Pasaules Jauniešu dienu svinību kontekstā Svētais tēvs runāja par cerību un jauno Baznīcu, kas var mainīt Eiropas seju. Vasaras rezidencē Kastelgandolfo ar pāvestu sarunājās Vatikāna Radio raidījumu vācu valodā redakcijas vadītājs, priesteris Eberhards von Gemmingens SJ. Sniedzam šīs sarunas tulkojumu.
VR: Svētais tēvs, 25. aprīlī Jūs teicāt: ļoti priecājos par jauniešu tikšanos Ķelnē!
Benedikts XVI: Jā, un tam ir dažādi iemesli. Vispirms tādēļ, ka Augšreinas apvidū pavadīju vairākus skaistus gadus. Vienkārši priecājos par to, ka atkal varēšu izbaudīt Augšreinas gaisotni, tās pilsētu, kas ir atvērta pasaulei, un visu, kas ar to saistās. Es priecājos, ka Dieva Apredzība izkārtoja tā, ka mans pirmais ārzemju ceļojums notiks tieši Vācijā. Pašam man pietrūktu drosmes uzņemties šādu iniciatīvu. Ja Dieva mīlestība visu tā ir sakārtojusi, tad man atliekt tikai priecāties. Arī par to, ka pirmā ārzemju ceļojuma mērķis ir tikšanās ar jauniešiem no visas pasaules. Kā zināms, tikties ar jauniešiem vienmēr ir jauki. Lai gan viņiem ir daudz problēmu, taču tie sevī nes arī lielu cerību, entuziasmu, ilgas. Jaunajos cilvēkos ir nākotnes dinamisms, tādēļ tikšanās ar viņiem uzmundrina arī mūs, dāvā prieku un palīdz atvērties. Tieši šo iemeslu dēļ, gadiem ejot, manī prieks nav mazinājies, bet gan gluži otrādi, tas kļuvis aizvien lielāks un stiprāks.
VR: Kādu vēstījumu Svētais tēvs vēlas nodot jauniešiem, kuri no visas pasaules ieradīsies Ķelnē?
Benedikts XV: Gribētu viņiem palīdzēt saprast cik brīnišķīgi būt kristietim. Daudzi uzskata, ka kristietība sastāv no neskaitāmiem baušļiem, aizliegumiem un normām, ko vajag ievērot, un tādēļ tā ir sarežģīta un apgrūtinoša, un kad viss šis smagums tiek nomests, tad cilvēks kļūst patiesi brīvs. Gribu viņiem atgādināt, ka lielā Mīlestība un Atklāsme ir spārni un nevis jūgs. Ir jauki apzināties, ka esi kristietis. Šī apziņa mums atver plašas perspektīvas un palīdz saprast, ka esam lielas kopienas locekļi. Kā kristieši mēs nekad neesam vieni. Dievs vienmēr ir kopā ar mums, bet mēs savā starpā esam kopā vienā lielā ģimenē: kopienā, kas atrodas ceļā, kurai ir nākotnes plāni un patiesā dzīve, kuru vērts ir dzīvot. Prieks būt kristietim: tas ir ticības skaistums.
VR: Jūsu Svētība, pāvests, pontifix, nozīmē „tiltu veidotājs”. Baznīca balstās uz sensenās gudrības. Jūs dodaties ceļā, lai tiktos ar jauniešiem, kuri, katrā ziņā, sevī nes daudz prieka un entuziasma, taču ja runājam par gudrību, tad viņiem vēl tāls ceļš ejams... Kā var veidot tiltu starp mūžīgo gudrību, kā arī to, kuru nes sevī pāvests – un jauniešiem? Kā tas tiek veikts?
Benedikts XVI: (smejoties) Redzēsim, cik daudz šajā darbā man palīdzēs Kungs. Jebkurā gadījumā gudrība nav un nevar būt novecojusi – kā mēs šo vārdu izprotam vācu valodā! Gudrība nozīmē saprast to, kas ir svarīgs, un ieraudzīt to, kas ir būtisks. Bez šaubām, jauniešiem vēl ir jāmācās kā skaisti izdzīvot savu dzīvi. Viņi grib to atklāt paši, un nevēlas, ka viss gatavs tiek pienests uz paplātes. Iespējams, ka tieši šādās reizēs rodas arī pretrunas. Taču tajā pašā laikā gudrība palīdz saprast pasauli un tajā notiekošās pārmaiņas. Ja arī atklājas jauni konteksti, gudrība vienmēr ved uz to, kas ir būtisks, norāda uz veidu, kā to īstenot dzīvē un pārvērst darbībā. Šajā sakarā uzskatu, ka izdzīvot to, kas tika dāvāts cilvēcei un bija iedvesmas avots, kā arī runāt par to un ticēt tam, nav atgriešanās senajos laikos, bet gan ideāli atbilst jauniešu dinamismam, kuri jautā, kas ir liels, nozīmīgs un svarīgs. Tieši uz tā balstās arī ticības gudrība. Spēja atklāt daudzus sīkumus un detaļas ir nepieciešama profesionālajā dzīvē. Taču vairāk par to ir vajadzīgs talants būt par cilvēku un spēt veidot nākotni.
VR: Svētais tēvs teica, ka „Baznīca ir jauna”, ka tas nav kaut kas vecs? Kā mēs to varam saprast?
Benedikts XVI: Pirmāmkārtām Baznīca ir jauna bioloģiskajā nozīmē, jo tajā ir ļoti daudz jauniešu. Tā ir jauna arī tādēļ, ka ticība izplūst no Dieva avota, kas vienmēr ir jauns. No tā izplūst viss, kas ir patiesi jauns un, kas mūs nemitīgi atjauno. Runa nav par kādu ne parāk svaigu ēdienu, kas tiek nepārtraukti uzsildīts un piedāvāts jau vairāk nekā divtūkstoš gadus. Tikai Dievs ir mūžīgās jaunības un mūžīgās dzīves avots. Ticība ir Dieva dāvana. Tas ir svaigais ūdens, ko nepārtraukti saņemam. Tieši tas mums palīdz dzīvot un to mēs savukārt kā atjaunojošo spēku varam nest pasaules ceļos. Tad arī pati Baznīca kļūst par atjaunojošo spēku. Pēc ilgākiem novērojumiem viens no Baznīcas tēviem uzsvēra, ka Baznīca laika gaitā nav novecojusi. Gluži otrādi, tā kļūst aizvien jaunāka, jo vairāk iziet pretī Kungam, tas nozīmē, tuvojas avotam, no kura izplūst jaunība, skaistums, spēks un dzīves prieks.
VR: Jūsu Svētība labi pazīst Baznīcu Vācijā. Viens no galvenajiem jautājumiem ir ekumēnisma un vienotības, īpaši starp katoļu Baznīcu un evaņģēliskām kopienām, problēma. Vai ir kāda cerība, ka Pasaules Jauniešu dienas varētu būt par radikālu pārmaiņu punktu ekumēniskajās attiecībās? Kāda loma būs ekumēnismam Ķelnes tikšanās laikā?
Benedikts XVI: Šī problēma ir tik pat svarīga cik svarīga ir Baznīcas vienotība. Kad ticība tiek izdzīvota un uzskatīta par galveno un būtisko jautājumu, tad tā kļūst par impulsu vienotībai. Pašsaprotami, ekumēniskais dialogs kā tāds nebūs Ķelnes tikšanās dienas kartībā. Tā ir pasaules jauno katoļu tikšanās, kā arī nekatoļu jauniešu tikšanās, kuri pie mums meklē atbildes uz saviem jautājumiem. Uzskatu, ka tikšanās laikā būs uzsvērts arī ekumēniskais aspekts. Jaunieši runā ne tikai ar pāvestu, bet arī satiekas viens ar otru. Es tikšos ar mūsu evaņģēliski luteriskajiem draugiem. Diemžēl, vizītes programma ir tik intensīva, ka šādām tikšanās reizēm būs pārāk maz laika. Taču ar to pietiek, lai pārdomātu kādā veidā iet tālāk. Skaidri un ar prieku atceros Jāņa Pāvila II pirmo vizīti Vācijā. Maincā viņš apsēdās pie viena galda kopā evanģēlisko kopienu pārstāvjiem, domājot, ko darīt tālāk. Šīs tikšanās rezultāts bija jauktās komisijas izveidošana, kas izstrādāja kopīgo Deklarāciju par attaisnošanas žēlastību. Domāju, ka ir ļoti svarīgi, lai mēs nekad neaizmirstu par vienotību, kurai jābūt mūsu kristietības centrā. Mēs nedrīkstam par to domāt tikai īpašos gadījumos, īpašās tikšanās reizēs. No teiktā izriet, ka vienalga ko darām savas ticības iedvesmoti, tam visam vienmēr ir un būs ekumēnisks aspekts.
VR: Svētais tēvs, diemžēl tieši mūsu bagātajās Ziemeļvalstīs vērojama attālināšanās no Baznīcas un no ticības vispār, un it sevišķi no jauniešu puses. Kā mēs varam pretoties šādai tendencei? Vai labāk, kā var dot atbildi jauniešu dzīves jēgas meklējumiem – „Kāda manai dzīvei ir jēga?” – lai jaunieši varētu sacīt: „Lūk, kas mums ir vajadzīgs: tā ir Baznīca!”?
Benedikts XVI: Saprotams, mēs visi tiecamies izklāstīt jauniešiem Evaņģēliju tā, lai viņi saprastu: „Lūk, tas ir vēstījums, ko es gaidīju!”. Taču ir skaidrs arī tas, ka mūsu modernajā rietumu sabiedrībā sastopamies ar daudziem apgrūtinājumiem, kas mūs attālina no kristietības; ticība liekas esam ļoti tālu, arī Dievs liekas esam ļoti tālu… Turpretī dzīve ir pilna ar iespējām un uzdevumiem… un jaunieši galvenokārt vēlas būt paši noteicēji pār savu dzīvi un maksimāli izmantot visas iespējas, ko tā paver… Man nāk prātā „pazudušais dēls”, kuram likās, ka dzīve tēva mājās ir garlaicīga: „Es gribu izdzīvot dzīvi pamatīgi, es gribu to kā nākas izbaudīt!”. Bet pēc tam viņš pamana, ka viņa dzīve ir tukša un, ka, īstenībā, viņš bija brīvs un liels, dzīvojot tieši sava tēva mājās! Tomēr es domāju, ka jaunieši sāk apzināties, ka visas šīs viņiem piedāvātās izklaides un brīvā laika pavadīšanas iespējas, viss, kas tiek darīts un, ko var darīt, ko var nopirkt un pārdot, nevar galu galā būt „viss”. Kaut kur, jābūt kaut kam „vairāk”! Lūk, tāpēc paceļas nozīmīgais jautājums: „Kas tad ir būtiskais? Tas nevar būt viss, kas mums pieder vai, ko mēs varam nopirkt!”. Līdz ar to, šeit parādās tā saucamais ‘reliģiju tirgus’, kas kaut kādā mērā reliģiju piedāvā kā kādu preci un tādā veidā, protams, degradē to. Bet tomēr, tas apliecina, ka ir gaidas. Šīs gaidas vajag patiešām saskatīt, no tām nedrīkst izvairīties; kristietību nedrīkst nostumt malā kā kaut ko novecojušu un pietiekami piedzīvotu. Jādara visu iespējamo, lai kristīgā ticība – tieši tādēļ, ka tās avots ir Dievs – tiktu atzīta kā vienmēr jauna iespēja, kas satur sevī un atklāj aizvien jaunas dimensijas… Īstenībā, Kungs mums saka: „Svētais Gars jums atklās lietas, ko pašreiz es nevaru jums teikt!”. Kristietība ir pilna ar vēl neatklātām dimensijām. Tā parādās vienmēr jauna un svaiga, ja vien mūsu jautājums nāk no sirds dziļumiem; zināmā mērā, mūsu izvirzītais jautājums saduras ar to atbildi, ko mēs jau dzīvojam; šo atbildi mēs atjaunotā veidā saņemam tieši pateicoties šim pašam jautājumam. Šim pasākumam vajadzētu būt par vietu, kur satiekas Evaņģēlija sludināšana un jaunieši.
VR: Man ir iespaids, ka Eiropa atsakās pati no sevis, no savām vērtībām, no savām kristīgajām un arī cilvēciskajām vērtībām; tās tiek ņemtas vērā aizvien mazāk. Mēs, eiropieši, dzīvojam ar zināmu nogurumu, kamēr, piemēram, ķīnieši un indieši izrāda lielu vitalitāti. Runa ir par kristīgajām saknēm, arī tieši saistībā ar Eiropas Savienības konstitūciju. Eiropa piedzīvo krīzi. Vai Pasaules Jauniešu dienu pasākums, kurā, paredzēts, ka piedalīsies aptuveni viens miljons cilvēku, varētu dot impulsu meklēt no jauna kristīgās saknes, īpaši no jauniešu puses, lai mēs visi varētu turpināt dzīvot „cilvēciski”?
Benedikts XVI: Jācer, ka tieši šāda cilvēku no visiem kontinentiem tikšanās dos jaunu impulsu arī „vecajam” kontinentam, kas šos cilvēkus uzņem; šādam pasākumam vajadzētu mums palīdzēt redzēt ne tikai to, kas ir nevesels, paguris vai neizdevies mūsu Eiropas vēsturē – neaizmirsīsim, ka mēs tad esam nožēlojami un lemti neveiksmei. Jo taču visos laikos ir bijis kaut kas „slims”; pat ja mūsdienās, kad piedzīvojam tik lielu tehnisko progresu, šīs slimības kļuvušas daudz dramatiskākas. Mums vajadzētu saskatīt to, cik daudz labu lietu ir nākušas no Eiropas! Šodien visa pasaule zināmā mērā smeļas no civilizācijas, kas attīstījusies Eiropā; taču tas nebūtu iespējams, ja šai civilizācijai nebūtu ļoti dziļu sakņu! Šodien mēs varam piedāvāt tikai šīs saknes; pretējā gadījumā, pieņemot šo civilizāciju, bet meklējot citas saknes, mēs beigu beigās nonākam pretrunā… Domāju, ka šī civilizācija, ar visām savām briesmām un cerībām, varēs tikt ‘savaldīta’ un sasniegt savu lielumu tikai tad: - ja tā iemācīsies saskatīt, kur slēpjas viņas spēka avoti; - ja mums izdosies no jauna ieraudzīt šo ‘lielumu’, kas atkal iezīmēs virzienu un atklās, cik nozīmīgi ir būt cilvēkam, kas tik ļoti šodien ir apdraudēts; - ja mums no jauna izdosies priecāties par to, ka dzīvojam šajā kontinentā, kas ir iezīmējis pasaules likteni – gan no labās, gan sliktās puses. Tieši tāpēc mūsu uzdevums ir nemitīgi atklāt no jauna patiesību, šķīstību, lielumu, un gūt no tā iedvesmu savas nākotnes noteikšanā, jaunas stājas ieņemšanā, kas varbūt palīdzētu labāk kalpot visai cilvēcei.
VR: Pēdējais jautājums. Kāds būtu ideālais mērķis, ko varam cerēt sasniegt pateicoties Pasaules Jauniešu dienām Ķelnē, ja viss norit tiešām pēc vislabākās iespējas?
Benedikts XVI: Noteikti, ka pār jauniešiem, īpaši – vācu un Eiropas jauniešiem, pāršalktu jauns ticības vējš. Vācijā vēl šodien pastāv lielas kristīgas institūcijas, kristieši veic labus darbus, bet ir arī liels nogurums. Mēs esam tik ļoti aizņemti ar strukturāla rakstura problēmu risināšanu, ka pietrūkst vairs entuziasma un prieka, kas nāk no ticības. Ja šī brāzma palīdzētu mums no jauna piedzīvot to prieku, ko sniedz iepazīšanās ar Kristu, ja tā dotu jaunu sparu Vācijas un visas Eiropas Baznīcai, tad mēs varētu sacīt, ka Pasaules Jauniešu dienas ir sasniegušas savu mērķi.
VR: Svētais Tēvs, mēs no visas sirds pateicamies Jums par šo sarunu, un vēlam Jums visu to labāko un Dieva svētību šīm skaistajām dienām – pat ja tās ir nogurdinošas – kas Jūs sagaida Ķelnē. Paldies! Tulkoja: Silvija Krivteža un Jānis Evertovskis |
