- Kādus Jūs atceraties priesterībā pavadītos gadus? Pirmie seši gadi Rīgā, Sv. Alberta draudzē. Toreiz mani mulsināja cilvēki, kuri nāca ar sarežģītiem dvēseliskiem jautājumiem. Sevī domāju: „Kā jūs varat prasīt tādas lietas tikko no semināra atnākušam priesterim? Man taču nav nekādas pieredzes!” Taču cilvēki uzskatīja - ja reiz esi priesteris, tev viss ir jāsaprot. Šādas prasības tomēr nāca par labu. Jautājumi piespieda strādāt intensīvāk un meklēt atbildes. Pēc tam desmit svētīgus gadus pavadīju Latgalē un ieguvu brīnišķīgu vienkāršības pieredzi. Rīgā bija bail kļūdīties, bail dot cilvēkam nepilnīgu atbildi. Nospiedoša atbildības sajūta. Latgalē cilvēki ar savu svētīgo vienkāršību arī man iemācīja vienkāršību. Vairāk nācās strādāt ar sirdi un dvēseli nekā intelektu. Latgalē apkalpoju četras draudzes. Pašam vajadzēja būt pie altāra, runāt sprediķi, pieņemt grēksūdzes, pašam būt par šoferi, par zakristianu, apkopēju un remonta strādnieku. Tas bija pāri cilvēka spēkiem. Un tad bezspēka brīžos mēdzu sacīt: „Jēzu, ja Tev vajag, ja Tu gribi šiem cilvēkiem kaut ko labu dot, tad tā ir Tava darīšana. Es spēju vienīgi nostāties pie altāra vai apsēsties biktskrēslā, bet nezinu, kā šiem cilvēkiem palīdzēt.” Un tad piedzīvoju brīnumainu Dieva dāvanu šajā nesagatavotības stāvoklī. Izejot pie altāra, kad pienākums runāt sprediķi, notika, ka kāda iekšēja balss lasīja man priekšā visu, kas jāsaka cilvēkiem. Man vajadzēja tikai būt pazemīgam, lai klausītos, ticētu un runātu. Pie visām grūtībām Latgalē jutos brīnišķīgi. Šķita neiespējami atgriezties Rīgā. Kad retu reizi ierados Rīgā, nevarēju te uzturēties ilgāk par divām dienām. Rīga šķita nepanesama. Tad pēkšņi kardināls Jānis Pujāts deva rīkojumu kalpot Rīgā. Un man pašam par lielu pārsteigumu jau pēc nedēļas te Rīgā viss kļuva kā savējais, absolūti nekādas svešuma sajūtas. Šo man pārsteidzošo noslēpumu es varu izskaidrot tikai ar to, kā Dievs ar savu žēlastību pavada bīskapa rīkojumus. Tāpēc es priecājos, ka Baznīcā ir paklausības svētsolījums un hierarhija, kas dod drošību par Dieva gribu. - Kā Jūs kļuvāt par priesteri? Kā smejies, piedzimu jau kapucīnu klosterī Skaistkalnē (tai laikā tur bija slimnīca). Četru mēnešu vecumā saslimu ar difteriju un gandrīz nomiru. Kāda daktere ziemā, putenī braucot no viena ciemata uz otru, vēloties izvairīties no aukstā vēja, iegriezās meža ceļā un nomaldījusies nokļuva mūsu mājās. Tikai pateicoties tam es paliku dzīvs. Mamma teica, ka tajā brīdī elpošana jau bija pavisam difterijas noslāpēta. Piecpadsmit gadu vecumā satiku priesteri Jāzepu Truboviču. Viņš vēlējās, lai es kļūstu par priesteri un daudz par mani lūdzās. Taču es iestājos Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā radiobūves specialitātē. Uz tēva Jāzepa aicinājumu vienmēr atrunājos, ka man tehnikums jāpabeidz, armijā jādienē. Vienmēr atradās kāds iegansts. Iekšēji biju nolēmis, ka nekad nekļūšu par priesteri. Vēlējos strādāt elektrotehnikas jomā, jo uzskatīju, ka tieši šāds darbs sabiedrībai nesīs labumu. Aizgāju armijā. Dienēju pie Volgas aiz Nižnijnovgorodas. Priesteris Jāzeps turpināja lūgties. 1974.gada 14. augustā notika neparasts gadījums. Būvējām aerodromu. Traktors vilka šķūri ar metāla trosē iestiprinātu dzelzs veseri. Pēkšņi tas izleca no stiprinājuma un ar visu nospriegotās troses spēku lidoja manā virzienā. Stāvēju, atbalstījies uz lāpstas kāta. Dzelzs veseris kātu salauza un nokrita rāms pie manām kājām. Ja nebūtu lāpstas, zem ceļgala būtu norautas abas kājas. Uz lauka, tālu no jebkādas medicīniskās palīdzības ar pārrautām artērijām būtu noasiņojis un varbūt miris. Tai brīdī viens puisis, seržants no Sibīrijas, pārkrustījās un sacīja: „Tikai tavs Dievs tevi izglāba!” Tad atskanēja kāda iekšēja balss: „Es tevi atbrīvoju no tava iedomātā pienākuma strādāt sabiedrības labā. Tu esi invalīds, nevienam nevajadzīgs, un sabiedrība bez tevis lieliski var iztikt!” Nākošajā dienā, ejot uz darbu, ieraudzīju savu salauzto lāpstu. Un atkal iekšēja balss: „Būs nepateicība Dievam, ja, varēdams stāvēt uz savām paša kājām, tu neiesi stāvēt pie altāra!” Dievs atstāja man pilnīgu brīvību. Viņš it kā sacīja: „Tu tikai, lūdzu, pasaki, izvēlies, drīksti būt nepateicīgs; vienkārši esi brīvs!” Ilgi cīnījos, bet Ziemassvētkos neizturēju un sacīju Dievam: „Labi, labi, iešu uz semināru! Nespēju izvēlēties nepateicības ceļu!” Bataljona komandieris uz Ziemsvētkiem man par labu darbu piešķīra atvaļinājumu. Ierodoties Rīgā, ienācu pie semināra rektora bīskapa Valeriāna Zondaka, armijas formas tērpā ģērbies, un lūdzu pieņemt manu iesniegumu par iestāšanos seminārā. Bīskaps bija manāmi pārsteigts par šo dīvaino karavīru, kuram tūlīt jādodas atpakaļ armijā, lai dienētu vēl otro gadu. No karadienesta atgriežoties, 2.decembrī uzsāku mācības garīgajā seminārā. Pāris nedēļu laikā izstudēju aizritējušā semestra filozofijas kursu un nokārtoju eksāmenu. Ziemsvētku brīvlaikā mani sameklēja puiši no valsts drošības komitejas un prasīja: „Kā varēja notikt, ka tik ātri pēc armijas iestājies seminārā?” Sarunas nobeigumā man tikai pajautāja: „Vai vari apsolīt, ka neaģitēsi pret padomju varu?” Biju pārsteigts, ka tiek uzstādīts tik vienkāršs noteikums un priecīgi atbildēju: „Ja tik vien vajadzīgs, tad nav nekādu problēmu.” - Vai vēlāk par priesterības aicinājumu neradās šaubas? Dievs mani „pievilka pie sevis” ar lielu mīlestību. Nebija nekādu domu par alternatīvu. Ārpasaule it kā neeksistēja. Seminārā jutos ļoti labi, kā Dieva klātbūtnes apskāvienos. Dievs mani turpināja virzīt uz priekšu, pat, šķiet, pārāk strauji. Jau trešajā kursā tiku iesvētīts par diakonu. Pirms un pēc mūsu kursa tā vairs nenotika. Tagad par diakoniem iesvēta tikai pēc piektā kursa. Vēl atceros, kā 1980. gadā 18. maijā gāju uz priesterības svētību Sv. Misi. Sirds trīsēja gan par to, kā sagaidīt šo dienu un stundu, gan lai ceļā kaut kas neatgadās. No semināra līdz Jēkaba katedrālei gāju klusiņām, uzmanīgi, nemitīgi lūdzoties, Priesterības Sakramenta lielās žēlastības gaidās. Kad kardināls Juliāns Vaivods mūs jau bija iesvētījis, sirdi pārņēma liels miers un nesatricināmas drošības sajūta. Biju saņēmis Priesterības Sakramentu, lielāko dārgumu, visvairāk ilgoto dāvanu, ko apzinājos; nekas mūžam man nespēs atņemt. - Kāda tagad ir ikdienas kalpošana?  Cilvēki bieži vien jautā: „Kā lai es zinu, ko Dievs grib, lai es daru šai pasaulē?” Taču tas ir aplams jautājums. Dievs nekad nenorādīs, kādu izvēlēties profesiju, laulāties, iet klosterī vai politikā. Šādā līmenī Dievs mūsu dzīvē neiejaucas, tādēļ, ka, visur pasaulē vienādi mūs ieskauj viena un tā pati grēku ievainotā realitāte. Ir svarīgi, lai ar to sastopoties, pirms uzsākt cīņu par taisnību, mēs iesākumā uzlūkotu Jēzu un sacītu savā sirdī: „Jēzu, es mīlu, es pateicos, es upurēju Tev šo sāpīgo realitāti, veltīju Tev sāpes, ko šī neizbēgamā īstenība rada manā sirdī.” Dieva griba ir tikai tāda, kā Bauslībā lasām: „Tev būs mīlēt!”
Dažkārt cilvēkus konsultēju līdz pat pusnaktij. Daudzi nāk ar smagiem jautājumiem, un viņiem ir jāpalīdz. Grēksūdzes nākas uzklausīt līdz deviņiem, desmitiem vakarā. Sakrājas nogurums. Arī veselība izsmeļas, par ko grūti priecāties, pat zinot, ka mums šajā aicinājumā, tiesa gan, paredzēts kā svecītei sadegt. Katru svētdienu baznīcā pulcējas aptuveni astoņi simti cilvēku. Pirmajā brīdī nogurumu nejūt, bet vēlāk tas liek sevi manīt. - Tad palīdz lūgšanas dzīve? Lūgšana, patiesi, ir liela nepieciešamība. Dvēsele slāpst pēc klusuma un vienatnes, kurā tu vari satikties ar Dievu. Tā ir veldze, kas atspirdzina. Ja lūgšana iztrūkst, tad diena kļūst smaga, nomācoša, neveiksmīga un dvēsele sāp. Satikšanās ar Dievu ir visbrīnišķīgākā atpūta. Vismaz viena, divas stundas lūgšanas – tas ir minimums, lai dvēsele varētu elpot. - Kādas pārmaiņas sevī esat piedzīvojis? Pārmaiņas rada Dievs tais brīžos, kad aicina atgriezties no grēkiem un laboties. Viņš aicina atbrīvoties no egoisma, un izvēlēties Viņa Mīlestības ceļu. Ārstēšanās no egoisma notiek visa mūža garumā. Tā ir pamatīga ikkatra cilvēka slimība, kura radusies no iedzimtā grēka. Šai dzīvei ir viens mērķis un viena jēga – lai mēs sagatavotos dzīvei, kas ir mūžīga Dieva valstībā. Patiesi, nav cita svarīgāka uzdevuma mums šai pasaulē. Katrs dzīves gaitā pārliecinās, ka šai pasaulē nav nekā tāda, kas varētu remdēt cilvēka dvēseles slāpes. Var uzbūvēt māju, izaudzināt bērnus, sasniegt politisko karjeru, bet sirds vienmēr būs izslāpusi, dvēselei tas viss aizvien būs par maz, kā to saka sv. Augustīns: „Nemierīga ir mana sirds, līdz tā neatradīs mieru Tevī!” Dievs mūs radījis Sev, lai mēs piederētu Viņam, lai būtu Viņa bērni, lai kļūtu Dievam līdzīgi, kā lasām sv. apustuļa Jāņa vēstulē. Tikai savienošanās ar Dievu un Viņa Mīlestību mūsu dvēseles prasības piepilda. - Kādas Jūs, tiekoties ar cilvēkiem un viņus uzklausot, redzat vislielākās sāpes? Cilvēkiem parasti sāp tas, ja viņi nespēj piepildīt savas personīgās vēlmes. Cilvēks izvēlas kādu sev svarīgu mērķi un viņam sāp, ja rodas šķēršļi tā sasniegšanai. Atnāk cilvēks uz baznīcu un jautā: „Kā man sasniegt to, ko es gribu?” Es tad esmu spiests sacīt: „Jums vajag sasniegt ne savu iedomāto mērķi, bet jautāt pēc Dieva jums nozīmētā ceļa; tikai tā spēsit būt patiesi laimīgs!” Ir grūti cilvēku pārliecināt par patiesību, ka jāpārorientējas pieņemt Dieva piedāvāto Mīlestību un mūžīgu dzīvi. Ka tas ir labākais, ko vajadzētu gribēt. - Kas priesterībā ir bijis pats skaistākais un pats grūtākais? Varētu domāt: „Ja reiz Baznīcai pieder patiesības depozīts, tad tai vienmēr kā uzvarētājai būtu jāiet triumfa gājienā.” Reiz satiku kādu vecāku priesteri, kurš sacīja: „Paskaties uz Jēzu! Viņš savā zemes dzīves epilogā cieta vislielāko fiasko. Viņam pieder absolūtā patiesība, neierobežota vara, Viņš neko citu nekad nav darījis, kā tikai cilvēkam dāvājis Mīlestību, bet … Viņu pienagloja krustā!” Baznīca ir Jēzus Mistiskā Miesa. Tāpēc arī Baznīcai jāpiedzīvo sava Lielā Piektdiena. Tādēļ arī mēs nevaram cerēt manifestēties ar triumfiem. Bet ticīgā cilvēka un Baznīcas ceļš Lielajā Piektdienā nebeidzas. Seko Augšāmcelšanās. Tas ir skaistākais. Par grūtāko runājot, jāsaka: vārds „priesteris” latīņu valodā skan sacerdos, kas nozīmē – „upura dāvana Dievam”. Sastapšanās ar pasaules reālijām un grēku pasaulē ir nopietns atklājums, kas līdzinās šoka terapijai. Taču apustulis Jānis saka: „Tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu.” Grūts un reizē skaists atklājums ir tas, ka pat šādā grēka piepildītā pasaulē katram dota brīnišķīga iespēja izvēlēties mūžīgo Mīlestību un iet Dieva Aicinājuma ceļu. Ir cilvēki, kas to dara. Žurnāls Tikšanās, 2005.g. jūlijs | 
;)