Bīskaps Sloskāns kā Kalna mācību vēstnesis patiesi ir Dieva prieka vēstnesis. Katra svētība patiesībā ir ceļš uz svētlaimi. Deviņas reizes Kristus iesāk sacīto ar vārdu ”svētīgi”, ko varam arī tulkot – ”svētlaimīgi”. Neapšaubāmi Pestītājs norāda uz mūžīgo laimi, kas tiks dāvāta katram, kas dzīvos, sekojot Kristum Kalna mācību ceļā. Katrā cilvēkā ir dziļa vēlme pēc mūžīgās laimes, pēc tādas laimes, kas nebeidzas un pastāv mūžīgi. Kā to ļoti labi ir teicis sv. Augustīns, „cilvēka dvēsele ir nemierīga, kamēr tā neatdusēsies Dievā”. Kalna mācības ir veids, kas cilvēkam norāda, kā iegūt dvēseles mieru – laimi jau virs šīs zemes, bet vēl ne pilnīgu. Pirmā svētība norāda uz to, ka cilvēkam jābūt brīvam no visa, lai iegūtu svētlaimi, debesu valstību. Vispirms brīvam no sava egoisma, no iedomības, esot garā nabadzīgam. Svētie Raksti māca, ka kristīgā laime ir Dieva dāvana, Svētā Gara dāvana. Cilvēkam ir jāatveras Dieva žēlastībai, atbrīvojoties no savas pārpilnības. Neviens nekad nevar iegūt pastāvīgu laimi, jo viss uz šīs zemes ir pārejošs un bieži vien dvēsele ir grēka izkropļota. Godināmais B. Sloskāns visu to bija sapratis un tāpēc centās arvien vairāk mīlēt Dievu. Un, mīlot Dievu, viņš arvien vairāk kļuva iekšēji brīvs, un tāpēc viņa sirdī arī valdīja dziļš miers un prieks. Ar savu prieku viņš gribēja dalīties ar visiem, pat ar sargiem, kuri izsūtījumā viņu apsargāja, zinot, ka viņi nav brīvi cilvēki un nepazīst īsto laimi. Tas patiesi ir pārsteidzoši, ka pat cietumā bīskaps lūdzās, lai viņa sargi būtu laimīgi. No apcietinājuma viņš, rakstot saviem vecākiem, mums atklāj – cik cēls cilvēks bija, izsakot savu prieku par spēju mīlēt visus, pat savus apcietinātājus: „Esmu tagad laimīgs, jo varu mīlēt visus cilvēkus bez izņēmuma...” Tas būtu bijis pašsaprotami dusmoties vai pat ienīst savus ienaidniekus. Bet godināmais B. Sloskāns tieši otrādi – piedzīvoja to svētlaimi, ko Kristus apsolīja lēnprātīgajiem. Bīskaps saprata Kalna mācību garu jau ieslodzījuma laikā, kā uz to norāda šī vēstule vecākiem. Neskatoties uz ciešanu moceklības krustu, kuru nesa, viņš bija iekšēji laimīgs. Rakstniece Janīna Babre atceras, ka jaunatnes rekolekcijās Jaunaglonā 1937.gdā bīskaps Sloskāns, iedams krustaceļu, mācīja saprast saistību starp ciešanām un kristīgo prieku: „Jaunaglonas dārzā tai pēcpusdienā mēs mācījāmies panest ciešanas ar prieku, jo ciest vajāšanas kopā ar Pestītāju ir izvēlēto prieks. Viņa svētlaimi un spēku nespēj salauzt nekāda vara.” Šos vārdus bīskaps teica no savas pieredzes, viņš to bija sapratis, būdams upuris par brāļiem Solovkos un Sibīrijā. Viņš mums visiem atgādina, ka tas, kas mīl, ir patiesi laimīgs un, atdodot sevi, piedzīvo, ka lielāks prieks ir dot, nekā ņemt. Bīskaps, esot cietumā, atdeva visu sevi arvien vairāk, bet to darīja arī brīvībā, upurējoties par brāļiem. Viņš zināja, ko nozīmē Kristus vārdi par īsto prieku. Cik daudz mēs varam no viņa mācīties, mēs, kas bieži nevēlamies sevi pilnīgi līdz galam atdot Dievam un mūsu tuvākajiem, mēs baidāmies dalīties ar otru tajā, kas mums pieder, baidīdamies pazaudēt sevi, aizmirstot, ka Kristus mūs ir mācījis – kurš savu dzīvi pazaudēs, to iegūs. Jo vairāk mēs sevi atdodam, jo vairāk piedalāmies Kristus svētlaimē. Nav cita ceļa, lai jau šeit virs zemes baudītu mazliet mūžības svētlaimi. 1934. gadā bīskaps Sloskāns, sprediķojot Jaunaglonas klostera māsām, mācīja izdzīvot kristīgo prieku, to apliecinot arī grūtībās, tāpat kā pats to bija darījis izsūtījumā: „Pacietiet ar smaidu klostera dzīves grūtības un savās sirdīs paturiet mieru un prieku,” atceras māsa Olga – Nabadzīgā Bērna Jēzus klostera dibinātāja Latvijā. Viņa atceras bīskapu Sloskānu pēc atbrīvošanas kā cilvēku ar starojošu seju. Ikdienas dzīvē bīskaps nesa savu krustu, būdams priecīgs, kā to apliecina māsa Agnese – veco priesteru mājas aprūpētāja: „Viņš ne ar ko neatšķīrās no pārējiem slimniekiem, kā tikai ar savu smaidu.” Tāpat tie, kuri viņu pazina, uzsvēra, ka viņš bija laimīgs benediktīniešu klosterī Luvēnā, neskatoties uz iekšējām dvēseles ciešanām, kas skāra viņa veselību. Luvēnas universitātes students Jānis Gaspars īpaši akcentē šo smaidu visā viņa dzīves laikā, neskatoties uz ciešanām, izprotot tā dziļo būtību: „Viņš daudz bija savā dzīvē cietis, bet ciešanas pārvarēja ar dziļu, iekšēju mieru un ar smaidu uz lūpām. Iekšējā miera pamatā bija viņa nesalaužamā uzticība Dieva žēlsirdībai, tāpēc ārēji izstaroja dvēseles mieru un maigumu.” Par prieka izstarošanu liecina vēl arī kāds cits bijušais Luvēnas universitātes students Leons Paklons, kas arī izceļ to, ka bīskaps ap sevi radīja mieru un prieku: „Aizgājējs katrā cilvēkā redzēja Dievu, Dieva bērnu un pret katru bija pazemīgs. Viņa klātbūtne dāvāja gara mieru un prieku.” Viņš bija pazemīgs citu cilvēku priekšā, mīlēja otru un to, kurš viņam tuvojās un bija atvērts garīgām vērtībām, ieveda savā garīgajā mierā un priekā. Kāds bērns par bīskapu teicis: „Man gribējās būt kopā ar viņu, pie viņa izjutu tādu prieku, kuru neviens cits nevarēja dot. Viņš manī iedvesmoja lielu prieku pret Dievu un Debesu Māti.” No bīskapa plūda prieks, kad viņš priecājās par Dieva skaistumu dabā. Tāpat kā sv. Augustīns, kurš norāda, ka Dievs ir redzams savā radībā, bīskaps Sloskāns saskatīja Dieva klātbūtni tur, kur mūsdienu cilvēks to nesaredz. Cilvēks, kurš nodarbināts ar mantas krāšanu, un sevi un kura vienīgais dzīves dzinējspēks ir vēlme iegūt vairāk mantas, vairs nespēj būt brīvs, lai priecātos par Dievu un Viņa radību. Janīna Babre atstāsta bīskapa teikto: „Skatieties uz kokiem, zāli, klausieties putnu dziesmās, izjūtiet saules siltumu, puķu smaržu un dienvidus mieru – vai jums nepieciešams vēl cits pierādījums Dieva esamībai?” B. Sloskāna dzīve mums atklāj, ka viņš spēja priecāties arī tāpēc, ka apzinājās, ka viss atrodas Dieva rokās un Viņam jāpateicas par visu, arī par grūtībām. Tas pretojas cilvēka loģikai, ka bīskaps pateicas Dievam par atrašanos apcietinājumā, tāpat viņš arī ticēja, ka Dieva mīlestībā bija ietverta viņa mātes nāve ugunsgrēkā. Viņš ticēja, ka viss atrodas Dieva gādībā un tieši tāpēc nav pret Viņu jāsaceļas, bet viss notiekošais jāskata Dieva mīlestības gaismā. Protams, prieks, kas valdīja bīskapa sirdī, vēl nebija pilnīgs, jo mūžīgā laime tiek dāvāta debesīs, tomēr par spīti visām grūtībām godināmā B. Sloskāna dvēseles prieks bija jūtams arī tad, kad tas bija it kā apslēpts. Uz to norāda ieraksts ieslodzījuma dienasgrāmatā, ka dramatiskos brīžos viņš nesa savu krustu, skatīdamies uz debesīm, paļāvībā uz Dievu, dzīvojot dziļā vienībā ar Dievmāti un svēto Terēzi no Bērna Jēzus, kuru sauca par savu māsu. Tā viņa ticība un cerība palīdzēja krustu, kuru viņš nesa, padarīt vieglāku, atrast tā jēgu un saņemt pārdabisku spēku. Varam pat teikt, ka bīskaps Sloskāns visu savu dzīvi auga paļāvībā uz Dievu un ka viņa dvēselē arvien vairāk iestājās dziļš prieks un miers. Pietiek tikai aplūkot vienu no viņa pēdējām fotogrāfijām, kur viņš redzams priesteru mājā, lai pamanītu, ka viņa sejas vaibsti izstaro dievišķu mieru. Šī viņa svētlaime izpaudās īpašā veidā viņa mūža beigās, kā to liecina klātesošie viņa nāves dienā – Lielajā sestdienā pirms Lieldienām. Monsinjors Dupats stāsta, ka, dziedot „Salve Regina” visi klātesošie redzēja, ka vienā acumirklī bīskapa seja pārveidojās, izstarojot neredzētu prieku un labvēlību. Māsa Agnese runā pat par apskaidrošanu: „Bīskapa Sloskāna seja un tās izteiksme acumirklī pārveidojās. Es varu teikt, ka tā bija īsta apskaidrošanās, ko neviens no klātesošajiem nevarēs nekad aizmirst. Viņa seja it kā staroja, tās izteiksme kļuva gaiša, acis atvērtas un pavērstas pret debesīm. Šādā veidā pacietīgais moceklis atdeva savu skaisto dvēseli Dievam tajā brīdī, kad dziedājām: Post hoc exilium... o clemens, o pia, o dulcis Virgo Maria” (Pēc šīs trimdas...o žēlīgā, o laipnā, o mīļā Jaunava Marija). Šie viņa pēdējie dzīves brīži bija apstiprinājums tam, kam godināmais Sloskāns ticēja, ko mīlēja un uz ko cerēja. Varam uzdrošināties pat teikt, ka viņu pārņēma mūžīgais prieks, redzot savu Pestītāju, kas viņam nāca pretī. Prieks, kas valdīja viņa sirds dziļumos un ko pamanīja pārējie cilvēki viņa klātbūtnē, tagad kļuva pilnīgi redzams un pārņēma viņu pilnībā. Viņš savu Kungu vairs neuzlūkoja ar ticības acīm, bet vienotība ar Dieva svētlaimi tagad bija pilnīga. Mums, kas vēl esam ceļā, nesot savu ikdienas krustu, bīskaps atgādina, ka ceļš, kas ved uz īstu un patiesu prieku, nenozīmē mēģinājumu aizmirst ikdienas dzīvi, bēgot no šīs pasaules, aizmirstot savas bēdas, remdējot tās ar mākslīgiem priekiem alkoholā, narkotikās vai pakļaujoties savām kaislībām. Nē, tieši otrādi, nav cita ceļa kā iegūt šo prieku, atdodot savu dzīvi kalpošanā citiem, nemeklējot vispirms savu prieku, bet sava tuvākā prieku. Lieldienu laiks mums palīdz saprast to, ka kristīgais prieks ir paradoksāls. Neskatoties uz krustu, varam jau tagad piedalīties Lieldienu priekā virs šīs zemes, jo Kristus ir augšāmcēlies un dāvājis Svēto Garu, prieka Garu, ko ir ielējis mūsu sirdīs. Iedams pa Kalna mācību ceļu, bīskaps Sloskāns norāda katram no mums, ka Kristus mācība ir domāta visiem, kas vēlas būt laimīgi, un ka cilvēka laime ir pats Jēzus. - Foto: Bīskaps Sloskāns dzintariešu sanāksmes laikā Beļģijā
Informatīvais izdevums „Nāc”, Nr.25
|
