Palasīsim...  Mieram tuvu

Viņa vēstulēs mani aizvien ir īpaši uzrunājis tas, ka šis apustulis, aicinot tālaika cilvēkus uz Dievam patīkamāku dzīvi, ir vienmēr centies delikāti parādīt, kā pats Jēzus izdzīvoja savu pilnīgo paklausību Tēvam. Pāvils ir vienmēr aicinājis skatīties uz Jēzu, lai no Viņa smeltu iedvesmu.

Nereti man kā priesterim nākas dzirdēt tamlīdzīgus vārdus: "Ziniet, es esmu tāds vairāk praktisks cilvēks. Pasakiet, kā man rīkoties šajā konkrētajā situācijā!" utt. Protams, neviens priesteris neliegs padomu, bet — vai nav jāparaugās arī no otras puses?

Uzkāpdams debesīs pie sava Tēva, Jēzus mūs nav atstājis. Viņš turpina dzīvot savā Baznīcā un ir pieejams visiem. Vienīgi Kunga klātbūtne šobrīd ir citādāka — tā vairs nav uztverama ar fizisko redzi vai tausti. Tomēr Jēzus nav kļuvis tālāks!

Atzīsim, ka dažkārt mūsu lūgšana ir kā tāda laipna atgādināšana Dievam par lietām, kuras Viņš vēl nav paspējis izdarīt. Bet Dievam taču nekas nav jāatgādina! Viņš visu zina!

Un tādēļ gribu uzdot vienu, manuprāt, būtisku jautājumu — vai nevajadzētu lūgšanu vairāk vērst uz Dieva iepazīšanu? Pamēģināt izprast to, kāds ir Dievs, kuram es ticu, un kāda ir Viņa griba attiecībā uz mani? Tas varētu kļūt par labu izejas punktu mūsu ikdienas rīcībai.

Pievērsīsim uzmanību tam, kādas devīzes pāvests Jānis Pāvils II bija izvēlējies Vispasaules Jauniešu dienām! Tās ir patiešām dziļas, aktuālas un daudz izsakošas, piemēram, šim gadam — "Mēs atnācām Viņu pielūgt" (Mt 2, 2), iepriekšējā gadā — "Mēs gribam redzēt Jēzu" (Jņ 12, 21), pirms tam — "Lūk, tava Māte!" (Jņ 19, 27) utt. Pāvests zināja, ka, lai jaunieši spētu liecināt par Kungu savā zemē, viņiem ir kaut kādā mērā jāpadara Jēzus redzams, jāpanāk, lai viņi gandrīz varētu Jēzum pieskarties. Man šķiet, ka pāvests bija lieliski izpratis, kas ir nepieciešams mūsdienu cilvēkam. Mēs bieži sludinām, ka Jēzus ir dzīvs, bet tanī pašā laikā vārdi dažreiz izskan tik nedzīvi un vāji, ka gribas jautāt, vai runātājs pats ir ļāvis, lai šī pārliecība piepilda viņa sirdi.

Ja kāds ir lasījis Jāņa Pāvila II encikliku par Euharistiju (lai mūs nebiedē šis vārds "enciklika"! Ir vērts dažkārt atgriezties pie šāda veida dokumentiem, lai mūsu izpratne būtu plašāka), tas noteikti būs pamanījis, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tika izsludināts Euharistijas gads, ir apbrīnas uzmodināšana par šo dāvanu (5. un 6. punkts). Laicīgajā dzīvē vārda "apbrīna" saknei dažkārt ir negatīva nokrāsa. Mēs sakām: "Nu, ko tu stāvi un brīnies?! Ņem lāpstu un strādā!" Bet garīgajā dzīvē tā nav. Piemēram — ko dara eņģeļi un svētie debesīs? Noteikti negarlaikojas. Viņi bez apstājas redz Dievu un apbrīno Viņu, nemitīgi par Dievu atklājot kaut ko jaunu! Un tam nebūs gala, jo Dievs nav izsmeļams! Vai mēs negribētu ko tādu uzsākt jau šeit, virs zemes? Mums ir pieejamas vietas adorācijai, ir literatūra, varam veidot lūgšanu grupas, pārrunāt garīgās dzīves jautājumus. Tas viss var palīdzēt, jo kristietim ikdienā jādzīvo, esot blakus Kungam un ar iekšēju skatienu, kas ir vērsts tikai uz Viņu.

Studiju laikā seminārā mani ļoti uzrunāja kāda vācu teologa izteiciens, kas skanēja apmēram šādi: "XXI gadsimta Baznīca būs vai nu kontemplatīva un mistiska, vai nu tā daudz cietīs." Un tam var piekrist. Runa nav par kaut ko abstraktu un neaktuālu, nē! Tieši otrādi! Runa ir par noskaņu, kas bija Jēzū Kristū. Un tā ir jāizkopj sevī. Tas mūs nomierinātu un veidotu iekšēji harmoniskus. Problēmu vienmēr būs daudz, laika vienmēr būs maz, bet mums ir Kristus, kas paklausībā Tēvam pazemināja pats sevi līdz krusta nāvei. Vai tad Jēzum šodien kaut kā trūkst? Nē! Tie esam mēs, kuriem nav miera. Patiesa lūgšana vienmēr darīs mūs ļoti reālus, aizvedīs mūs pie darbiem, mēs kļūsim rūpīgāki, uzmanīgāki. Un vai Dieva uzlūkošana nav sākums jebkurai misijai, evaņģelizācijai un jebkuram sprediķim? Ir!

Tāpēc nebaidīsimies pavadīt laiku lūgšanā, arī bieži sevi izglītojot un lasot garīgu literatūru. Strādājot Jēkaba katedrālē, vasarā nereti jātiekas ar ārzemju tūristiem, kuri izsaka pārsteigumu par to, cik bieži esam nometušies ceļos un cik apmeklētas ir Svētās Mises svētdienās. Jā, bet ceļš vienmēr ir ejams. Augsim Jēzus Kristus noskaņā!

 ^{Priesteris  Andrejs Kazakevičs, Rīga
No ikmēneša izdevuma Mieram tuvu
2005.g. septembris, nr.9 (74)
Foto:FreeFoto.com}