Godājamie ekselences - brāļi bīskapi, dārgie garīdznieki, klostera ļaudis, brāļi un māsas Kristū. Mūs šodien Jelgavas katedrālē sapulcināja divas nozīmīgas jubilejas. Proti, Jelgavas bīskaps Antons Justs šodien svin priesterības četrdesmit piekto gadadienu un Ilūkstes dekāns – prelāts Jānis Krapāns atzīmē četrdesmito priesterības gadskārtu. Abu godājamo priesterības jubilāru dzīve un kalpošana ir bijusi tik bagāta, ka visdaiļrunīgākais orators to nespēs izteikt pilnībā. Neaizmirsīsim arī to labo, kas tikai viņiem pašiem un Dievam zināms. Tomēr mēģināsim kaut nedaudz ielūkoties dzīves un kalpošanas gaitās, lai atklātu šo Dieva kalpu personību dziļumu. Cienījamam bīskapam Antonam šūpulis tika kārts Latgalē- Varakļānu pagastā pirms 74 gadiem. Kara laikā kā 12 gadīgs zēns kopā ar vecākiem izceļojis uz Vāciju. Mācījies un studējis Beļģijā un Austrijā, kur ar izcilību ieguvis zinātniskos grādus. Tieši pirms 45 gadiem 11. jūlijā iesvētīts par priesteri. To veica bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kuru pāvests Jānis Pāvils II pērn iecēlis godināmo kārtā.Iespējams, ka tuvākajā laikā Sloskāns kļūs par pirmo katoļu Baznīcas svēto – latvieti. Jubilārs 30 gadus ir kalpojis ASV, vadījis jaunas baznīcas celtniecību, bijis tik izcils dvēseļu gans, ka pirms 20 gadiem, kad svinēja savas priesterības sudraba jubileju – izpelnījās pāvesta Jāņa Pāvila II atzinību, kā arī saņēma personīgu atzinību no ASV prezidenta Reigana un viņa kundzes. Pirms 13 gadiem, sekojot bīskapa Jāņa Cakula aicinājumam, atstāja Ameriku atgriezās mīļajā un dārgajā dzimtenē- Latvijā, lai pēc Padomju režīma sabrukšanas savu pieredzi, zināšanas, spējas liktu lietā katoļu Baznīcas atjaunotnei Latvijā. Tūlīt sāka pasniegt Rīga Garīgajā seminārā un labprāt uzņemas grūto, bet tik ļoti nepieciešamo Semināra un Katehētikas institūta rektora pienākumu, kuru uzticīgi pilda līdz pat šim brīdim.  Pirms nepilniem 10 gadiem pāvests Jānis Pāvils II Antonu Justu izvēlēja par bīskapu un 1996. gada 6. janvārī, triju Ķēniņu svētkos Vatikānā, sv. Pētera bazilikā konsekrēja par bīskapu. Kopš tā laika, ļoti sekmīgi bīskaps vada Jelgavas diecēzi, kas aptver visu Zemgales novadu. Ar viņa gādību un vadību uzbūvēta jauna, pimērota bīskapa rezidence ar ērtām pieņemamām telpām. Bet līdz tam bīskaps mitinājās nelielā mājiņā, kur viņa rīcībā vairākus gadus bija tikai viena šaura istabiņa, kas kalpoja vienlaikus kā darba, apmeklētāju pieņemšanai un guļamistaba.
Kāda apmeklējuma laikā pavaicāju: kā jūs varat iztikt tik lielā šaurībā? Saņēmu smaidīgā bīskapa atbildi: iztieku- galvenais, ka darbi neapstājas un viss labi virzās uz priekšu. Bīskaps gādājis arī par vairāku jaunu baznīcu būvniecību. Mēs apbrīnojam bīskapa neparastās spējas tik viegli un dabiski kontaktēties ar cilvēkiem. Ikvienam – vai tas ir mazs bērns, vai jaunietis, diplomāts vai veco ļaužu māja sirmgalvis- bīskapam ir kas sakāms un pārrunājams. Pateicoties savai lielajai mīlestībai un atvērtībai uz cilvēkiem jubilārs ir pazīstams ikvienā zemgales novada pašvaldībā - skolās un augstskolās viņš ienāk un jūtas kā mājās. Pedagogi, skolēni un studenti viņu uzņem kā savējo. Prasme atraisoši un interesanti sprediķot ir vēl viens no daudziem viņa talantiem, kas bīskapam Antonam ir kā zelta atslēga uz pastorāliem panākumiem. Cienījamais, Jūsu Ekselence bīskap Anton! Šodien mēs pateicamies Dievam par to, ka Jūs esat. Pateicamies par nesavtīgo devumu ļaudis vedot sev līdzi arvien tuvāk Dievam, ar to mūsu Latvijas cilvēku dzīvi padarot gaišāku un jaukāku. Prelāts Jānis Krapāns cēlies no Ilūkstes draudzes, kuplas 7 bērnu ģimenes. Viņš pasaules gaismu ieraudzījis pirms 73 gadiem. No vecākiem pārmantojis ticību, lielu centību un īpaši smalkjūtīgu iejūtību pret tiem, kas trūkumā. Latvijā pirms 40 gadiem kļūt par priesteri bija ļoti sarežģīti un grūti. Pie varas bija ateistiska valdība, kas ticīgos un priesterus nevarēja ne paciest, ne ieredzēt. Padomju valdība prelātu Jāni kā Rīgas Garīga Semināra studentu pret paša gribu izraidīja no Semināra kopā ar citiem 13 studentiem. Tas bija ļoti sāpīgi palikt neziņā par nākotni. Tad viltus pravieši paziņoja, ka drīz vien cilvēki vairs Dievam, neticēšot, tāpēc arī ne baznīca, ne priesteri vairs nebūs vajadzīgi. Bet ticība lika vairāk paļauties uz paša Kristus sacīto, ka Elles vārti Baznīcu neuzvarēs. Ilgi nebija jāgaida – pēc dažiem gadiem varēja atsākt studijas Garīgajā Seminārā un no bīskapa Juliāna Vaivoda rokām saņemt ordināciju.  Tieši šodien 11. jūlijā aprit 40 gadi, kopš prelāts Jānis kā jauniesvētītais priesteris savā dzimtajā draudzē Ilūkstē upurēja savu pirmo Svēto Misi. 3 gadus kalpoja Latvijā, bet pēc tam 30 raženi darba gadi tiek pavadīti Ukrainā – misijās. Uz kurieni bija devies paklausot bīskapa Juliāna Vaivoda lūgumam? Tur ticība tika vajāta vēl nežēlīgāk. Priestera kalpošana bija vienmēr apdraudēta. Par aktīvāku darbību - viegli varēja nokļūt aiz restēm.
Es lepojos, ka prelāts Jānis ir mans onkulis – manas mammas Helēnas brālis. Arī viņa šodien piedalās šajā dievkalpojumā. Mūsu mājās priesteris no tālās Ukrainas bija ļoti mīļi gaidīts viesis. Mēs ģimenē pieci bērni tad spiedāmies savam onkulim cits par citu tuvāks. Viņa ierašanās bija kaut kas ļoti neikdienišķs – viņš ienesa mūsu mājās garīgu labsajūtu. Prelātam Jānim svarīgākais bija cilvēkus vadīt tuvāk Dievam par sevi gandrīz pilnīgi aizmirstot. Kad Ukrainā pirms 19 gadiem notika avārija Atomelektro stacijā, daudzi cilvēki baidīdamies no kaitīgās ietekmes pārcēlās no Kijevas uz dzīvi citur – tad priesteris Jānis – izmantodams valdības tā brīža labvēlību – devās tieši uz Kijevu, lai kalpotu ticīgajiem, kas pirms tam nebija atļauts. Par savu aicinājumu uz priesterību īpaši esmu pateicīgs savam onkulim Jānim Krapānam šīsdienas jubilāram.Visiespaidīgāk mani uzrunāja viņa dedzīgās rūpes par cilvēku dvēseļu pestīšanu, labestība un praktiskā gādība par dievnamiem tos būvējot un remontējot, lai tie allaž būtu glīti kā īsti Dieva mājokļi. Pāvests Jānis Pāvils II kā atzinību par priestera pašaizliedzīgo kalpojumu caur bīskapa A. Justa rokām piešķīra viņam prelāta titulu. Lūk šādiem diviem izciliem vīriem Jelgavas bīskapam Antonam Justam un prelātam Jānim Krapānam šodien svinam priesterības jubilejas. Mēs zinām, ka viņu paraugs ir daudzus jaunekļus pamudinājis kļūt par priesteri. Ticam, ka arī turpmāk netrūks jaunu sekotāju. Atļaujiet jums novēlēt, lai Labais Dievs jūs svētī, un Dieva Māte Marija ņem jūs savā mātišķā gādībā visās jūsu turpmākajās dzīves dienās. | 
;)
;)