“Bet Dievs, bagāts būdams savā žēlastībā, savas lielās mīlestības dēļ, ar kuru Viņš mūs mīlējis, Kristū atdzīvināja mūs, kas bijām miruši savos grēkos.” (Ef 2, 4-5) Ielāgojiet, ka grēks ir dvēseles nāve; jo šis Dieva ienaidnieks atrauj mūs no dievišķās žēlastības, kas ir dvēseles dzīve. Tāpēc mēs, nožēlojamie grēcinieki, esam savu grēku dēļ jau miruši un nolemti ellei. Dievs, caur milzum lielo mīlestību, ko Viņš nes mūsu dvēselēm, nolēma atjaunot mūs dzīvē; un kā Viņš to izdarīja? Viņš savu vienpiedzimušo Dēlu sūtīja pasaulē nomirt, lai ar šo nāvi Viņš varētu atjaunot mūs dzīvē.
"Bet Dievs, laikam piepildoties, sūtīja savu Dēlu." (Gal 4, 4) Iedomājies, ka Dievs ļāva paiet četriem gadu tūkstošiem pēc Ādama pārkāpuma, līdz sūtīja savu Dēlu virs zemes pasaules atpestīšanai. Bet tajā laikā, ak, kāda fatāla tumsa valdīja pār zemi! Patiesais Dievs nebija ne pazīstams, ne arī pielūgts nekur, kā vien kādā mazā pasaules nostūrī. Visur valdīja elkdievība: velni, zvēri un akmeņi tika pielūgti kā dievi.
Jau ilgāku laiku, tie, kuri uzmanīgi seko līdzi Baznīcas dzīvei, ir dzirdējuši šo vārdu savienojumu. Tas ir izskanējis gan pozitīvā, gan arī negatīvā nozīmē.
“Un iemiesojies caur Svēto Garu ... un tapis cilvēks” (no Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecības)
Iedomājies, ka Dievs, radīja pirmo cilvēku tā, lai tas varētu Viņam kalpot un mīlēt Viņu šajā dzīvē un valdītu mūžīgi ar Viņu kopā Paradīzē, šim nolūkam apdāvinājis to ar gudrību un žēlastību. Taču nepateicīgais cilvēks sacēlās pret Dievu, atsacīdamies no paklausības Viņam, kuru bija parādā, vadoties pēc taisnības un pateicības.
"Lūsija" (segvārds) bija ļauno garu apsēsta un dēmoni katru nakti viņu spīdzināja. Tie izsmēja un ņirgājās par viņu, atstāja viņas miesā skrambas un apdegumus, pārliecināja un iedvesa domas, ka viņa visa pieder viņiem, kā arī bieži izmežģīja viņas slimo kāju, kas radīja neciešamas sāpes. Dēmoni ir nežēlīgi un nepielūdzami.
Pāvests Francisks ir sacījis, ka svētceļnieki ir tie, kuri savus gurnus apjož ar ticības gaismekļiem, kļūst par uzticīgiem kalpiem un modriem sargiem. Kāda bijusi svētceļnieku ticības kalve Liepājas diecēzē? Var šķist pašsaprotami, ka jūlija beigās no Sv. Jāzepa katedrāles ceļā uz Aglonu tiek pavadīti ceļinieki. Pēdējos divos gados Covid-19 ierobežojumu dēļ gan maršruts mainīts un svētceļnieki dodas uz Kuldīgas Dievmātes sanktuāriju. Kā šī tradīcija aizsākusies, un kas bija tie cilvēki, kuri uzdrošinājās spert pirmos soļus?
Savā mācībā par garu izšķiršanu svētais Ignācijs no Lojolas izklāsta noteikumus, kā identificēt balsi, kas runā jūsu dvēselē, un sv. Ignācijs paskaidro, kā noteikt, vai ar jums runā sātans.
1870. gada 8. decembrī pāvests Pijs IX ar dekrētu “Quemadmodum Deus” (no lat. val. – “Tāpat kā Dievs”) pasludināja sv. Jāzepu par Vispārējās Baznīcas aizbildni. Pāvesta dekrēta paziņošana neizpalika bez pārsteigumiem. Šajā laikā pāvesta dokumenti tika pakļauti Itālijas valdības kontrolei un Pijs IX likumīgi izvairījās no valdības kontroles, izsludinot nevis bullu vai pāvesta vēstuli, bet Ritu kongregācijas dekrētu.
Tā ir liela dāvana, ko mums, cilvēkiem, Jēzus ir devis, piešķirdams apustuļiem grēku piedošanas varu. Nekādu labumu slimnieks negūtu no avota, lai arī cik liels būtu tā dziedinošais spēks, ja viņam šis avots būtu tālu un nebūtu pieejams. Kaut arī ārsts parakstītu slimniekam labākās zāles, bet, ja slimnieks atteiktos tās pieņemt, tad tās nevar palīdzēt. Tāpat arī Grēksūdzes sakraments neko nepalīdzēs grēciniekam, kas paliktu no tās tālu un atteiktos to pieņemt vai atliktu no dienas uz dienu.
Priesteris Andris Ševels MIC, Daugavpils Jēzus Sirds katoļu draudzes prāvests
Oktobra mēnesī draudzēs un arī ģimenēs mēs kopīgi lūdzamies Rožukroni, kas visā pasaulē ir viena no visizplatītākajām un iemīļotākajām katoļticīgo lūgšanām. Katoliskā Baznīca vienmēr ir apzinājusies šīs lūgšanas īpašo nozīmi un iedarbību. Pāvests Leons XIII 1883. gadā oktobra mēnesi veltīja Jaunavas Marijas godināšanai, aicinot ik dienas lūgties Rožukroni.
Raksti
_ed_thumb.jpg)
