Par ievērojamu notikumu Krievijas un visas bijušās padomju valsts teritorijā kļuvusi krievu kinematogrāfa atdzimšana, kurš, diemžēl vēl ir tālu no tā, ko gribētos redzēt pareizticīgajiem, kuri pārdzīvo par daudz cietušās Krievijas likteni. Visbiežāk tiek reklamētas filmas, kuras slavina vardarbību, izlaidību un slepkavošanu. Un nevienā filmā netiek parādītas slepkavu garīgās mokas un pārdzīvojumi pēc izdarītās asins izliešanas.
Šodien, 19. februārī, tīras un baltas sniega segas klātajā Rīgā, pārdomājam kādu sēru vēsti. Nevar teikt, ka šī nāves ziņa nāca pilnīgi negaidīta – aizgājējs šeit virs zemes bija nodzīvojis garu un svētīgu mūžu, 91 gadu, un turklāt pēdējos gados, tostarp vēl pirms nedēļas, pats atkārtoti bija lūdzis viņam sniegt Slimnieku sakramentu kā pastarās svaidīšanas un gatavības nostāties Kunga priekšā izteiksmīgu zīmi. Kā zināms – vairāk par visu viņam rūpēja savas un sava tuvākā dvēseles glābšana. Runa ir par Rīgas arhidiecēzes vecāko garīdznieku tēvu Viktoru Penjušu, MIC.
Par pieaugušo cilvēku eitanāzijas sākuma punktu tiek uzskatīta Ādolfa Hitlera pavēle, kuru viņš uzrakstīja pēc Polijas kampaņas beigām, 1939. gada oktobra sākumā ar atpakaļejošu datumu - 1939. gada 1. septembris.
Jūs jau esat dzirdējuši, ka kristīgai ģimenei teologi ir devuši skaistu vārdu: “Mazā Baznīca”. Tajā viss būtiskais ir kā “Lielajā Baznīcā” – arī Dievs tajā dzīvo. “Kur divi vai trīs pulcējušies Manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū” – saka Kristus. Ne tikai dievnamā, arī kristīgā ģimenē ir tāda vienība, kurā cilvēki pulcējušies Dieva vārdā. Ģimene – tas ir lielisks iestādījums: tā uz saviem pleciem nes cilvēci, arī ticību, arī Baznīcu.
"Latīņu valoda Baznīcā mirst, jo jaunie garīdznieki to nezina," uzskata 68 gadus vecais karmelītu garīdznieks Redžinalds Fosters, kurš jau 38 gadus pilda Romas pāvestu galvenā latīnista pienākumus.
Vairākumam amerikāņu izteiciens „kristīga Eiropa” skan kā oksimorons (oksimorons - īpašība, kas konkrētajai parādībai nevar piemist). Gan pasaulīgā, gan reliģiskā ASV prese pastāvīgi apgalvo, ka Eiropa ir tik „postkristīga” un tik sekularizēta, ka nevar brīnīties par to, ka pat jaunās Eiropas konstitūcijas veidotāji atteicās atzīt Eiropas kristīgo pagātni jau nerunājot par tagadni.
“Kurliem Viņš dod dzirdi un mēmiem – valodu!” (sal. Mk 7, 31-37). Šogad Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību mums piedāvā divas tēmas, divus aicinājumus baznīcām un kristiešiem: lūgties un tiekties pēc kristiešu vienotības un tajā pat laikā – apvienot spēkus, lai atvieglotu cilvēku ciešanas. Šīs divas atbildīgās jomas ir savstarpēji cieši saistītas. Kā viena, tā otra skar Kristus Miesas dziedināšanu, tāpēc arī Lūgšanu nedēļas izvēlētā tēma ir dziedināšanas apraksts.
Saskaņā ar A. Hitlera personīgā ārsta, “Nacistu ārstu” lietā notiesātā dr. Karla Branta liecību, “vadonis”, baidīdamies no baznīcas pretestības, jau 1935. gadā izteicies par eitanāzijas jautājuma risināšanu karadarbības apstākļos. [1]
Šajās svētku dienās mēs kontemplējam Betlēmē dzimušo Pastītāju. Lai labāk saprastu, kad un kur radās tradīcija gatavot Ziemassvētku notikuma atveidojumu, domās pārcelsimies uz Itālijas vidieni.
Raksti
