Vispirms viņš bija izbrīnīts, jo parasti viņš te peles medīja ne tik lielā sabiedrībā, bet tad, aptvēris notiekošā svinīgumu, ļoti cienīgi nolika savu peli pie altāra – un arī priesteris tai laikā salika upurdāvanas. Mise tālāk ritēja savu gaitu, draudze ar lielu uzmanību un bijību piedalījās lūgšanās, kaķis kā jau kaķis turpināja dzenāt savu peli ap altāri un netālu esošo “ērģelnieces” jeb ģitāristes krēslu. Brīdī, kad priesteris svinīgi pieņēma Komūniju, arī runcis tikpat cienīgi notiesāja savu medījumu. Un ērģelniece aptvēra, ka vienīgā, kas ar šausmām bija sekojusi līdzi kaķa izdarībām, bija viņa pati. Ar šausmām tāpēc, ka sagaidīja dievlūdzēju hihināšanu, sabakstīšanos, varbūt pat skaļus smieklus. Bet nē – visi bija sekojuši līdzi Misei pilnīgā uzmanības koncentrācijā, un šie visi bija “Iļģu” psihoneiroloģiskā pansionāta iemītnieki…  Jau daudzus gadus “Iļģu” pansionāta ticīgos apkalpo Liepājas katoļu priesteri, “Marijas Leģionam” palīdzot. Grobiņas “Marijas Leģiona” māsas apstaigā nodaļas, runā ar cilvēkiem, palīdz viņiem atnākt uz dievkalpojumu. Pansionātā pavisam ir 310 iemītnieku, “staigājošie” jeb tie, kuriem tiek atļauts iziet ārpus nodaļas robežām, ir neliela daļa, no tiem ap 40 katra mēneša pirmajā trešdienā ierodas uz sv. Misi. Cilvēki ir visdažādākie – no 18 līdz pat sirmam vecumam, katrs ar savu slimības vēsturi, piederīgi dažādām konfesijām, arī liela daļa nekristīti. Tieši tāpat kā mēs, t.s. veselie – īstenībā vienīgā atšķirība ir dzīves vietā un veidā.
Man ir bijis tas prieks palīdzēt šajos dievkalpojumos ar mūziku. Sākumā braucām kopā ar pr. Bruno Dāni, tagad sesto gadu kalpošanu “Iļģu” pansionātā uzņēmies t. Pēteris OP. Braucam uz “Iļģiem” patiešām ar prieku, jo šīs Mises ir īpašas. Jo īpaši ir cilvēki. Es personīgi no viņiem un no šiem dievkalpojumiem saņemu lielu stiprinājumu. Jūtos sadraudzējusies ar viņiem. Viens no visīpašākajiem cilvēkiem ir Ēriks. Viņš nestaigā un nerunā, viņa locekļi ir savilkti. Pārvietojas viņš šļūcot uz dibena vai veļoties, tā viņš spēj pats pat tikt augšā un lejā pa kāpnēm, un ļoti dusmojas, ja kāds mēģina palīdzēt. Viņam svarīgi ir to darīt pašam. Vienīgi ierodoties uz sv. Misi, citi puiši viņu ieceļ krēslā, lai viņš cienīgi varētu piedalīties dievkalpojumā. Priesteris Komūnijas laikā pienāk pie Ērika, lai dotu viņam svētību, un, ak vai, cik nelaimīgs ir Ēriks, ja priesterim gadās viņu piemirst… Bet kļūda tiek labota, un Ēriks atkal ir laimīgs. Cik skaists un laimīgs ir Ēriks dievkalpojuma laikā! Viņš vienkārši staro, īpaši pēc aklamācijas Dieva Jērs – no savas ierobežotības dziļumiem viņa seja un roku žests cenšas izteikt vispārlaicīgāko prieku! (Šeit es atceros televīzijā redzētu igauņu puisi, kurš tieši tāpat nerunāja, sēdēja ratiņkrēslā, viņa locekļi tāpat bija savilkti, bet, atšķirībā no Ērika, viņu vecāki nebija atstājuši valsts gādībā, bet paši rūpējušies un audzinājuši – un šis puisis uz Latviju bija atbraucis ar savu gleznu izstādi. Viņš nevarēja runāt, bet varēja sarunāties ar datora palīdzību. Un viņš bija ļoti skaists – viens no visskaistākajiem cilvēkiem, kādu esmu redzējusi. Un tas ir stipra gara skaistums…) Tikpat skaists man šķiet arī Vladimirs – viņa diagnoze ir tāda pati, tikai, atšķirībā no Ērika, viņš spēj arī mazliet runāt. Viņš varēja izsacīt vēlēšanos veikt grēksūdzi un pieņemt sv. Komūniju, viņš bērnībā ir kristīts kā pareizticīgais. Kad braucam prom, viņš mūs bieži pavada uz lieveņa, izsacīdams dažus vārdus. Otrs Vladimirs – melnīgsnējs, ļoti dievbijīgs puisis – šurp no cita pansionāta tika pārcelts nesen. Viņa māmiņa cenšas pēc iespējas atbraukt viņu apciemot un cenšas, lai tas sakristu ar ikmēneša Sv. Misi – jo – kā viņa teica – “šeit es jūtos kā Debesīs!”  Tiešām – šeit ir kā gabaliņš debesu valstības. Kad ejam sniegt miera sveicienu, tā laikā cenšamies pasniegt roku, uzsmaidīt un ieskatīties acīs katram klātesošajam – kā apliecinājumu katra cilvēciskajai cieņai. Un kādā brīdī sapratu, ka īstenībā es esmu tā, kas ubago smaidu no viņiem. Tie veselie, tur ārpasaulē, liekas, man nekad tā neuzsmaida…
Šeit ir dažādi cilvēki - kā atšķiras ar Dauna sindromu sirgstošais no tāda, kas cieš no periodiskām depresijas lēkmēm. Un tie visi ir brīnišķīgi cilvēki – kā sirmā, ļoti solīdā Annas kundze. Daudzi, kuru vārdus nezinu, bet kuri zin mūs un gaida mūs. Un ir arī tie, kuri ar Grobiņas “Marijas Leģiona” māsu palīdzību tika sagatavoti kristībām un Pirmajai Komūnijai un šeit Mises laikā nokristīti un iesvētīti. Daži, kam atļauj iet tālāk no pansionāta, svētdienās brauc uz Liepājas sv. Jāzepa katedrāli. Pārējie piedalās ikmēneša sv. Misē tepat pansionātā. Ko tas nozīmē Ilzei, Ļudai, Ivetai, Ingai…? Kas ir kļuvis savādāks viņu dzīvēs, kopš viņas ir kļuvušas par Dieva bērniem kristības Sakramentā? Iveta stāsta, ka ir ļoti pateicīga Dievam, ka var katru svētdienu braukt uz Misi sv. Jāzepa katedrālē. Viņa priecājas, ka Marijas Leģiona māsas un priesteris brauc uz pansionātu, jo citādi viņa nebūtu iepazinusies ar Dievu un baznīcu. Turklāt gatavošanās kristībām un lūgšanu grāmatiņa viņai palīdzējusi labāk iemācīties lasīt. Savukārt Inga, kura neilgi pēc kristībām Iļģu pansionātā devās uz mājām Dobeles rajonā, raksta vēstulē, ka pateicīga par pansionātā pavadīto laiku, jo te, mājās, viņu neviens uz baznīcu nebūtu aizvedis un sagatavojis kristībām. Tagad viņa iespēju robežās cenšas baznīcu apmeklēt un smeļ spēku un sirds mieru lūgšanā, kopjot savu smagi slimo māti.  Ikreiz, kad atbraucam uz pansionātu, pie tā durvīm mūs sagaida bariņš “vietējo jauniešu” priecīgām sejām. “Čau, Pēteri!” viņi sauc, un tūlīt ir gatavi palīdzēt nest somas, instrumentus uz pansionāta aktu zāli, kur notiks sv. Mise. Tēvs Pēteris ir labi sadraudzējies ar viņiem, jo bez dievkalpojumiem brauc šurp gandrīz katru trešdienu kopā ar skolu jauniešiem. To lai pastāsta viņš pats: “Divas reizes mēnesī es rīkoju tikšanos pansionātā tiem, kuri vēlas stiprināt savu ticību Dievam. Parasti ar mani atbrauc jaunieši gan no draudzes, gan no skolām. Dažreiz mēs kopīgi pamācamies par dzīves jēgu, citreiz rīkojam spēles un eksperimentus ar mērķi, lai vienkāršā veidā parādītu cilvēka iekšējās pasaules bagātību. Es nešķiroju pansionāta iemītniekus pēc konfesionālās piederības. Piedāvāju visiem kaut ko no Dieva un cilvēciskās gudrības. Mēs veidojam draudzību un spējam apdāvināt cits citu ar mīlestību un prieku. Ieguvēji esam arī mēs, kuriem vēl ir laba veselība. Pansionāta jaunieši prot novērtēt mūs un pieprasa no mums patiesu  cilvēcību!”
Pa šo laiku “Iļģu” pansionātā ir ar Grobiņas Marijas Leģiona gādību nokristīti un Pirmo Komūniju saņēmuši 12 cilvēki, 1 konvertējies, 4 jau saņēmuši Iestiprināšanas Sakramentu sv. Jāzepa katedrālē un vēl 4 cilvēki tiek gatavoti šī Sakramenta saņemšanai. Un tas noteikti ir liels ieguvums Debesu Valstībai! Kristīne Locika, speciāli portālam Katedrāle.LV
Īpašs paldies Grobiņas Marijas Leģiona māsām Ērikai un Rutai | 
;)
;)
;)
;)