Runājot par ģimenes antropoloģisko pamatu, pāvests paskaidroja, ka ģimene nav nejaušs socioloģisks veidojums, ko var aizvietot ar citiem. Tieši pretēji, taisnīgas attiecības starp vīrieti un sievieti sakņojas cilvēka būtības dziļumos un savu atbildi var rast, vadoties tieši no šejienes. Attiecības starp vīrieti un sievieti nevar šķirt no senā un vienmēr jaunā jautājuma, ko cilvēks uzdod sev: “Kas es esmu un kas ir cilvēks?”, Šo jautājumu, savukārt, nedrīkst šķirt no jautājumiem par Dievu: “Vai Dievs pastāv?” “Kas ir Dievs?” “Kāds ir Viņa vaigs?” Svētie Raksti uz šiem jautājumiem dod viennozīmīgu atbildi: Cilvēks ir radīts pēc Dieva līdzības, bet Dievs ir mīlestība. “Tāpēc,” teica pāvests, “aicinājums uz mīlestību cilvēku dara par patiesu Dieva attēlu. Viņš kļūst Dievam līdzīgs, tātad, cilvēks kļūst Dieva attēls tik lielā mērā, cik lielā mērā viņš spēj mīlēt.”
No šīs fundamentālās vienotības starp Dievu un cilvēku, izriet otra – vienotība starp garu un miesu: cilvēks, patiesībā ir dvēsele, kas izpaužas caur miesu, un miesu dzīvina nemirstīgs gars. Arī vīrieša un sievietes ķermenim ir teoloģisks raksturs, tas nav tikai un vienīgi ķermenis un bioloģiskais cilvēkā nav tikai un vienīgi bioloģiskais, bet mūsu cilvēcības izpausme un piepildījums. Tāpat cilvēka seksualitāte nepastāv personai blakus, bet pieder tai. Seksualitāte spēj sev piešķirt jēgu tikai tad, kad tā ir integrēta personā.
Tā, no diviem savienojumiem, no cilvēka savienojuma ar Dievu un no ķermeņa savienojuma ar garu, izriet trešais – personas un institūcijas savienojums. Cilvēka veselums ietver sevī laika dimensiju un cilvēka dotais “jā” nozīmē pārkāpt pāri pašreizējam brīdim. “Jā” savā pilnībā nozīmē “vienmēr”, tas veido uzticības telpu. Tikai šīs telpas iekšienē spēj izaugt ticība, kas atver ceļu uz nākotni un ļauj, lai bērni, kas ir mīlestības auglis, tic cilvēkam un viņa nākotnei arī smagos brīžos. “Jā” vārda brīvība, tātad, atklāj to brīvību, kas spēj pieņemt galējo. Vislielākā brīvības izpausme nav baudas meklējumi. Tā ir tikai šķietama brīvības izpausme, taču patiesā brīvība ir spēja pieņemt galējo dāvanu, kurā brīvība ir rodama dāvājot sevi. “Dažādas mūsdienās pastāvošas laulības šķiršanas formas, piemēram, brīvās savienības un tā dēvētās “izmēģinājuma laulības” līdz pat pseidolaulībām starp viendzimuma personām, ir anarhiskas brīvības izpausmes, kas izkropļotā veidā tiek uzskatītas par īsto cilvēka brīvību,” teica pāvests. Viņš piebilda, ka šāda pseido-brīvība balstās uz cilvēka ķermeņa banalizāciju, kas neizbēgami ietver arī cilvēka banalizāciju. Tā izriet no pieņēmuma, ka cilvēks var darīt ar sevi ko vien vēlas: viņa ķermenis tādējādi kļūst par otršķirīgu, manipulējamu lietu, ko izmantot pēc saviem ieskatiem. Šis liberāļu izplatītais ķermeņa traktējums patiesībā ir duālisms, kas ķermeni noniecina, ierādot tam vietu ārpus personas patiesās būtības un cieņas.
Aplūkojis ģimenes antropoloģisko pamatu, pāvests pievērsās laulības un ģimenes lomai pestīšanas vēsturē. Viņš teica, ka patiesība par laulību un ģimeni, kas sakņojas patiesībā par cilvēku, ir īstenojusies pestīšanas vēsturē, kuras centrā ir vārdi: “Dievs mīl savu tautu”. Dieva atklāsme visvairāk par visu ir mīlestības vēstures izpausme. Tā ir Dieva derības vēsture ar cilvēkiem, tāpēc arī vīrieša un sievietes vienība, jeb derība laulībā ir Dieva pieņemts pestīšanas vēstures simbols. Dieva mīlestības noslēpums uz cilvēkiem savu lingvistisko formu ir guvis no laulības un ģimenes vārdnīcas. Dieva atbalsts savai tautai tiek izskaidrots laulāto mīlestības valodā, bet Izraeļa neuzticība un elku pielūgsme tiek vērtēta kā derības pārkāpšana un prostitūcija.
Jaunajā Derībā Dievs savu mīlestību īsteno caur savu Dēlu, kļūdams patiess cilvēks, miesa no mūsu miesas. Šādā veidā Dieva vienība ar cilvēku ir pieņēmusi savu visaugstāko formu, kas ir negrozāma un galēja. Tā arī cilvēku mīlestībai tiek iezīmēta sava galējā forma, tas ir tas pats savstarpējais “jā”, ko nav iespējams atcelt. Tas cilvēku neierobežo, bet gan atbrīvo no vēstures izaicinājumiem, lai atgrieztu pie radīšanas patiesības. Sakramentalitāte, ko laulība pieņem Kristū, tātad, nozīmē, ka radīšanas dāvana ir paaugstināta par pestīšanas žēlastību. Kristus žēlastība netiek pievienota cilvēka dabai no ārpuses, bet atbrīvo to un atjauno, lai to paaugstinātu pāri savām robežām. Tā kā Dieva Dēla iemiesošanās savu īsto nozīmi atklāj krustā, tā arī cilvēka patiesā mīlestība ir sevis dāvāšana, sevis pazaudēšana, kas nevar pastāvēt, ja cilvēks vēlas izbēgt no krusta.
Pāvests teica, ka šī ciešā saikne starp Dievu un cilvēku, starp Dieva mīlestību un cilvēku mīlestību, savu apstiprinājumu rod arī dažās negatīvās tendencēs, kuru smagumu izjūtam visi. Cilvēciskās mīlestības paniecināšana, patiesās mīlestības spējas apspiešana mūsdienās atklājas kā vispiemērotākais ierocis, lai padzītu Dievu no cilvēka, lai attālinātu Viņu no cilvēka skatiena un no sirds. Tāpat arī vēlēšanās “atbrīvot” dabu no Dieva ved pie dabas realitāšu aizēnošanas, reducējot tās par funkcijām, kuras izmantot pēc savas patikas, lai veidotu iedomātu “labāku pasauli” un iedomātu “laimīgāku cilvēci”. Tomēr tā vietā tiek sagrauts Radītāja plāns un līdzās tam arī patiesība par cilvēka dabu. RadioVaticana.Org |
