Bīskaps bija tuvs Jaunavas Marijas sirdij un īpaši cienīja Aglonas Dievmātes tēlu. Latvijas goda konsuls Kanādā E. Upenieks, liecinot par bīskapu Sloskānu, stāsta: „Bīskaps Sloskāns bija patiess Aglonas Dievmātes dēls, Dievmātes ideāls viņa dzīvei un ticībai deva spēku un skaistumu.” Bīskapa Sloskāna mariāniskais tēls var būt par piemēru mūsu garīgajai dzīvei un tās saistībai ar Dievmāti. Kāds liecinieks, kas bīskapu pazina Beļģijā, ļoti kodolīgi to apraksta: „Viņš mīlēja Mariju ar dziļu dēla mīlestību un tādējādi laika gaitā kļuva arvien vairāk viņai līdzīgs. Bīskapa pazemība, vienkāršība, vēlēšanās pildīt Dieva gribu raksturo viņa personības mariānisko ievirzi.” Bīskaps 1955. gadā tika iecelts par moderatoru latviešu un igauņu priesteriem R – Eiropā, par ko viņš raksta: „Šādu nomināciju neesmu vēlējies, bet man nekas cits neatliek kā paļauties uz Dieva žēlastību, pazemīgi uzņemties šo pienākumu pildīšanu, ko Vatikāns man uztic. Tāpēc arī, kaut gan apzinos savu nevarību, kopā ar Vissvētāko Jaunavu Mariju saku: „Lūk, Kunga kalps, lai man notiek pēc Tava vārda.”” Šajā liecībā varam saskatīt pirmo kalna mācību, kuru mums ir devis Jēzus, tā palīdz saprast to, ka tieši Marija audzina savus bērnus pēc šīs mācības. Lai labāk izprastu, ko godināmajam B. Sloskānam nozīmēja Aglonas Dievmāte, ir vērts izlasīt viņa 1960. gadā Beļģijas karalim Balduīnam rakstīto vēstuli pirms viņa laulībām ar Spānijas princesi Fabiolu: „Lūdzot, lai rožu lietus no debesīm pārsedz Jūsu majestāti un Jūsu līgavu, es uzdrošinos dāvināt Jūsu majestātēm Aglonas Dievmātes svētbildes kopiju, kas atrodas manā dzimtenē Latvijā, Aglonas bazilikā, un kādreiz kopā ar klosteri piederēja dominikāņu tēviem. Šī glezna tiek godināta kā brīnumdarītāja, un to es Jums dāvinu visā vienkāršībā. Lai Jaunava Marija, pasaules karaliene, Māras zemes aizbildne (tā Livoniju nosauca pāvests Inocents III), pasargā Jūsu majestātes un Beļģijas karaļvalsti.” Šis dāvinājums norāda uz to, ka bīskaps Aglonas Dievmātes gleznu ir uzskatījis par dāvanas cienīgu, un caur to mums atklāj, cik pats augstu vērtējis Aglonas Dievmāti. Tā, viņaprāt, bija pati vērtīgākā dāvana, kuru pasniegt majestātēm. Ar to bīskaps Sloskāns droši vien vēlas teikt, ka Marija, pasaules karaliene, ir arī Beļģijas karaliene un stāvēs klāt arī jaunajam laulātajam pārim. Bīskaps Sloskāns bieži devās pie Aglonas Dievmātes kā svētceļnieks. 1933. gada 14. augustā, esot Aglonā, bīskaps Sloskāns sprediķoja, aizkustinot klausītājus ar aicinājumu mīlēt Kristu. Runājot par Kristus mīlestību, bīskaps atsaucās uz kādu cietumā piedzīvotu gadījumu: „Bija kāds puisis, kurš tika mocīts ticības dēļ. Viņš, piesiets un piekārts vienā rokā, cietis lielas mocības, bet saucis: „Lai dzīvo Kristus! Lai dzīvo Dieva Dēls!” Kad roka norauta, viņš vēl saucis: „Piesieniet manu otro roku, lai es vēl varētu saukt: Lai dzīvo Kristus, lai dzīvo Dieva Dēls!”” Šie vārdi izskanējuši bīskapa Sloskāna sprediķī 14. augusta naktī Aglonas bazilikas priekšā, un tie mūs uzrunā arī šodien. Kad būsim Aglonā, atcerēsimies, ka pie Dievmātes bazilikas daudzi kristieši ir klausījušies godināmā B. Sloskāna vārdus un guvuši spēku mīlēt Kristu un Viņa Māti. Aglonas Dievmātes dēls Latvijā bija pazīstams kā patiess Dievmātes godinātājs, par ko liecina viņa laikabiedrs E. Locāns: „Tas notika 1934. gada 2. augustā Viļānu draudzē. Pēc Sv. Mises plašajā baznīcas dārzā bīskaps Sloskāns sacīja mācību, kuras galvenā tēma bija Dievmātes godināšana. Tā bija tik dedzīga, ka likās – katrs izteiktais vārds, mezdams dzirksteli, krita klausītāju sirdīs!”  Monsinjors K. Ručs, kurš ilgus gadus pavadīja kopā ar bīskapu Kreizberga klosterī Beļģijā, raksta: „Bīskaps Sloskāns ļoti cienīja un lūdza Dievmāti. Viņš sevi, savas bīskapijas un visus viņam uzticētos cilvēkus uzticēja viņas aizbildniecībai un patvērumam.” Par šo mīlestību uz Dievmāti varam lasīt arī daudzās viņa rakstītajās vēstulēs, piemēram, māsai Helgai: „Mīlēsim arvien sirsnīgāk mūsu debesu Māti. Viņa ir mūsu patiesā Māte, kuru uzņemam savās sirdīs un dvēselēs, caur viņas dārgā Jēzus vārdiem no krusta: „Lūk, tavs dēls””. Ar šiem vārdiem bīskaps turpina seno Baznīcas tradīciju, kura jau kopš pirmajiem gadsimtiem ir uzskatījusi apustulim Jānim teiktos vārdus kā adresētus katram no mums. Krusta pakājē mēs visi saņemam Mariju kā mūsu garīgo debesu Māti. Apustulis Jānis, rakstot evaņģēliju, īpaši izceļ Marijas nozīmi cilvēces vēsturē. Tā nav nejaušība, ka Kānas kāzās Marija norāda uz Jēzu, sakot: „Dariet, ko viņš jums saka.” Bet no krusta, kad viss ir piepildīts, Jēzus saka Marijai: „Lūk, tavs dēls,” norādot uz savu Māti un mums. Tas ir dziļš noslēpums, par kuru mēs nepietiekami meditējam. Bīskaps Sloskāns mums palīdz atgūt apziņu, ka starp Mariju un katru kristieti, kā arī visu cilvēci pastāv īpaša saistība. Māsai Klārai - Filipai viņš raksta: „Uzticieties jaunavai Marijai un veltījiet sevi viņai. Viņa jums mācīs, kā mīlēt Jēzu.” Savās atmiņās māsa Helga min, ka rekolekcijās bīskaps labprāt runājis par Dievmāti: „Viņš runāja par savu iemīlēto tēmu – Dievs ir mīlestība un skaidroja, kā Dievmāte izprata šo patiesību.”
Bīskaps Sloskāns ne tikai runāja un dzīvoja pēc Marijas garīgā piemēra, bet lūdza Dievu un Jaunavas Marijas aizbildniecību, skaitot rožukroni, labprāt pārveidojot šo lūgšanu, sakot: „Svētā Marija Dieva Māte un mana Māte, lūdz par mums, grēciniekiem, tagad un mūsu nāves stundā.” Šo Marijas aizbildniecību un mātišķo gādību viņš īpaši bija izjutis apcietinājumā, Ļubjankas cietumā Maskavā, kā arī izsūtījuma laikā Sibīrijā un Solovku salās. Savā trimdas dienasgrāmatā bīskaps raksta: „Es ļoti baidījos un vairījos no apstākļiem, kuros varētu pakrist šajā ārkārtīgi samaitātajā vidē. Prāts atteicās darboties, un likās, ka ilgas pēc ideāla izzūd. Biju pilnīgi pārliecināts, ka tikai, pateicoties Vissvētākās Jaunavas Marijas aizsardzībai, es noturējos uz bezdibeņa malas.” Venefrīds van Strātens, kurš daudz ir palīdzējis Latvijai caur savu dibināto palīdzības organizāciju „Kirche in Not”, ir sniedzis šādu liecību, kurā atklājas, ka bīskapam Sloskānam tikai lūgšana un īpaši rožukronis ir palīdzējis paturēt mieru un prieku: „Ļubjankas cietumā Maskavā viņu kailu piesēja pie galda un šaustīja līdz asinīm. Pēc tam viņu novietoja šaurā kamerā, kurā nevarēja pakustēties, turklāt dienu un nakti uz galvas pilēja ledains ūdens. Tad, noguldīts uz muguras un pieķēdēts pie grīdas, viņš ticis nedēļām ilgi izlikts apžilbinošā prožektora gaismā. Atrazdamies pilnīgā tumsā nāvinieku kamerā, trīs mēnešus viņš gaidīja soda izpildīšanu. Viņa vienīgā pārtika bija smirdoša zupa un vienīgais pieturas punkts laika noteikšanai – troksnis, kad no citām kamerām izveda notiesātos nošaušanai. Viņa gars palika nesalauzts visās šajā mokpilnajās ciešanās. Nemitīgi lūdzoties, viņš pārdomāja Krusta ceļa un Rožukroņa noslēpumus. Reiz kāds sargs viņu ieraudzīja smaidām un pārsteigts jautāja: „Tu esi laimīgs?” Uz ko bīskaps atbildējis: „Jā, jo esmu pilnīgi brīvs – jūs tāds neesat”.”  Kā to vēl apliecina monsinjors A. Smelters, bīskaps īpaši cienīja rožukroņa lūgšanu: „Es katru dienu mēģinu skaitīt visas trīs rožukroņa daļas. Vienu daļu es upurēju par pieciem pasaules kontinentiem – par katru kontinentu vienu noslēpumu. Otro, sāpīgo daļu, es upurēju par svēto katolisko Baznīcu, Svēto Tēvu Romā, manu diecēzi Āfrikā, par kuru man arī būs jāatbild Dieva priekšā (bīskaps bija Cillitānas titulārais bīskaps), par grēcinieku atgriešanu un mirušajiem. Trešo daļu es upurēju par savām diecēzēm – Minsku un Mogiļevu Baltkrievijā, par Latviju, dzimtenes Baznīcu, par saviem piederīgajiem un par Krievijas atgriešanu. Tādējādi es esmu katru dienu lūgšanās vienots ar visu pasauli. Jēzus, iestādot Svētās Mises upuri, arī sevi upurēja par visu pasauli. Šobrīd es nevaru būt personīgi klātesošs pie savām diecēzēm, pie sava ganāmpulka, bet lūgšanās es vienmēr varu būt ar tām.”
Pārbaudījumu brīžos B. Sloskāns mācīja lūgties, atkārtojot Jēzus un Marijas vārdus. Kādam pārbaudījumos nonākušam kristietim viņš atgādināja: „Mans dārgais brāli Jēzū Kristū! No visas sirds Jums iesaku neatmest Jēzus un Marijas vārdus, piesauciet tos vairākas reizes dienā. Jūs redzēsiet, ka Jēzus un Marijas mīlestība jūs nav atstājusi un varat droši un paļāvīgi krist viņu klēpī.” Jezuītu tēvam Gaidelim un viņa draudzei Austrālijā bīskaps dod šādu mācību par Dievmāti: „Viņa ir mūsu debesu Māmiņa un reizē ir tik varena Dieva priekšā, ka Dievs nevar viņas lūgšanām pretoties. Viņa mūsu neapdomīgās lūgšanas pārveido un izlūdz mums daudz labākas lietas, jo savu bērnu lūgšanas nespēj noraidīt. Lai katoļu tauta sevi atvēl Dievmātei, lai aizstāv viņas godu, tad no Debesīm nāks liela svētība!” Vēl varam lasīt vēstuli, ko bīskaps Sloskāns kopā ar bīskapu Rancānu rakstījis latviešu tautai no Romas 18. novembrī sakarā ar Māras zemes 750 gadu jubileju, kas arī palīdz saprast – cik lielu lomu viņš veltījis Dievmātei Latvijas tautas vēsturē: „Līdz pat mūsdienām Māras zemē krustojas Austrumu un Rietumu lielvalstu intereses. Mūsu acis ir skatījušas armiju cīņas, kas postīja Māras zemi, iznīcināja vai aizveda spaidu darbos daudzus tās iedzīvotājus. Neskatoties uz postījumiem daudzo karu laikā, Dievmāte ir gādājusi par savu zemi, sevišķi par saviem uzticīgajiem bērniem. Pateicoties viņas gādībai, latviešu tauta vēl ir dzīva, lai gan esam izklīduši visā pasaulē. Lai izturētu pašreizējo pārbaudījumu, būsim vienmēr vienprātīgi uzticīgi savai Karalienei un viņas Dēlam, pasaules Pestītājam. Katru dienu sirsnīgi lūgsim Dievu un darbos parādīsim kristīgo mīlestību. Svētdienās, svētku dienās un arī darbdienās piedalīsimies Svētās Mises upurī un bieži centīsimies pieņemt Svēto komūniju. Ģimenēs katru dienu skaitīsim rožukroni un lūgsim izturības žēlastību ticības dēļ vajātajiem un mazdūšīgajiem, kamēr apspiedēji atgriezīsies pie ticības un varēsim pateikties Dievam un mūsu zemes Karalienei par apbrīnojamo palīdzību.” Atcerēsimies viņa teikto svētrunu 1958. gada 15. septembrī Vispasaules Mariāniskajā kongresā Lurdā par tematu „Marija un cietēja Baznīca” pāvesta legāta kardināla Tiserāna, vēl citu septiņu kardinālu un simtiem bīskapu priekšā. Sprediķi noklausījās vairāk nekā simts tūkstoši svētceļnieku. Šis fakts liecina par to, ka bīskapa Sloskāna ciešanu ceļš Sibīrijā bija pazīstams visā pasaulē un Baznīca bīskapu uzskatīja par Dievmātes teoloģijas pazinēju. Runājot viņš īpaši uzsvēra to, ka Marijas mātišķā gādība ir īsti garīga, pārdabiska un sakramentāla: „Marija visus bērnus nes savā mātišķajā un bezvainīgajā Sirdī. Viņa tos mīl ar to pašu Sirdi, ar kuru viņa mīlēja un mīl savu Dēlu Jēzu, viņa nespēj mīlēt citādi. Marija tos mīl kā Kristus mistiskās Miesas locekļus, kurus viņa garīgi ieņēma ar savu ”Fiat”.” Bīskaps parāda, ka Dievmāte, būdama mūsu visu māte, stāv arī ļoti tuvu mūsu ciešanām, visas Baznīcas ciešanām un īpaši tai Baznīcai, kas tiek nosaukta par klusucietēju Baznīcu: „Miljoniem dvēseļu Padomju Savienībā ir padotas antireliģiskai propagandai visās mācību iestādēs un visos darba sektoros. Visi šie klusucietējas Baznīcas locekļi neizsakāmi cieš kā garīgi, tā arī fiziski. Taču „ja kāds loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi” (1 Kor 12,26), tad saskaņā ar šo draudzības un solidaritātes tikumu mūsu pienākums ir likt sajust tiem Baznīcas locekļiem, kas ir aiz dzelzs aizkara, ka viņi nav vieni, ka mēs esam ar viņiem”. Šī runa atstāja tik ļoti dziļu iespaidu uz visiem klausītājiem, ka, sekojot pāvesta legāta piemēram, visi piecēlās kājās un ilgi aplaudēja. „Bīskapu Sloskānu Dievmāte pavadīja no dzimšanas brīža līdz pat nāvei,” raksta monsinjors P. Dupats. Par to varam pārliecināties, pārdomājot par viņa pēdējiem mirkļiem virs šīs zemes. B. Sloskāns nomira Lielajā Sestdienā (diena, kura katoļu Baznīcā veltīta Dievmātei), kamēr visi klātesošie dziedāja Dievmātei veltīto lūgšanu Salve Regina. Dažus gadus vēlāk, 1993. gada 10. oktobrī, viņa dzimšanas simtgades atceres gadā, Aglonas Dievmātes dēls, kas, tāpat kā pāvests Jānis Pāvils II sevi pats bija nosaucis par „Dievmātes kalpu”, atgriezās pie Aglonas Dievmātes – kriptā, vissvētākajā Latvijas vietā...  Viņš, kas tik bieži devās svētceļojumos uz dažādām vietām, ne tikai braucot ar vilcienu uz Lurdu, bet arī ejot kājām kopā ar latviešu Luvēnas universitātes studentiem uz tuvo Dievmātes svētnīcu Skerpenēvelu, mums atgādina šajā augusta mēnesī, ka arī mēs varam doties svētceļojumā uz Aglonu, lai atjaunotu mūsu garīgo dzīvi, lai izlūgtu kādu žēlastību, un īpaši, lai katoliskā Baznīca atzītu bīskapu Sloskānu par vienu no Viņas svētajiem. Tāds jau viņš ir daudziem no mums. Nesen Jānis Pāvils II atzina viņa tikumu varonību un svētuma slavu, tagad gaidām, kad attiecīgā Svēto Kongregācijas komisija Romā atzīs brīnumu, kas noticis, pateicoties bīskapa Sloskāna aizbildniecībai. Neskaitāmi cilvēki Latvijā un visā pasaulē jau ir saņēmuši žēlastības, pateicoties viņa aizbildniecībai. Iesim uz Aglonu un pazemīgi, pilni paļāvības lūgsim, lai Dievs mums dāvā caur bīskapa Sloskāna aizbildniecību to, kas nepieciešams mūsu garīgajai izaugsmei, palīdzību, lai panestu pārbaudījumus un nekristu izmisumā. Aglonas Dievmātes dēls mums katram atgādina, ka, raugoties uz Mariju, varam iegūt to, ko šī pasaule mums nevar dot – dvēseles mieru virs šīs zemes un cerību uz mūžīgo dzīvi, jo Viņa – mūsu Māte „lūdz par mums grēciniekiem tagad un mūsu nāves stundā”. Āmen!
Priesteris Andris Marija Jerumanis
Informatīvais izdevums "Nāc", Nr. 27 - Foto:
- Aglonas Dievmātes svētbilde
- Bīskaps B.Sloskāns Dievmātes grotā Lurdā
- Bīskaps B.Sloskāns procesijā Dievmātes svētvietā
- Bīskaps B.Sloskāns svētceļojumā uz Dievmātes svētvietu Beļģijā - Skerpenēveli
- Lasiet vēl:
Aktuāli - Bīskapa Sloskāna beatifikācija
|
;)
;)
;)