1. Jāņa Pāvila II mantojums un Benedikta XVI aicinājums Baznīcas notikumi, kurus mēs izdzīvojām šī Euharistijas gada (2005) aprīļa mēnesī, ir bijuši neatkārtojama žēlastība mūsu kristiešu un priesteru dzīvēs. Pāvests Jānis Pāvils II mums ir atstājis priesterības mantojumu ar savu 14. marta Lielās Ceturtdienas vēstuli priesteriem, kas ir visu viņa iepriekšējo priesterības tēmai veltīto dokumentu sintēze. Pāvests Benedikts XVI ir aicinājis mūs izdzīvot šo Euharistijas gadu, no jauna atklājot draudzību ar Kristu un padarot to par mūsu priesteru būtības pamatu (Uzruna Romas priesteriem, 13.05.2005). Jāņa Pāvila II un Benedikta XVI pamudinājumi ir kā turpinājums paša Kristus aicinājumam: “Paliekat manā mīlestībā… jūs esat mani draugi” (Jāņa 15:9-14). Šim aicinājumam ir attiecību nozīme dzīvot saskaņā ar Kristus prātu, sirdi pret sirdi, kā teica sv. Pāvils: “Esiet tādā pārliecībā kā Jēzus Kristus” (Filipiešiem 2:5). Mūsu priesteriskajai “eksistence” ir jābūt: pateicības eksistencei, dodošai, pestījošai, pieminošai, konsekrētai, dāvātai Kristum un „Euharistiskai” Marijas skolā (sal. Jānis Pāvils II, Lielās Ceturtdienas vēstule 2005). Tātad mūsu priesteru eksistenci, kas ir dziļi saistīta ar Kristu, var saprast caur izdzīvotas ticības pieredzi: "Nostājoties Euharistiskā Jēzus priekšā, izmantojot mūsu "klusuma brīžus'' un piepildot tos ar viņa Klātbūtni, mēs atdzīvinām mūsu konsekrāciju caur savām personiskajām attiecībām ar Kristu, no kura mūsu dzīve smeļ tās prieku un tās jēgu" (Lielās Ceturtdienas vēstule 2005, 6). Priestera dzīves noslēpums vai pamats ir dedzīga mīlestība uz Kristu, kas līdzi nes dedzīgu Kristus pasludināšanu. "Viņa noslēpums atrodams viņa "pārņemtībā'' ar Kristu. Kā sv. Pāvils teica: "Jo Kristus ir mana dzīve" (Filipiešiem 1:21)" (Lielās Ceturtdienas vēstule 2005, 7). Priesteris atrod un dziļi izdzīvo savu identitāti, kad viņš izvēlas nelikt neko pirms Kristus mīlestības un padara Viņu par savas dzīves centru. Mēs esam aicināti “vienmēr atgriezties pie savas priesterības saknēm. Šī sakne, kā mēs to labi zinām, ir viena – mūsu Kungs Jēzus Kristus (Benedikts XVI, Uzruna 13.05.2005). Šīs attiecības ar Kristu nozīmē nonākt Viņa draudzībā tādā mērā, kad vairs nespējam Viņu izslēgt, justies vientuļi vai šaubīties par Viņa mīlestību. “Kungs mūs sauc par draugiem, Viņš mūs padara par saviem draugiem, Viņš mums dāvā sevi, Viņš mums sevi dāvā ar savu Miesu Vissvētākajā Euharistijā, Viņš uztic mūs savai Baznīcai. Un tāpēc mums patiesi ir jābūt Viņa draugiem un Viņam ir jābūt mūsu vienīgajām ilgām. Jāvēlas to, ko Viņš vēlas, un nav jāvēlas, ko Viņš nevēlas. Jēzus pats saka: ‘Jūs esat mani draugi, ja jūs pildāt manas pavēles’ (Jņ 15:14)” (Benedikts XVI, Uzruna 13.05.2005).
2. Priesterība un Svētā Euharistija
Jānis Pāvils II savā enciklikā Ecclesiae de Eucharistia un apustuliskajā vēstulē Mane nobiscum Domine izsaka dažas pārdomas par “Euharistisko garīgumu” visiem dzīves aicinājumiem. Pārlasot šos tekstus, mēs jūtamies dziļi uzrunāti, īpaši ja mēs to piedzīvojam tabernakula priekšā. Kristus turpina runāt šodien, no sirds uz sirdi. Euharistiskās konsekrācijas vārdi, kuri veido un pārveido mūs, ir mūsu “dzīves formula”; caur tiem mēs esam “iesaistīti garīgā kustībā”, pārveidojoties Kristū (Lielās Ceturtdienas vēstule, 1 & 3). Mūsu kristiešu un priesteru garīgums ir balstīts attiecībās vai draudzībā; tā ir sevis atdošana vienotībā ar Labā Gana žēlsirdību; tā mūs pārveido, padarot par skaidru paša Jēzus zīmi; tā ir Mariāniska, jo tā veidojas Marijas skolā; tā nāk no ekleziālās vienotības, tā balstās kalpošanā, tā ir misionāra… Tā gandrīz vienmēr ir “Euharistiskās” pateicības attieksme, kura piemīt tam, kas jūtas Kunga mīlēts, un tā rezultātā vēlas mīlēt visus un vēlas būt visu mīlēts. Šajā ziņā visas mūsu dzīves centrs ir Euharistija kā Lieldienu noslēpums, kurš tiek pasludināts, svinēts, dzīvots un nodots citiem. Tāpēc, “ja Euharistija ir Baznīcas dzīves centrs un virsotne, tāpat tā ir arī priestera kalpojuma centrā” (Ecclesiae de Eucharistia, 31). Šīs attiecībās balstītās dzīves sekas mūsu dzīvē ir ļoti loģiskas, jo tāpat kā visi ticīgie mēs esam aicināti: "Viņu kvēli mīlēt, būt gatavi pacietīgi gaidīt un klausīties Viņa balsī, un gandrīz vai sajust pukstam Viņa sirdi" (Mane Nobiscum Domine, 18). Kad mēs ienākam Kristus prātā un Viņa sirdī, īpaši svinot Vissvētāko Euharistiju, mēs piedzīvojam aicinājumu turpināt šo tuvo draudzību visas dienas laikā, nespējot iztikt bez "laika pavadīšanas dialogā ar Euharistisko Kungu" (Mane Nobiscum Domine, 30). Ja mēs nepiedzīvojam šo tuvību ar Kristu, priestera identitāte vai eksistence pazūd un dzīvei zūd jēga: "Jēzus tabernakulā vēlas jūsu klātbūtni, lai viņš varētu piepildīt jūsu sirdis ar Viņa draudzības pieredzi, kura vienīgā spēj dot jēgu un piepildījumu jūsu dzīvēm" (ibid). Pāvests Benedikts XVI, uzrunājot priesterus 13. maijā, ar zināmu uzstājību aicināja mūs pārdomāt šo tuvību ar Kristu kā "pastorālo prioritāti": "Lai laiks, ko jūs pavadāt Dieva klātbūtnē ir patiesa pastorālā prioritāte, un galu galā vissvarīgākā" (Benedikts XVI, 13. maija uzruna). Mūsu attiecības ar Svēto Euharistiju ir pamats mūsu attiecībām ar Baznīcu kā ekleziālo Kristus Miesu. Tajās sakņojas mūsu pastorālā mīlestība, kas ir mūsu pamatattieksme un kalpošanas princips, varētu teikt "mīlestības kalpojums": "ordinētajai priesterībai ir būtiska saikne ar Kristus Miesu tās divējādā un nešķiramajā Euharistijas un Baznīcas dimensijā, Euharistiskā miesa un ekleziālā miesa. Tāpēc mūsu kalpojums ir 'amoris Officium' (Sv. Augustīns, 'Johannes Evangelium Tractatus,' 123, 5), tas ir Labā Gana kalpojums, kas atdod savu dzīvību par avīm (sal. Jāņa 10:14-15)" (Benedikts XVI, 13/05/2005).
3. Euharistija un priesterība “Ekleziālajā vienotībā”
Mīlestību uz Baznīcu kā vienotības noslēpumu caur misiju, mēs mācamies no paša Kristus mīlestības, “kas mīlēja Baznīcu un atdeva sevi par viņu” (Efeziešiem 5:15). Citējot Jāni Pāvilu II, kad viņš apstiprināja, ka “Svētā Mise absolūtā veidā ir manas dzīves un katras dienas centrā” (Uzruna 1995. gada 27. oktobrī, svinot dekrēta Presbyterorum Ordinis 30. gadadienu), pāvests Benedikts XVI komentēja: “Tādā pašā veidā paklausība Kristum, kas izlabo Ādama nepaklausību, ir atrodama ekleziālajā paklausībā, kas priestera ikdienas darbā ir galvenokārt paklausība savam bīskapam” (Benedikts XVI, Uzruna 13/05/2005). Euharistijas gads (2004-2005) tāpēc ir īpašs aicinājums ienākt Krists attieksmē, mīlēt Baznīcu, kā Viņš mīlēja, un dzīvot ar Viņu Baznīcas vienotībā. Šī gada aprīlī mēs kā nekad iepriekš savās sirdīs piedzīvojām Pētera kalpojumu ar diviem pāvestiem, kas mūs ir aicinājuši uz dzīvi, kuras centrā ir Kristus Vissvētākajā Euharistijā, piedzīvojot, ka ēdot "vienu maizi" mēs esam "viena miesa" (1 Korintiešiem 10:17). Ekleziālā vienotība kļūst mums reāla, kad mēs "klausāmies" vai varbūt jāsaka dzīvojam "paklausībā" ("obaudire") Apustuļu kalpošanā, kuras daļa mēs esam. Pirmā kristiešu kopiena bija "viena sirds un viena dvēsele" (Apustuļu darbi 4:32), jo svinot "maizes laušanu" (Euharistiju), viņi zināja, kā uzticīgi un lūgšanas attieksmē "klausīties" apustuļu mācībā. "Viņi pastāvēja apustuļu mācībā, maizes laušanas sadraudzībā un lūgšanā" (Apustuļu darbi 2:42). Mūsu pašu "ekleziālā vienotība" dzimst no Kristus un Viņa Baznīcas mīlestības. Un tādu mīlestību var iemācīties tikai tuvībā ar to pašu Kristu, kas ir klātesošs Euharistijā un apslēpts Apustuļu sludinātajā vārdā. Tāpēc "komūnija" nozīmē ieklausīties un mīlestībā paklausīt, dzīvot efektīvi un ar sirdi. Kad mēs šogad esam pārdomājuši Kristus jautājumu Pēterim: "Vai tu mani mīli?", lai nodotu viņam virsgana kalpojumu, mēs vairāk kā jebkad esam jutušies – mēs, kas esam personiski aicināti – par tā paša ganāmpulka ganiem. Tas ir it kā mūsu atbilde būtu tāda pati kā Pēterim: "Tu zini, kas es tevi mīlu." Patiesībā, ja mēs dzīvojam vienotībā ar Viņu, kas ir "universālās mīlestības pamats", tas nozīmē arī dzīvot vienotībā ar Pēteri un viņa pēctečiem. Mūsu “paklausība”, ko izdzīvojam mīlestībā, ir ļoti svarīga priesteriskā garīguma daļa, jo kā gani mēs esam ielikti tajā pašā ekleziālajā “vienotībā”, kam kalpo Pētera kalpojums. Ja mēs dzīvojam šo ekleziālo vienotību (“viena miesa”) attiecībā uz Euharistisko Kristu (“viena maize”), mūsu priesteru dzīve rit, kā tai jābūt. Vienotība ar mūsu pašu bīskapu veido daļu no tās pašas Euharistiskās un priesteriskās dzīves, lai veidotu “sakramentālu brālību” priesterībā, kā to nosauca Otrais Vatikāna koncils (Presbyterorum Ordinis, 8). Vissvētākās Euharistijas svinēšana vieno mūs ar Kristu, un Viņš mūs pārveido ar savu paklausību Tēvam. Caur to mūsu paklausība "atspoguļo Kristus paklausību" (Benedikts XVI, 13. maija uzruna).
4. Jāņa Pāvila II misionāra testaments un Benedikta XVI vēstījums.
Pāvests Jānis Pāvils II ir atstājis mums lielu misionāra testamentu savā pēdējā vēstījumā šī gada Vispasaules Misiju dienai (2005. gada oktobrī), kas noslēgs Euharistijas gadu. Viņš parakstīja šo vēstījumu 22. februārī, Sv. Pētera katedras svētkos, un tas tika publicēts aprīļa vidū pēc viņa nāves. Tas ir viņa patiesais misionāra testaments, kas aicina mūs sekot Kristum, kas ir “lauztā maize”, “dzīvības maize pasaules dzīvībai” (Jāņa 6:51). Viņa Apustuļi arī kļūst par “lauztu maizi” caur viņu pastorālo mīlestības kalpojumu kopienā, kurai arī jābūt par “lauztu maizi” visai cilvēcei. Savā Lielās Ceturtdienas vēstulē viņš mums teica: “Īpaši jaunās evaņģelizācijas kontekstā cilvēkiem ir tiesības vērsties pie priesteriem cerībā ieraudzīt Kristu viņos (sal. Jāņa 12:21)” (Lielās Ceturtdienas vēstule 2005, 7). Pāvests Benedikts XVI savā inaugurācijas Misē Sv. Pētera laukumā aicināja visus, tajā pašā laikā īpaši uzsverot "gana darbu kā cilvēku zvejnieku." Atkārtojot Jāņa Pāvila II aicinājumu, ko viņš izteica sava pontifikāta inaugurācijā ("atveriet plaši durvis Kristum"), viņš piepilda: "Ja mēs ielaižam Kristu savās dzīvēs, mēs neko nezaudējam, neko, absolūti neko no tā, kas padara dzīvi brīvu, skaistu un lielu. Nē! Tikai šajā draudzībā dzīves durvis plaši atveras. Tikai šajā draudzībā patiesi atklājas lielais cilvēka eksistences potenciāls. Tikai šajā draudzībā mēs piedzīvojam skaistumu un brīvību" (Benedikts XVI, Homīlija 24/04/2005). Patiesi, nav nekā skaistāka kā būt Kristus uzvarētam. Dzīvojot uzticīgi vienotībā ar Pētera harizmu un kalpojumu, no jauna atklājot šo mūsu pastorālā aicinājuma realitāti kā Kristus Lieldienu prieka avotu sevī un citos. "Nav nekas skaistāks, kā pazīt Viņu un runāt ar citiem par mūsu draudzību ar Viņu. Gana uzdevums, cilvēku zvejnieka uzdevums, var būt nogurdinošs. Bet tas ir skaists un brīnišķīgs, jo tas patiešām ir kalpojums priekam, Dieva priekam, kas ilgojas izlauzties pasaulē" (ibid). Šo Euharistisko, priesterisko un misionāra dzīvi vienotībā ar Baznīcu var iemācīties dzīvojot "augšistabā" ar Mariju Jēzus Māti (Apustuļu darbi 1:14). Tagad mēs varam līdzināties viņas vienotībai ar Kristus priesterisko sirdi, jo viņa ir mūsu māte, jo viņa ir "vienīgā Augstā Priestera Māte. Patiesi mūsu vienotībā ar Kristu un Jaunavu Mariju mēs tiekam piepildīti ar to mieru un ticību, kas mums visiem ir nepieciešama gan mūsu apustuliskajam darbam, gan personiskajai dzīvei" (Benedikts XVI, 13/05/2005). Dokuments publicēts sadarbībā ar LRKB IC | 
