā, jāpiezīmē, ka I un II gadsimta kristīgajā literatūrā nav atrodamas nekādas norādes par to, ka kristieši būtu svinējuši šos svētkus. Ja II gs. otrajā pusē kristieši atzīmēja ne tikai svētdienas un Kristus Augšāmcelšanās svētkus (Lieldienas), bet arī Vasarsvētkus un Kunga Parādīšanās svētkus (Epifāniju), tad Kristus dzimšanas diena bija it kā aizmirsta.
Vai Marijas personiskā identitāte beidza pastāvēt Pasludināšanas laikā? Vai viņas pašaiszliedzīgais "Lūk, es esmu Kunga kalpone" signalizēja par viņas pašas dzīvesstāsta beigām, ja bija aizsākusies viņas kā Dievdzemdētājas dzīve?
Šis gads Latvijas valstij ir īpašs ar mūsu konstitūcijas – Satversmes – simtgadi. Satversme nosaka Valsts un Baznīcas savstarpējo attiecību konstitucionālos pamatus, kā arī garantē ikviena tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Satversmes jubilejas svinību ietvaros 14. decembrī Rīgas pilī notika diskusija, lai runātu par valsts, Baznīcas un sabiedrības attiecībām mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī, uz kuru aicināja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits.
Kristietības garīgā tradīcija māca, ka lūgšanās ar Evaņģēlija vārdiem ir ārkārtīgi efektīvs veids, kā tuvāk iepazīt Jēzu. Sv. Terēzei no Avilas šajā ziņā ir vērtīgas atziņas un gudrība, ko mums piedāvāt.
Kā mums dzīvot tā, kā Advents mudina dzīvot? Mūsu ikdienas dzīves nekārtība un raizes bieži uz mums atstāj graujošu ietekmi. Kā gan, būdami dzīves nejaušību (nemaz nerunājot par to banalitāti) varā, mēs varam dzīvot drošībā par to, ka esam Dieva mīlēti, un tādējādi būt par dzīvā Dieva klātbūtni citiem? Vai runa ir par neatlaidīgu garīgo gribasspēku?
Karmelītu māsa Ruta Burovsa (Ruth Burrows) reiz rakstīja, ka atšķirība starp svēto un vienkārši tikumīgu vīrieti vai sievieti ir tajā, ka svētais pilnībā atdodas Dieva mīlestībai. Vienkārši tikumīga cilvēka "noklusējuma pozīcija" ir turēties pretī Dieva nerimstošajiem, neatslābstošajiem mīlestības plūdiem. Izskatās “svēti” un pareizi ļaut Dievam mūs mīlēt tādā mērā, kādā uzskatām sevi par cienīgiem tapt mīlētiem. Taču svētais stāv tukšām, plaši atplestām rokām no Dieva izplūstošās, pāriplūstošās mīlestības priekšā. Viņa acis ir paļāvībā vērstas uz Dieva beznosacījumu labestību, nevis uz viņu pašu nopelniem.
Katram kristietim viņa ticības ceļā ir bijis vismaz viens tāds brīdis, kad viņš piedzīvojis garīgo sausumu. Dažs šādā garīgajā tuksnesī pavada īsu brīdi, bet dažiem tas var ilgt visa mūža garumā. Lai gan garīgā sausuma periodi var veicināt garīgo izaugsmi, tie var būt arī ļoti nogurdinošs laiks cilvēka dvēselei. Garīgais sausums var izraisīt garīgo apātiju, kas var apgrūtināt pat visvienkāršāko uzdevumu veikšanu – pat lūgšanos.
Novembris Baznīcas dzīvē ir saistīts ar mirušo ticīgo pieminēšanu. Jau no pašiem pirmsākumiem Baznīca godina mirušo piemiņu un aizlūdz par tiem, īpaši – Euharistiskajā upurī (Lionas II koncils), lai šķīstīti viņi varētu sasniegt svētlaimīgo Dieva skatīšanu. Sv. Mise – Euharistija ir visiedarbīgākais līdzeklis mirušo dvēseļu glābšanai no šķīstītavas.
Raksti
