„Sākām ar mazu istabiņu krastmalā, ar papīra lapu un zīmuli. Pilnīgi no nulles. Dievs mūs ir vadījis un svētījis,” tā par kustības „Par dzīvību” pirmsākumiem Latvijā stāsta A. Kancāne. - Kāda bija jūsu bērnība? Esmu dzimusi un augusi Rēzeknē. Bērnībā augām dziļā nabadzībā. Mans tētis agri un nejauši nomira, kad man bija tikai astoņi gadi. Māmiņa to, protams, ļoti pārdzīvoja. Viņai palika divi mazi bērniņi – četrus un astoņus gadus veci un vecmāmiņa par, kuru bija jāgādā. Manai mammai bija krītamā kaite. Mazam bērnam tā bija pārdzīvojumiem pilna bērnība, kura iznesa cauri dažādām grūtībām. Vecmāmiņa – tēta mamma bija tā, kura veda uz baznīcu. Atceros, ka viņa bieži stāstīja dažādu svēto stāstus par Bernadeti un citiem svētajiem. Man kā bērnam tie likās ļoti interesanti. Viņa katru dienu gāja uz dievkalpojumu. Es no sākuma to nesapratu, kāpēc viņa tā dara. Vecmāmiņa vienmēr bija tik mīļa un laba, domāju, vai viņa prot dusmoties. Ar māsiņu pat mēģinājām viņu izaicināt uz dusmām. Pēc tam gan mums bija lielas sirdssāpes, kāpēc mēs tā esam darījušas. Vēl ievēroju, ka viņa zem ikdienas tērpa valkā tādu brūnu tērpu ar baltu jostu. Izrādās viņa bija trešā ordeņa franciskāne. Tādā atmosfērā augot, dažādas grūtības pārvarēt mums bija pašsaprotami – nejutām to kā smagumu. Tēva gan man trūka. Uz ielas sastopot kādu vīrieti, domāju, ka tas ir mans tētis. Viens otrs vīrietis man vēl teica: „Bērniņ, kādēļ tu uz manis tā skaties?” Bērnībā vakara lūgšanā skatījos debesīs un teicu Dieviņam, lai manam tētim aizsūta sveicienus. Vecmāmiņa nomira, kad man vēl nebija sasniegti septiņpadsmit gadu. Mamma nomira vēl agrāk. Man bija jākļūst par mammu savai māsiņai, kura bieži vien pārmeta: „Tu neesi mana mamma.” Bija jārūpējas par maizi un pajumti mums abām. - Kur jūs strādājāt? Toreiz strādāju Rēzeknes stacijā. Un tur arī iepazinos ar savu vīru. Uz jauno darba vietu ieradās jauns darbinieks. Šis bija mūsu vienīgais vīriešu kārtas cilvēks, tādēļ iesaucām viņu par Odziņu. Un tā vēl šodien, pēc sešdesmit gadu laulībā pavadītajiem gadiem, savu vīru saucu par Odziņu. - Kā nokļuvāt Amerikā? Ceļš uz Ameriku galvenokārt saistīts ar manu dzīvesdraugu. Vīra mājās pienāca ziņa, ka viņi esot tajā sarakstā, kuri paredzēti izsūtīšanai. Šī ģimene bija diezgan turīgi un izglītoti. Līdz ar to turīgākie bija vairāk apdraudēti. Vīra ģimene sākumā devās uz Rīgu. Sarunājām ģimenes turēties kopā, bet tomēr neiznāca, sanāca pašķirties katram uz savu pusi. Tas bija traģiski. 19.44. gadā bēgļu gaitās no Rīgas nonācām Kurzemē, kur arī salaulājāmies. Tajā laikā ārpus baznīcas sprāga bumbas. Mūsu laulību nams bija pilns ar karavīriem. Tie bija mūsu viesi, kuri mums uzgavilēja un pavadīja ar laba vēlējumiem. Mēs paši bijām garos zābakos, jo bija dubļaini lauki, vienu kāju likām uz priekšu, otru vajadzēja vilkt no dubļiem ārā. Zinu tikai to, ka mums nevienam nebūtu bijis spēka atstāt dzimteni, ja zinātu, ka tas ir uz garāku laiku. Mukām savu dzīvību glābdami. Tā mēs aizceļojām līdz Vācijai. Savukārt pēc kara, ASV senātā pieņēma lēmumu, ka esošie bēgļi Vācijā var ieceļot ASV. Tur visu konfesiju draudzes gādāja, meklējot galvotājus, kuri pieņemtu darbā, dodot arī pagaidu apmešanās vietas. Pēc obligātā gada nokalpošana fermā, pārcēlāmies uz Minesotu, kur arī pašlaik dzīvojam. - Vai Jums nebija bail, ka šādā laikā jūs varat arī pazust viens no otra? Tādā situācijā, protams, tas bija ļoti reāli. Mēs nezinājām, kur mēs varam būt rīt un vai vispār rītdiena var pienākt. Tomēr mēs nedomājām par to, ka varētu izšķirties tādā juku laikā. Mēs jutām, ka diviem ir daudz vieglāk tikt pāri tam laikam. Vīru jau varēja pat no ļaužu bara pieiet un paņemt. - Vai jūs piekrītat, ka finansiālā labklājība Amerikā ir pateicoties lielajam ticīgo skaitam šajā valstī? Manuprāt, labklājība Amerikā ir pateicoties tieši praktiskajiem kristiešiem. Tur nav vārda kristiešu. Amerikāņi pēc dabas ir ļoti aktīvi un vairāk ieliek sevi darbā. Tur uzskata, ka lūgšanai nebūs pamata bez darbiem. Šeit esmu novērojusi, ka stundām ilgi var lūgties, bet mazāk ir praktisku darbu. Ar lūgšanu vien jau tu neesi kristieties, vajadzīgi vēl darbi. Kad ik gadu dodos uz Latviju, draudzes cilvēki sarosās un domā, ko man iedot līdzi uz Latviju. Tā ir Dieva svētīta valsts. Ir dažādi jautājumi, kuros varētu amerikāņiem nepiekrist, bet ne vienmēr visi izprot to, kas zem katra pieņemtā lēmuma slēpjas. Ir dažādu mentalitāšu cilvēki un varētu teikt, ka amerikāņi ir atvērtāki, vairāk uz āru un vienmēr sniegs paklupušajam palīdzīgu roku. Citiem varbūt to ir grūti izprast. - Kāda ir jūsu ģimene?  Esam izaudzinājuši piecus bērnus – trīs meitas un divus dēlus. Strādājām pat divos darbos, lai tas būtu iespējams. Bērni Amerikā apmeklēja katoļu skolu. Tā ir vislielākā bagātība, ka Dievs piešķīris sievietei tādu lomu. Tā ir svarīga loma – būt mātei. Mēs savā miesā jaunai dvēselītei izveidojam mājvietu. Tas ir mūsu pienākums laist pasaulē šīs dzīvībiņas. Domāju, ka bieži vien sievietes neapzinās šo lomu. Esmu laimīga, ka man ir pieci bērni. Pirmdzimtais man piedzima kara laikā. Par mums Vācijā gādāja ASV palīdzības dienesti. Gāju četros no rīta stāvēt rindā pēc drēbītēm, lai būtu mazo kur ietīt. Tas ir absurds, ja saka, ka nevar bērnu uzturēt un nav līdzekļu. Esmu pārliecināta, ja sieviete gaida bērniņu, Dievs parūpēsies par visu, lai šo bērniņu arī uzturētu. Atrisinājums vienmēr var rasties. Man sāp, ja saka, tu jau nezini, ko runā, tev jau viss ir. Tagad bērni ir lieli – visi izglītoti. Manuprāt, ir svarīgi iegūt izglītību. Esmu lepna, ka bērni visi ir gājuši latviešu skolās. Pat mazbērni uz ledusskapja pielīmēja tādu tabulu, kurā atzīmēja mūsu angļu valodā izsprukušos vārdus latviešu runās. Tad viņi tabulās salika mums mīnusus. Ja tie sakrājās, mazbērni bija jāved uz izklaidēm.
- Kā Jums radās doma par dzīvības aizstāvības centra izveidi Latvijā? Tieši dievkalpojuma laikā Amerikā mani urdīja nemiers par Latviju. Salasīju dažādu literatūru, kas nepieciešama, lai iepazīstinātu cilvēkus šeit Latvijā. Atbraucu ar koferi un mēģināju uzzināt vai šeit ir kāda līdzīga organizācija, kas aizstāv cilvēka dzīvību. Izrādījās, ka oficiāli nekur tādas organizācijas nebija. Tad man piezvanīja no Saeimas viens cilvēks, kurš sacīja, ka šobrīd uz galda stāv likums par abortiem un citas konfesijas mēģina kaut ko darīt, bet kur jūs katoļi esat palikuši? Tajā brīdī man bija tāda sajūta, ka šos vārdus man saka Kristus. Sāku rakstīt apkārt visām draudzēm, ka nepieciešami paraksti. Bija maz laika, un turklāt vēl esmu svešiniece. Mēneša laikā dabūjām vairāk kā deviņi tūkstoši parakstu. Vēlāk izdevās dabūt mazu istabiņu krastmalā kustības „Par dzīvību” darba uzsākšanai. Domāju, ka labi ir sākt ne no kā. Ja Tēvs iegrūž kādā darbā, tad viņš pats arī darbojas. Viesojoties pie Human Life International direktora, viņš brīnījās kā Latvijā izdevās īstenot šo domu. Atbildēju, ka tas ir Dieva darbs, pati tikai pildīju Viņa teikto. Tagad ir vairāk par simtu valstis, kurās atrodas kustība „Par dzīvību”. Toreiz Human Life International tikšanās reizē, starp pārējām valstīm, lepni iespraudu arī Latvijas karodziņu. Tā kā mūsu pienākums ir turēties. Esmu Latvijā runājusi arī ar vienu otru vecāka gada gājuma cilvēku par šo tēmu. Viņas man atbild, ka esot vecas un viņām nevarot būt bērni. Bet es uzskatu, ka tieši vecāka gada gājuma cilvēkiem ir jāspēj nodod jaunajiem šī informācija. Tas ir muļķīgs aizspriedums. Jo vecāki cilvēki ir ietekmīgāki kā jaunie, kas mēģinātu kādam palīdzēt. Mirklī, kad sieviete šaubās par savu izvēli – paturēt bērniņu vai nē, uzskatu, ka vajadzīga tikai draudzība, lai viņa nejustos viena un atstāta. Tieši veci cilvēki bieži vien ir spējīgi atbalstīt un sniegt draudzīgu roku jaunajiem ar padomu, palīdzēšanu, ar aiziešanu pie jaunās māmiņas vecākiem, ja viņa baidās atklāt šo patiesību. - Kas jūsuprāt ir saskanīgas ģimenes pamats? Galvenais, manuprāt, ir nevēlēties vienam otru pārveidot. Katrs mēs esam individuāli. Tas ir liels grēks otru veidot pēc sava prāta – tādu kādu vēlies viņu redzēt. Tikai akceptējot otru varēs būt saskanīga ģimene. 2005. gada februārī svinējām sešdesmit gadu kāzu jubileju. Mums abiem ir mīlestība uz skaisto – operu, mākslu, visu to, ko cilvēks pats spēj radīt. Protams, visa pamatā ir ticība Dievam. Kādos grūtākos brīžos iedomājos, kādu šo otru cilvēku es ieraudzīju un brīdi, kad viņu iemīlēju. Saprotu, ka viņš taču ir tas pats cilvēks. Skaidrs, ka bez domstarpībām nekur nevar, tas ir dabīgi. Sākumā pašam sevī jārod atrisinājums domstarpībām. Karstumā viskautko var sarunāt. Apzinos, ka bērni redz mūsu domstarpības. Lai šo visu izlīdzinātu, piegāju pie vīra noskūpstīju viņu un apkampu. Bērniem tas ir jāredz. Ja ir ticība Dievam, tad visam var tikt pāri. Jāpaļaujas uz Dievu. Žurnāls Tikšanās, 2005.g. augusts
Foto - no Annas Kancānes ģimenes albuma |
;)