Pirms mēneša pāvests Jānis Pāvils II aizgāja mūžībā. Visā pasaulē izskanēja atzinība par to, ko Pētera pēctecis bija paveicis. Arī Latvijā atcerējāmies viņa veikumu mūsu zemes labā – kā viņš iecēla Rīgas un Liepājas apustulisko administratoru bīskapu Julianu Vaivodu par kardinālu, kā Ženēvā, visu pasaules valstu pārstāvju priekšā, aizstāvēja Latvijas neatkarības atgūšanu. Tāpat atcerējāmies neaizmirstamo pāvesta vizīti Latvijā pirms 12 gadiem. Nevaram nepieminēt arī bīskapa B. Sloskāna tikumu varonības un svētuma slavas atzīšanu ar 2004. gada 20. decembra dekrētu, atverot viņam ceļu uz kanonizāciju. Ir vērts atcerēties bīskapa Sloskāna bērēs nolasīto pāvesta vēstījumu, ko parakstījis Vatikāna valsts sekretārs, kardināls Kasarolis, lai saprastu, ka viņu augsti vērtēja visa Baznīca: „Uzzinot par bīskapa Sloskāna – Mogiļevas un Minskas apustuliskā administratora aiziešanu mūžībā, ar dziļu aizkustinājumu Viņa svētība domā par aizgājēja un viņam uzticēto kristiešu pārbaudījumiem, kādus tiem bija jāpanes kristīgās ticības dēļ. Svētais Tēvs lūdz Dievu, lai Viņš atalgo šo drošsirdīgo Baznīcas kalpu un izteic savu dziļo līdzjūtību Baltkrievijas katoļiem, viņa latviešu tautības brāļiem un visiem viņa draugiem, un sūta viņiem savu apustulisko svētību.” Bīskaps Sloskāns vienmēr augsti ir vērtējis pāvestus ar kuriem viņš savā mūžā ticies. Atcerēsimies šīs tikšanās, lai arī labāk saprastu to, kā pāvesti cienīja bīskapu Sloskānu un arī kā pats godināmais bīskaps mīlēja Baznīcu. Pāvesta Pija XI aicināts, bīskaps Sloskāns ieradās Vatikānā 1933. gada 30. martā. Romas stacijā viņu sagaidīja daži Baznīcas pārstāvji, kā arī pāvesta personīgais pārstāvis, kurš satikšanās reizē paziņoja par pāvesta Pija XI vēlēšanos pašam būt starp sagaidītājiem, parādot – cik augstu pāvests viņu vērtē kā ticības apliecinātāju. Pijs XI, pārtraucot sarunu ar kardinālu Pačelli, iznāca no saviem apartamentiem pretī bīskapam Sloskānam, neievērojot protokolā paredzēto tikšanās laiku, viņu tēvišķi, sirsnīgi apkampa un pieņēma privātā audiencē. Pēc tam sekoja vēl vairākas viņu tikšanās reizes, vienā no kurām bīskaps Sloskāns uzdāvināja pāvestam Pijam XI paštaisīto biķeri, ar kuru izsūtījumā, guļot uz lāvas, uz savām krūtīm upurēja Svēto Misi. Pāvests, saņemot šo dāvanu, izteicās: „Šis ir visvērtīgākais biķeris pasaulē” un, uzliekot rokas uz bīskapa krūtīm teica: „Šis ir visdārgākais altāris”. Pāvests Pijs XI bīskapam Sloskānam uzticēja īpašu misiju – braukt pa dažādām svētceļojumu vietām Eiropā, lai sludinātu lūgšanu nepieciešamību par Krievijas atgriešanos no maldiem. Komunisma vārdā tika vajāti un uz Sibīriju izvesti miljoniem cilvēku, īpaši dažādu konfesiju kristieši. Droši vien arī bīskapa liecības iespaidā, pāvests Pijs XI savā enciklikā „Divini redemptoris” 1938. gadā nosodīja komunismu, norādot uz tā būtisko ļaunumu. Tāpat arī nākamais pāvests Pijs XII izrādīja lielu cieņu pret Boļeslavu Sloskānu. Pats bīskaps raksta: „Neizdzēšamā atmiņā palikusi privātā audience pie pāvesta Pija XII, kas notika 1946. gada 6. novembrī. Viņa svētība Pijs XII mani pieņēma, it kā lūgšanā saliekot rokas, un ar savu skatienu dziļi ieurbjoties man acīs, iesaucās: „Lūdzieties par mani, lūdzieties par mani!” Izjutis savu necienību, saviļņots atbildēju: „Jūsu svētība, es lūgšos par jums!”, tad turpināju savu sāpju pilno stāstu. Pēc brīža Svētais Tēvs atkal mani pārtraucis, jautāja: „Kā jums ar veselību?”, atbildēju: „Man šķiet, ka esmu pilnīgi vesels.” Pāvests turpināja: „Pateicieties Dievam! Veselība ir liela Dieva dāvana. Ja nav labas veselības, ir grūti izpildīt savus pienākumus, dažreiz tas pat nav iespējams.” Audiences beigās noslīgu ceļos Kristus Vietnieka priekšā, gribēju noskūpstīt viņa gredzenu un, ceļos nometies, saņemt svētību. Svētais Tēvs paņēma manas rokas savējās, tās cieši saspieda un, lūkojoties man acīs, trešo reizi atkārtoja: „Lūdzieties par mani! Man tik ļoti nepieciešams lūgšanu atbalsts!” Tajā brīdī man acu priekšā uzausa Ģetzemanes dārza aina. Man likās, ka Jēzus pēc 2000 gadu ilga pārtraukuma atkal atrodas Ģetzemanes dārzā, it kā no jauna ar visu savu būtni pārdzīvojot nāves cīņu, un trīskārtīgi lūdz savus mācekļus: „Esiet nomodā un lūdzieties!” (Mt 26,41). Ar visdziļāko apņēmību sirdī teicu: „Jūsu Svētība, es apsolos, lūgšos par jums un arī visos jūsu nodomos!” ”Kopš tā laika es katru dienu lūdzos par Svēto Tēvu gan Svētajā Misē, gan upurējot par viņu breviāra pirmo stundu, tai pievienojot speciālu lūgšanu. Apzinoties savu nevarību, savā sirdī apņēmos, ka pie katras izdevības aicināšu un mudināšu arī citus lūgties par Svēto Tēvu. To arī cenšos darīt. 1959. gada 6. martā pirmo reizi biju privātā audiencē pie pāvesta Jāņa XXIII. Pēc tam, kad Svētajam Tēvam izklāstīju visu, kas man bija sakāms, pāvests savā tēvišķajā, maigajā stilā man atgādināja, lai lūdzos par viņu un viņa nodomos. Ļoti lūdzu jūs, mīļie tautieši, ņemiet šo lietu pie sirds! Lūgšanu par Svēto Tēvu padariet par svarīgu ikdienas pienākumu gan personīgajā, gan ģimenes kopībā. Lai šis pienākums, proti, lūgties par pāvestu, tiek iegravēts ar zelta burtiem katra katoļa un katras katoļu ģimenes jaunajās atvasītēs!” Lasot šo bīskapa Sloskāna vēstuli, atklājas viņa dziļā izpratne par Baznīcu, tās mistiskā, dziļā Kristus Miesas būtība, svēto sadraudzība, kuru vieno savstarpēja mīlestība, kas izpaužas īpašā veidā caur savstarpēju lūgšanu vienam par otru. To labi varam saprast pāvesta aicinājumā lūgties par viņu un B. Sloskāna apsolījumā. Tajā pašā laikā redzam, ka godināmais bīskaps Sloskāns izprot Baznīcu, ņemot vērā vispārējo priesterību, kas piemīt katram kristītam cilvēkam. Tas nav tikai priesteru vai mūķeņu pienākums savstarpēji lūgties, bet katra Kristum ticīgā pienākums. Vatikāna II koncils pirms 40 gadiem to īpaši pasvītroja, kad katoļu bīskapi no visas pasaules sapulcējās un sprieda – kā labāk sludināt Kristus mācību atbilstošā veidā mūsu pasaulei. Starp šiem bīskapiem bija arī B. Sloskāns kopā ar Liepājas bīskapu Urbšu un Rīgas palīgbīskapu Rancānu. Koncila laikā viņi raksta: „Svētā Tēva aicināti jau trešo reizi koncilā piedalās visas pasaules bīskapi un Svētā Gara vadībā izlemj svarīgus jautājumus, lai Baznīcu padarītu tādu, kādu to vēlas redzēt Kristus tieši mūsu modernajos laikos – kā svēto un bezvainīgo Līgavu, kas Svētā Gara vadībā pilda to uzdevumu, kādu tai uzticējis tās svētais Dibinātājs”. Lūk, ko bīskaps Sloskāns un bīskaps Rancāns 1966.gadā raksta par šo svarīgo notikumu: „Pirms gada noslēdzās Vatikāna II koncils, kura īstais uzdevums bija pasaules garīgās dzīves atjaunošana. Minētie Vatikāna II koncila lēmumi nav grozījuši ticības patiesības, nedz arī tās atcēluši. Koncila tēvu uzdevums bija atrast ceļu tam, kā mūžam jaunās un nemainīgās patiesības varētu piemērot mūsdienu cilvēces izpratnei un dzīvesveidam.” Gadu vēlāk tāpat viņi uzsver: „Vatikāna II koncila lēmumos izskanēja aicinājums visiem ticīgajiem atjaunoties garā un ar dvēseles ilgām meklēt veldzi pie žēlastību straumēm, kādas sniedz Kristus un Viņa dibinātā Baznīca. Viens no bagātākajiem žēlastību avotiem ir svētā Liturģija, kurā aktīvi līdzdarboties ir aicināti katrs savā valodā.” Šīs dažas rindas, kuras parakstījis bīskaps Sloskāns, liecina par viņa dziļo Baznīca izpratni, kuru vada Svētais Gars un kuras redzamā struktūra virs šīs zemes – pāvests, ieņem īpašu vietu un lomu, bet kurš kopā ar visiem bīskapiem kā apustuļu pēctečiem, gana visu Baznīcu. IV gs. Milānas bīskaps svētais Ambrozijs, kuram pateicoties svētais Augustīns pieņēma ticību, teica: „Kur Pēteris, tur Baznīca”. Tas mums palīdz izprast, kā pirmajos gadsimtos Baznīca saprata Kristus vārdus: „Tu esi Pēteris, un uz šīs klints es celšu savu Baznīcu.” (Mt 16,14) Bīskapa Sloskāna attieksme pret pāvestu, viņa mīlestība uz Baznīcu, kas viņam palīdzēja pareizi saprast Vatikāna II koncila lēmumus, mums visiem ir kā paraugs, lai pieņemtu jaunievēlēto pāvestu Benediktu XVI, kas pirmajā dienā uzsvēra, ka vadīsies pēc Vatikāna II koncila, lai izpildītu savu misiju. Tāpat kā toreiz Pijs XII lūdza lūgšanu bīskapam Sloskānam, tāpat mūsu tagadējais pāvests stundu pēc savas ievēlēšanas teica: „Mani mierina fakts, ka Kungs zina kā darboties pat ar nepilnīgiem instrumentiem, un pāri visam es sevi uzticu jūsu lūgšanām.” Vēlāk svinīgajā dievkalpojumā vēl piebilstot: „Bez jums es nevarēšu izpildīt man uzticēto misiju”. Priesteris Andris Marija Jerumanis |
