“Šai slavas dziesmā rodami daudzi termini, kuros apzīmēts Dieva pestīšanas darbs. Tiek runāts par “žēlsirdību”, “maigumu”, “taisnību”, “spēku”, “patiesību”, “uzticību”, “derību”, “darbiem”, ‘brīnumiem”, pat par “barību”, ko Dievs dāvā, un noslēgumā – par Viņa godības pilno “vārdu”, proti, par Viņa personu. Šī lūgšana, tātad, ir Dieva noslēpuma un Viņa paveikto brīnumu kontemplācija,” teica pāvests.
110. psalms iesākas ar pateicību, kas paceļas ne tikai no dziesminieka, bet arī no visas liturģiskās kopienas sirds. Šīs lūgšanas objekts, ieskaitot pateicības ritu, ir izteikts vārdā “darbi”. Tie norāda uz Kunga pestījošo darbību, uz Viņa “taisnības” manifestāciju. Vārds “taisnība” savukārt, Svēto Rakstu valodā norāda vispirms uz mīlestību, ko rada pestīšana.
Tāpēc šī psalma kodols pārtop par derības himnu tai ciešajai saiknei, kas vieno Dievu ar Viņa tautu, un kas ietver arī veselu attieksmes un žestu sēriju. Tā, tiek runāts par “žēlsirdību un maigumu” gluži tāpat kā izcilajā saucienā, kas atskanēja Sinaja kalnā, par ko lasām Izceļošanas grāmatas lappusēs: “Kungs, Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā!”.
““Žēlsirdība” ir dievišķā žēlastība, kas aptver un pārveido ticīgo, bet “maigums” ebreju valodā ir izteikts, lietojot terminu, kas asociējas ar Kunga “mātišķo klēpi”, ar ko jāsaprot maigums, kas ir vēl lielāks par mātes maigumu,” paskaidroja pāvests. Viņš piebilda, ka šīs mīlestības saiknes ietver arī barības, un tātad – dzīvības dāvināšanu, kas kristīgajā uztverē tiek identificēta ar Euharistiju. Svētais Hieronīms šai sakarā saka: “Kā barību Viņš deva debesu maizi: ja esam cienīgi, tad ēdīsim to!”
Dievs ir devis arī zemes dāvanu, kas 110. psalmā tiek saukta par “tautu mantojumu”. Izceļošanas grāmata šai sakarā vēstī par Kunga kā par brīvības Dieva atklāsmi. Izdarot 110. psalma kopsavilkumu, var teikt, ka tajā ir izteikta Kunga derība ar savu tautu.
Psalmu apzīmogo termins, kas izteic dievišķā Vaiga, Kunga personas kontemplāciju caur Viņa svēto un transcendento “vārdu”. Psalmists aicina ikvienu ticīgo uz “Kunga bijāšanu”, paskaidrojot, ka tas ir “visas gudrības sākums”. “Termins “Kunga bijāšana”, jeb “bailība” neslēpj vis sevī bailes, bet no sirds nākušu cieņu, kā arī patiesu un darbīgu Dieva atbrīvotāja pieņemšanu,” atgādināja pāvests. Viņš piebilda, ka pirmais vārds 110. psalmā bija “pateicība”, bet pēdējais “slavinājums”. Tāpat kā Kunga “taisnība paliek mūžīgi”, tā nekad nepārtrūkst arī psalmista pateicība. Tā skan “bez gala”.
Noslēdzot katehēzi par 110. psalmu, pāvests aicināja pārdomāt tā beigu daļu saskaņā ar pirmo kristīgo gadsimtu Baznīcas tradīciju. VI gadsimta kristīgais rakstnieks Barsanufijs no Gazas šai daļai ir veltījis sekojošu komentāru: “Kas gan ir gudrības sākums, ja ne atteikšanās no visa, kas nepatīk Dievam? Un kā gan cilvēks var atteikties, ja ne caur padoma lūgšanu, kā arī nesakot neko, ko nevajag sacīt un vēl – uzskatot sevi par muļķi un nejēgu, par niecību un par neko?”
Jānis Kassiano, kurš dzīvoja laikposmā starp IV un V gadsimtu, savukārt precizēja, ka “pastāv liela starpība starp mīlestību, kurai nekā netrūkst un kas ir gudrības un zinātnes dārgums, un starp nepilnīgu mīlestību, kas tiek saukta par “gudrības sākumu”. Šī mīlestība, kas ietver sevī soda ideju, ir jāizslēdz no pilnīgo sirds, lai tie spētu sasniegt mīlestības pilnību”. Tā, kalpa bailība tiek nomainīta ar pilnīgu bailību, kas ir Svētā Gara dāvana, paskaidroja pāvests Benedikts XVI. RadioVaticana.Org |
